Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Esmu pārliecināts, ka viņš tev nemācīja rīkoties tik traki, — teica Larijs. — Tu varēji viņam pārlauzt mugur­kaulu. Tāpat kā puisim, kuru es pazinu, — tam mugur­kauls bija pārlauzts kā banāns. Ļoti interesanti. Viņš pats man stāstīja, ka kauli dūrušies cauri ādai.

Kralevskis atvēra acis un uzmeta Larijam mokpilnu skatienu.

— Vai es drīkstu palūgt mazliet ūdens? — viņš vārgi ierunājās.

Šai brīdī atgriezās Margo ar degvīnu, un mēs piespie­dām Kralevski mazliet iedzert. Sejā atgriezās sārtuma at­blāzma, tad viņš atkal atlaidās guļus un no jauna aizvēra acis.

— Tā ir laba zīme, ka varat piecelties sēdus, — mun­dri ierunājās Larijs, — kaut gan nedomāju, ka uz to var pārāk droši paļauties. Reiz pazinu mākslinieku, kas no­vēlās no redeļkāpnēm un pārlauza mugurkaulu; viņš no­staigāja veselu nedēļu, iekams to konstatēja.

— Žēlīgā debess, tiešām? — Leslijs ļoti ieinteresēts iesaucās. — Un kas ar viņu notika?

— Viņš nomira, — Larijs atteica.

Kralevskis piecēlās sēdus un vāri pasmaidīja.

— Varbūt jūs būtu tik laipni un ļautu Spiro aizvest mani uz pilsētu, būs prātīgāk, ja aprunāšos ar ārstu.

— Jā, protams, Spiro jūs aizvedīs, — māte sacīja. — Jums jāaizbrauc uz Teodora laboratoriju un jāpalūdz, lai viņš izdara rentgena uzņēmumu, tāpat, prāta nomie­rināšanas dēļ.

Ievīstījām bālo, bet ļoti mierīgo Kralevski daudzās segās un uzmanīgi noguldījām mašīnas aizmugures sē­deklī.

— Palūdziet, lai Teodors ar Spiro atsūta mums ziņu, kā jums klājas, — sacīja māte. — Ceru, ka drīz atlabsiet. Man gaužām žēl, ka tā iznāca; Džerijs izturējās ļoti viegl­prātīgi.

Nu bija pienācis Kralevska dzīves lielais brīdis. Viņš sāpīgā nevērībā pasmaidīja un vārgi atmeta ar roku.

— Lūdzami, neraizējieties. Nedomājiet vairs par to, — viņš sacīja. — Un nepārmetiet zēnam, viņš nav vai­nīgs. Es, redziet, sen nebiju trenējies.

Vēlu vakarā Spiro atgriezās no žēlsirdīgā samarieša gaitām un atveda mņms vēstulīti no Teodora.

— Dārgā misis Darela, rentgena uzņēmumi, ko izdarīju misteram Kralev­skim, rāda, ka lauztas divas ribas: viena diemžēl visai nopietni. Viņš man neatklāja nelaimes gadī­juma cēloni, taču redzams, ka tas noticis, iedar­bojoties lielam spēkam. Domāju, ja viņš apmē­ram nedēļu pavalkās apsējus, nekādu paliekošu seku nebūs.

Sirsnīgi visus sveicinādams, Jūsu Teodors

P. S. Vai neesmu pagājušajā ceturtdienā aiz­mirsis pie Jums mazu, melnu kastīti? Tajā atradās ļoti interesanti malārijas odu eksemplāri, ko biju savācis, un nu esmu to kaut kur pametis. Lūdzu, paziņojiet.

