Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Suņi stāvēja puslokā ap zāles kumšķi pašā ūdens malā un, mani ieraudzījuši, skrēja pretī, astes luncinādami un uztraukumā smilkstēdami; Rodžers pat pacēla virslūpu un man uzsmaidīja. Sākumā nesapratu, par ko viņi tā uztrau­kušies, bet tad kāda šķietama sakne sakustējās un es ieraudzīju zālē guļam divas cieši savijušās brūnas, resnas ūdensčūskas, kuru lāpstveida galvās vienaldzīgi mirguļoja sudrabainas acis. Tas bija sensacionāls atradums, kas gan­drīz kompensēja Vecā Plaukšķa zaudējumu. Jau sen kā­roju notvert ūdensčūsku, taču tās bija tik žiglas un veik­las peldētājas, ka man nekad neizdevās piekļūt tik tuvu, lai varētu kādu sagūstīt. Nu suņi bija atraduši šo skaisto pāri, kas gozējās saulītē un gaidīt gaidīja, lai tās pievācu.

Suņi, savu paveikuši — atraduši čūskas un pieveduši mani tām klāt —, atkāpās drošā attālumā (viņi rāpuļiem neuzticējās) un aptupās, ar interesi vērodami, ko es da­rīšu. Es lēnām sāku griezt tauriņu tīkliņu, līdz izdevās noskrūvēt tam kātu; nu man bija nūja, ar ko čūskas ķert, bet radās problēma — kā noķert divas čūskas ar vienu nūju? Kamēr es prātoju, viena čūska jautājumu izlēma manā vietā, nesteidzīgi atritinādamās un nemanāmi ieslī­dēdama ūdenī kā zutis. Nodomāju, ka man tā zudusi, un nikni noskatījos, kā tās garais augums saplūda ar atspulgu ūdenī. Taču tad iepriecināts ieraudzīju dūņu stabiņu lē­nām kāpjam uz augšu un izvēršamies kā rozes ziedu virs ūdens; rāpulis bija ieracies kanāla dibenā, un es zināju — tur tas paliks tik ilgi, līdz tam liksies, ka esmu aizgājis. Tādēļ pievērsos otrai čūskai un piespiedu to ar nūju sulī­gajā zālē; čūska saritinājās mudžeklīgā kamolā un, sārto muti pavērusi, iešņācās. Ar īkšķi un rādītājpirkstu es viņu cieši satvēru aiz kakla, un viņa palika ļengani man rokā karājamies, bet es ar otru roku noglāstīju skaisto balto vēderiņu un brūno muguru, kur zvīņas bija sacē­lušās kā egļu čiekura plēksnītes. Maigi ieguldīju čūsku groziņā un tad sagatavojos otras gūstīšanai. Pagājies pa krastu mazliet tālāk, es iebāzu tīkliņa kātu ūdenī, lai pār­baudītu, cik tur dziļš, un noskaidroju, ka zem divu pēdu dziļā ūdens ir pēdas trīs biezs mīkstu dūņu slānis. Tā kā ūdens bija duļķains un čūska paslēpusies dūņās, man šķita visvienkāršāk mēģināt to sataustīt ar kāju pirkstiem (tā es darīju arī, gliemenes meklēdams) un, tiklīdz būšu atra­dis, aši satvert.

Noāvu sandales, iekāpu siltajā ūdenī un jutu šķidrās dūņas spiežamies caur pirkstiem un kā mīkstus pelnus kāpjam augšup gar lieliem. Man ap gurniem izveidojās divi lieli, melni mākoņi un aizpeldēja pa kanālu. Lēni un uzmanīgi dūņās kājas celdams, tuvojos vietai, kur bija paslēpies mans dārgais medījums. Piepeši sajutu zem pēdas kaut ko slidenu, iegrūdu abas rokas līdz elkoņiem dūņās un grābu. Taču mani pirksti satvēra tikai dūņas, kas pirkstos izira un duļķainos mākonīšos aizpeldēja projām. Sāku jau sodīties par neveiksmi, kad čūska izšā­vās ūdens virspusē ne tālāk par jardu no manis un locī­damās saka peldēt projām. Triumfā iekliegdamies, metos ar visu augumu čūskai virsū.

Sekoja nejēdzīgs mirklis, kad es iegrimu duļķainajā ūdenī, dūņu putra man saskrēja acīs, ausīs un mutē, bet cieši sažņaugtajā kreisajā rokā es jutu rāpuli mežonīgi lokāmies un raustāmies. Aizelsies un dūņas sprauslā­dams, apsēdos kanāla vidū un satvēru čūsku aiz kakla, pirms tā atjēgtos un mēģinātu man iekost; tad ilgi spļau­dījos, lai notīrītu no zobiem smalko, taukaino dūņu kārtu, ar ko tie bija pārklājušies. Kad beidzot piecēlos kājās un pagriezos, lai bristu krastā, pārsteigts ieraudzīju, ka suņiem blakus klusēdams pienācis nepazīstams vīrietis un, ērti notupies, uzjautrināts un ar zināmu interesi vēro manas izdarības.

