Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Tas ir mans suns, un, ja es gribēšu te palikt sēžam, tad palikšu, — māte apņēmīgi noteica.

— Cik ilgi? Tas taču var turpināties mēnešiem.

— Gan es kaut ko izdomāšu, — māte cienīgi atbildēja.

Beidzot viņa patiesi izdomāja ļoti vienkāršu atrisinā­jumu. Viņa nolīga kalpones mazāko meitenīti, kas Dodo vietā nēsāja kucēnu. Dodo šāds iznākums, šķiet, pilnīgi apmierināja, un māte atkal varēja brīvi kustēt pa māju. Viņa gāja no istabas uz istabu kā Austrumu augstmaniete, viņai ūz papēžiem sekoja Dodo, bet gājienu noslēdza mazā Sofija, kas, piepūlē acis pārgriezusi un mēles ga­liņu starp lūpām pabāzusi, stiepa lielu dīvānspilvenu, uz kura atdusējās Dodo atvase. Ja māte gribēja kaut kur ilgāk uzkavēties, Sofija cienīgi nolika spilvenu zemē un Dodo, dziļi nopūzdamās, apsēdās blakus kucēnam. Tik­līdz māte sarosījās, lai ietu tālāk, Dodo piecēlās, nosku­rinājās, ieņēma savu vietu gājienā un Sofija pacēla spil­venu, it kā nestu uz tā karaļa kroni. Māte vēl pameta skatienu pāri brillēm, lai konstatētu, ka karavāna kārtībā, viegli palocīja galvu, un visa sabiedrība devās tālāk pie nākamā darba.

Ik vakaru māte izveda suņus pastaigā, un mums visiem sagādāja lielu jautrību noskatīties, kā procesija virzās pa nogāzi lejup. Rodžers, kā daždien vecākais suns, gāja priekšgalā, viņam sekoja Smulis un Sušķis. Pēc tam gāja māte, uzlikusi galvā milzīgu salmu platmali, kurā viņa izskatījās kā dzīva sēne; vienā rokā viņai bija dārza lāpsta, ar ko izrakt interesantus savvaļas augus. Dodo, izvalbītām acīm un izkārtu mēli, zvalstījās mātei nopakaļ, un Sofija, nesdama uz spilvena karalisko kucēnu, veidoja arjergardu. Larijs šo gājienu iesauca par mātes cirku un kaitināja māmuļu, kliegdams pa logu nopakaļ:

— Ei, cienīgā! Kad tad jūsu cirkā sāksies lielā izrāde?

Viņš nopirka pudeli šķidruma, kas veicinot matu aug­šanu, un ieteica izmēģināt, vai nevarot pārvērst Sofiju par Bārdaino dāmu.

— Tieši tā jums trūkst, cienīgā, — viņš aizsmakušā balsī ņēmās iegalvot. — Tā būs augsta klase. Augstas klases cirka kumēdiņiem Bārdainā dāma ir aplam vaja­dzīga.

Taču, par spīti visam, māte tomēr ik vakaru ap pulk­sten pieciem veda savu karavānu uz olīvju birzīm.

Salas ziemeļdaļā bija liels ezers ar jauku, skanīgu no­saukumu — Antiniotiss, un tā bija viena no mūsu iemī­ļotajām ekskursiju vietām. Ezers bija apmēram jūdzi garš, sekls un gar krastiem apaudzis ar biezām meldru un niedru krēpēm; no jūras to vienā galā šķīra liela, nolaidena baltu smilšu kāpa. Teodors katru reizi devās mums līdzi uz ezeru, jo mums abiem bija bagātīgi pētī­jumu lauki krastmalas dīķīšos, grāvjos un dūņu bedrēs. Leslijs stiepa līdzi veselu šaujamrīku bateriju, jo nied­rājā čumēja un mudžēja ūdensputni, bet Larijs paņēma līdzi milzu harpūnu un stundām kvernēja pie ezera iete­kas jūrā, cerēdams nodurt prāvāku zivi, kādu tur netrūka. Māte apkrāvās ar ēdmaņas kurvjiem, tukšiem groziem, kur ielikt dēstus, un dažādiem dārznieka rīkiem, lai varētu izrakt retus augus. Margo ekipējums, šķiet, bija visvien­kāršākais: peldkostīms, liels dvielis un pudele sauļošanās eļļas. Ar šādu bagāžu mūsu braucieni uz Antiniotisu atgā­dināja lielas ekspedīcijas.