SEŠPADSMSTĀ NODAĻA

LILIJU ezers

Zagažatas ļoti ņēma ļaunā ieslodzīšanu, kaut gan viņu mītne bija liela un ērta. Tā kā viņas bija mil­zīgi ziņkāras, viņām gaužām grūti bija paciest, ja nespēja pārbaudīt un komentēt visu, kas tuvumā notiek. Viņu re­dzes loks tagad nesniedzās tālāk par mājas fasādi, un, ja kaut kas norisinājās mājas otrā pusē, Zagažatas vai prātu zaudēja; nikni žadzinādamas un klaigādamas, tās lidoja pa būri loku lokiem, bāzdamas galvu cauri režģiem, pūlē­damās saskatīt, kas tur notiek. Tā notiesātas ieslodzījumā, viņas varēja vairāk laika ziedot studijām — noturīgi ap­gūt grieķu un angļu valodu un prasmīgi atdarināt dabā dzirdamas skaņas. Ļoti drīz viņas iemācījās nosaukt vārdā visus ģimenes locekļus; neiedomājamā viltībā viņas ner­roja Spiro: nogaidīja, līdz viņš iekāpa mašīnā un no­brauca gabaliņu pa nogāzi lejup, tad no būra kakta skaļi ieķērcās: «Spiro … Spiro .. . Spiro …» Nabaga Spiro no­bremzēja un nāca atpakaļ, vaicādams, kas viņu saucis. Daudz nevainīga prieka Zagažatām sagādāja arī saucieni: «Ej prom!» un «Nāc šurp!», ko viņas bēra aši vienu pēc otra, pārmaiņus gan grieķiski, gan angliski, galīgi sa­mulsinot suņus. Varens joks viņām šķita arī maldināt nabaga nelaimīgo vistiņu baru, kuras augām dienām rak­ņājās olīvju birzīs. Kalpone zināmos laikos iznāca pie vir­tuves durvīm, sāka klakstināt un aizsmakušā balsī, gan­drīz it kā žagodamās, saukt vistas, kas saprata, ka nu tiks dota barība, un kā pēc burvja mājiena tecēja uz vir­tuves durvju priekšu. Tiklīdz Zagažatas bija iemācījušās aicinājuma signālu, viņas galīgi sajauca vistām galvu. Pa­rasti viņas nogaidīja visnepiemērotāko brīdi, lai liktu lietā savu māku, — kad vistas ar lielām mokām un klai­gāšanu bija apmetušās zemākajos koku zaros vai pēcpus­dienas karstumā sagūlušas miršu ēnā atpūsties. Tikko tās paguva tīksmi iesnausties, Zagažatas ļāva atskanēt aici­nājumam — viena atdarināja žagu skaņas, otra klaksti- nāja. Vistas pameta visapkārt tramīgu skatienu, gaidīda­mas, ko darīs citas. Zagažatas sauca un aicināja aizvien vilinošāk un neatlaidīgāk. Pēkšņi viena vista, nenoturī­gāka par citām, ķērkdama pielēca kājās un metās tieši pie Zagažatu būra, bet pārējās, ķērkdamas un spārnus plivinādamas, tai pakaļ. Pieskrējušas pie būra režģiem, tās kladzināja un ķērca, mina cita citai uz kājām, izdalīja knābja cirtienus pa kreisi un pa labi un pēc tam aizkusu­šas nekārtīgā barā mīņājās ap būri un lūkojās augšup, kur Zagažatas, slaidas un elegantas savos melnbaltajos svārkos, ķiķinādamas nolūkojās lejup kā lielpilsētas rezgaļu pāris, kam izdevies piemuļķot veselu baru nopietnu, vientiesīgu laucinieku.

Suņi Zagažatām patika, kaut gan tās nepalaida garām nevienu izdevību viņus panerrot. Sevišķi viņas ieredzēja Rodžeru, kurš bieži vien aizgāja pie viņām ciemos un sa­slietām ausīm gulēja pie stiepļu pinuma, bet Zagažatas tupēja collas trīs atstatu un visu laiku klusā, smalkā bal- stiņā kaut ko vāvuļoja, reizēm dobji, skaļi iesmiedamās, it kā stāstītu viņam nepieklājīgas anekdotes; Nekad viņas nekaitināja Rodžeru tik stipri kā abus pārējos suņus, ne­kad necentās pievilināt tik tuvu būrim, lai piķējot iecir­stu knābi viņam astē, kā bieži vien mēdza izrīkoties ar Smuli un Sušķi. Kā jau teikts, Zagažatām suņi patika, bet viņām gribējās, lai tie izskatās un izturas kā suņi; kad mūsu vidū uzradās Dodo, Zagažatas konsekventi atteicās noticēt, ka tas ir suns, un jau no paša sākuma izrādīja tai ņirdzīgu, skaļu nicināšanu.

Dodo piederēja dendidinmontu terjeru sugai. Šās sugas suņi atgādina iegarenus, spalvām apaugušus balonus ar zemām, līkām kājelēm. milzīgām, izvalbītām acīm un ga­rām, noļukušām ausīm. Lai cik dīvaini tas bija, šis suņa izdzimtenis mūsu mājā ieradās, pateicoties māmuļai. Kā­dam mūsu draugam piederēja vesels pārītis šādu ērmu, kuriem pēkšņi (pēc ilgiem neauglības gadiem) atskrēja seši kucēni. Nabaga cilvēks nezināja, ko iesākt, un bija pa malu malām izmeklējies kucēniem labus saimniekus, tādēļ māte neapdomīgā labsirdībā bija apsolījusies vienu paņemt. Kādu pēcpusdienu viņa devās ceļā izmeklēt savu kucēnu un visai negudri izraudzījās kucīti. Tobrīd viņai neienāca prātā, cik bīstami ir ievest kuci mājā, kur priekšā ir tikai vīriešu kārtas suņi. Pasitusi kucēnu (kas atgādināja desu ar vārgu apziņas izpausmi) padusē, māte iekāpa mašīnā un triumfāli atgriezās mājup, lai iepazīsti­nātu visu ģimeni ar savu jauno guvumu. Kucēns, nolēmis piešķirt šim gadījumam svarīgāku nozīmi, vēma visu laiku, kamēr atradās mašīnā. Ģimenes locekļi, sapulcēju­šies verandā, vēroja mātes lepnumu, kas izvalbītām acīm klumburoja pa taciņu šurp; lai panestu garo, neveiklo augumu, mazajām kājelēm vajadzēja kustēties mežonīgā ātrumā, pat ausis piepūlē plīvoja; šad tad kucēns apstājās pie puķu dobes, lai atvieglotu dūšu.