Tas bija neliela auguma, plecīgs vīrs īsi apcirptiem tabakas krāsas matiem un brūnu seju. Ap lielajām, spoži zilajām acīm, kurās zibēja jautras dzirkstelītes, stiepās sīku krunciņu tīkls. īss, izliekts ērgļa deguns liecās pār platu, zobgalīgu muti. Viņš bija ģērbies zilā kokvilnas kreklā, kas bija izbalojis saulē izkaltušu neaizmirstulīšu krāsā, un vecās, pelēkās vilnas biksēs. Es viņu nepazinu un nodomāju, ka tas droši vien ir zvejnieks no kāda attālāka ciema. Viņš nopietni noskatījās, kā izrāpjos krastā, tad pavīpsnāja.

— Sveicināts! — viņš ierunājās siltā, dobjā balsī.

Es pieklājīgi atņēmu sveicienu un tūliņ sāku noņemties ap čūskām, cenšoties tikko notverto iebāzt grozā tā, lai pirmā neizbēgtu. Gaidīju jau, ka viņš tūliņ sāks sprediķot par to, cik bīstamas ir nevainīgās ūdensčūskas un kādas briesmas draud, ja tās ņem rokā, taču, man par lielu pārsteigumu, viņš neteica ne vārda, tikai ar interesi vē­roja, kā es nopūlos, cenzdamies iebāzt groziņā čūsku, kas locījās kā negudra. Beidzot to izdarījis, nomazgāju rokas un izņēmu no somas vīnogas, ko biju pievācis Taki dārzā. Svešais neatteicās no cienasta, un mēs klusēdami tīksmīgi čāpstinājām ogas. Kad pēdējā miziņa bija aiz­mesta kanālā, svešinieks izvilka tabakmaku un īsajos, brūni iedegušajos pirkstos savirpināja smēķi.

— Tu esi svešzemnieks? — viņš ievaicājās, ar lielu patiku dziļi ievilkdams pirmo dūmu.

Atbildēju, ka esmu anglis un kopā ar savu ģimeni dzīvoju savrupmājā kalnos. Gaidīju neizbēgamos jautā­jumus par manu ģimenes locekļu dzimumu, skaitu un vecumu un pēc tam viltīgas jautājumu krustugunis — kāpēc esam apmetušies Korfu. Tā zemnieki parasti darīja, turklāt bez nepatīkamas uzmācības, tāpat vien, aiz drau­dzīgas intereses. Viņi labprāt, pilnīgi vaļsirdīgi un atklāti mēdza izstāstīt arī par sevi visu līdz pēdējam sīkumam un jutās aizvainoti, ja jūs nedarījāt to pašu. Taču šoreiz pārsteigts redzēju, ka svešo, šķiet, mana atbilde pilnīgi apmierināja, viņš vairāk nekā nejautāja, bet klusēdams pūta gaisā smalkas dūmu grīstītes un sapņainām, zilām acīm noraudzījās tām pakaļ. Es ar nagu nokasīju no liela skaistu sakaltušu dūņu ornamentu un nospriedu, ka pirms došanās mājup jāaizskrien uz jūrmalu, jānomazgā­jas pašam un jāizmazgā drēbes. Piecēlos un uzliku plecā somu un tīklus; arī suņi piecēlās, noskurinājās un nožā­vājās. Vairāk aiz pieklājības nekā aiz ziņkāres apvaicā­jos svešajam, kurp viņš domā iet. Galu galā šejienes zemnieku pieklājības normas prasīja, lai uzdod jautā­jumus. Tas liecināja, ka jūs interesējaties par savu sa­runu biedru. Es taču vēl nebiju viņam nekā jautājis.

— Eju uz jūrmalu, — viņš pamāja ar smēķi, — man tur ir laiva . .. Un kurp tu ej ?

Teicu, ka arī es iešu uz jūrmalu — vispirms nomazgā­ties un pēc tam sameklēt kādu gliemeni, ko apēst.

— Iesim reizē, — viņš atteica, pieceldamies un izstai­pīdamies. — Man laivā ir pilns grozs ar gliemenēm, ja vēlies, iedošu tev arī.

Klusēdami gājām pār lauciņiem un, kad bijām izgājuši smiltainē, viņš norādīja tālumā uz airu laivu, kas omu­līgi bija sazvēlusies uz sāniem, kamēr ap tās pakaļgalu rotājās sīki vilnīši. Tālāk ejot, apvaicājos, vai viņš ir zvejnieks un, ja ir, kurā ciemā dzīvo.

— Es esmu no turienes … no kalniem, — viņš atbil­dēja, — tur ir manas mājas, bet pašlaik es uzturos Vido.

Atbilde mani samulsināja, jo Vido ir neliela saliņa iepretī Korfu pilsētai un, cik man bija zināms, tur dzīvoja tikai cietumnieki un uzraugi, tādēļ ka saliņā atradās šejienes cietums. To es viņam norādīju.