Taču bija viens brīdis gadā, kad ezers šķita skaistāks nekā parasti, proti, liliju ziedēšanas laikā. Slaidais ieloks gar kāpu, kas stiepās starp līci un ezeru, bija vienīgā vieta visā salā, kur auga smilšu lilijas — dīvaini, krop­līgi, smiltīs paslēpti sīpoli, no kuriem reizi gadā uzdīga biezas, zaļas lapas un uzplauka balti ziedi, tā ka visa kāpa izskatījās kā liliju šļūdonis. Mēs allaž devāmies uz ezeru šajā laikā, jo skats patiesi bija neaizmirstams. Ne­ilgi pēc tam kad Dodo bija kļuvusi par māti, Teodors mums paziņoja, ka lilijas drīz uzziedēs, un mēs sākām gatavoties ceļojumam uz Antiniotisu. Drīz vien konsta­tējām, ka māte ar zīdaini ģimenē spēj izraisīt nopietnus sarežģījumus.

— Šoreiz mums vajadzēs braukt ar laivu, — sacīja māte, pētīdama komplicētu adījuma rakstu, ap kuru viņa pašlaik darbojās.

— Ar laivu brauciens ir divreiz ilgāks, — ieminējās Larijs.

— Mēs nevaram braukt ar mašīnu, mīļais, jo Dodo mašīnā kļūst slikti, turklāt mums visiem tur nemaz nepie­tiks vietas.

— Tu taču neiedomāsies ņemt to ķēmu līdzi? — Larijs šausmās noprasīja.

— Mums viņa jāņem līdzi, mīļais… divi kreiliski, vienu nolaist… es nevaru atstāt viņu mājās … trīs krei­liski … tu taču zini, kāda viņa ir.

— Nu tad noīrē viņai īpašu mašīnu. Lai nelabais mani parauj, ja man jābrauc pa pasauli tādā izskatā, it kā es nule būtu aplaupījis suņu audzētavu!

— Viņa nevar braukt mašīnā. Visu laiku cenšos tev to ieskaidrot. Tu zini, ka viņai mašīnā kļūst nelabi… Un tagad liec mani vienu mirkli mierā, mīļais, es skaitu valdziņus.

— Smieklīgi… — Larijs izmisīgi iesāka.

— Septiņpadsmit, astoņpadsmit, deviņpadsmit, div­desmit, — māte skaļi un dusmīgi skaitīja.

— Smieklīgi, ka mums jāmet tik liels līkums tādēļ vien, ka Dodo sāk vemt, tikko ierauga automobili.

— Te nu bija! — māte nikni iesaucās. — Nu tu sajauci skaitu. Man nepatīk, ka tu ņemies strīdēties, kad es adu.

— Un kā tu zini, ka uz jūras viņai nekļūs nelabi? — Leslijs ieinteresēts apvaicājās.

— Cilvēkiem, kam šķebina automobilī, nekad nekļūst nelabi uz jūras, — māte paskaidroja.

— Tam es neticu, — sacīja Larijs. — Tās ir vecu sievu pasakas, vai ne, Teodor?

— Nu, es gan tā neteiktu, — Teodors sprieda. — Esmu gan kaut ko tamlīdzīgu dzirdējis, bet… hm … ziniet. .. nemāku sacīt, vai tas taisnība. Vienīgais, ko es varu droši teikt — man vēl nekad nav kļuvis nelabi mašīnā.

Larijs izbrīnījies paskatījās uz viņu.

— Un ko jūs ar to gribat pierādīt? — viņš pārsteigts vaicāja.

— To, ka laivā man vienmēr uznāk jūras slimība, — Teodors vienkārši paskaidroja.

— Tas ir brīnišķīgi! — iesaucās Larijs. — Ja braucam ar mašīnu, nelabi kļūs Dodo, ja braucam ar laivu, Teodo­ram piemetīsies jūras slimība. Izvēlies nu!

— Es nezināju, ka jūs sirgstat ar jūras slimību, Teo­dor, — sacīja māte.

— Tā nu diemžēl ir. Es pats par to esmu ļoti nelaimīgs.

— Man šķiet, ka šādā laikā jūra būs pavisam mierīga un jums slikti nekļūs, — ieminējās Margo.

— Diemžēl, — Teodors sacīja, šūpodamies pirkstgalos, — tam nav nekādas nozīmes. Man kļūst nelabi… ē … pie vismazākās viļņošanās. Reizēm pat kinoteātrī, redzot filmā kuģi zvalstāmies vētrainā jūrā, esmu bijis spiests. .. hm … spiests pamest savu vietu.

— Visvienkāršākais būtu sadalīties, — ierosināja Les­lijs. — Puse varētu braukt laivā, bet otra puse — ar mašīnu.

— Tā ir gaiša doma! — nopriecājās māte. — Jautājums ir atrisināts.

Taču jautājums nebūt nebija atrisināts, jo mēs uzzinā­jām, ka neliels nogruvums aizbēris ceļu uz Antiniotisu, tādēļ ar mašīnu braukt nav iespējams. Vajadzēja braukt ar laivu vai nemaz.

Ceļā devāmies pavisam agri siltā, rasotā rītā, kas solīja karstu dienu urt rāmu jūru. Lai varētu novietot visu ģi­meni, suņus, Spiro un Sofiju, mums vajadzēja ņemt abas laivas — «Būtlu» un «Jūras govi». Tā kā «Jūras govij» vajadzēja vilkt tauvā apaļo «Būtlu», tad laivas ātrums

Krietni cieta, tomēr citas izejas nebija. Pēc Larija ierosi­nājuma, suņi, Sofija, māte un Teodors sakāpa «Būtlā», bet mēs pārējie saspiedāmies «Jūras govī». Diemžēl La­rijs nebija ņēmis vērā vienu svarīgu faktoru: ūdens viļ­ņošanos, ko izraisīja «Jūras govs». Vilnis pacēlās laivas pakaļgalā kā zila stikla siena un lielāko augstumu sa­sniedza tajā brīdī, kad pieskārās «Būtlai», pacēla to gaisā un strauji svieda lejup. Mēs labu brīdi nemaz nepamanī­jām šā viļņa efektu, jo motora troksnis noslāpēja mātes izmisīgos palīgā saucienus. Kad beidzot apstājāmies un ļāvām «Būtlai» piebraukt klāt, ieraudzījām, ka ar jūras slimību saslimuši ne tikai Teodors un Dodo, bet arī visi pārējie, pat tāds vecs, pieredzējis jūras vilks kā Rodžers. Neatlika nekas cits kā ļaut sirdzējiem pārsēsties «Jūras govī» un ķerties pie airiem, bet Spiro, Larijs, Margo un es novietojāmies «Būtlā». Kad tuvojāmies Antiniotisam, visi jutās labāk, vienīgi Teodors joprojām sakņupis sē­dēja pie pašas laivas malas, stingi raudzījās uz savām kurpēm un ļoti skopi atbildēja uz jautājumiem. Apbrau­cām apkārt pēdējā zemesraga sārtajām un zeltainajām klintīm, kas izskatījās kā ūdenī samestu, pārakmeņojušos milzīgu avīžu kaudzes vai kāda milža bibliotēkas apsūbē­jušās, pelējuma klātās paliekas; tad «Jūras govs» un «Būtla» iegriezās plašajā, zilajā līcī pie ezera ietekas. Spoži balto smilšu nogāzes aizmugurē pacēlās lilijām klātā kāpa, no kuras neiedomājams daudzums sudrabotu radziņu sniedzās pret debesīm, tikai mūzikas vietā vasaru apliecināja stipra, reibinoša smarža, silts, salds aromāts, tā ka gribējās ievilkt elpu dziļi jo dziļi un paturēt smaržu krūtīs. Motors nošķaudījās un apklusa, klintīs no­skanēja īsa atbalss, tad abas laivas, klusi viļņus šļaksti­not, slīdēja uz krastu, un pāri ūdens klajam mūs sveica liliju smarža.