Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Slepkava? — māte salēcās. — Kā viņš drīkst staigāt uz brīvām kājām pa pasauli? Kādēļ viņu nepakar?

— Šeit nāves sods paredzēts vienīgi bandītiem, — pa­skaidroja Leslijs. — Par slepkavību te piespriež divus gadus, par zivju spridzināšanu ar dinamītu — piecus ga­dus cietumsoda.

— Smieklīgi! — māte sašutusi iesaucās. — Nekad ne­esmu tādus trakumus dzirdējusi.

— Man šķiet, tas norāda uz smalku vērtības izpratni, — noteica Larijs. — Zivju mazuļi tiek uzskatīti par vērtī­gākiem nekā sievietes.

— Lai nu kā, man gan negribas, ka tu klaiņo kopā ar slepkavu, — māte pievērsās man. — Viņš taču var pār­griezt tev rīkli vai izdarīt kaut ko citu tamlīdzīgu.

Pēc stundu ilgas stīvēšanās un lūgšanās man beidzot izdevās izspiest no mātes atļauju doties kopā ar Kosti zvejot, ja Leslijs nonāks līdzi jūrmalā un apskatīs viņu. Otrā rītā mēs ar Kosti aizbraucām jūrā, un, kad bijām sazvejojuši pietiekami daudz zivju Aleko pāris dienu iztikai, es uzaicināju savu draugu līdzi, lai māte pati varētu ar viņu iepazīties.

Parasti māte, saņemot visus prātus kopā, spēja savākt atmiņā dažus vārdus grieķu valodā. Tik skops vārdu krā­jums pat vislabvēlīgākajos apstākļos kavēja viņu ielais­ties garās sarunās, bet, kad vajadzēja laipni patērzēt ar slepkavu, viņa aizmirsa pat pēdējo mazumiņu, ko zinā­jusi. Tā nu viņa ar nervozu smaidu lūpās sēdēja verandā, viņai pretī pie alus glāzes Kosti, tērpies savā izbalējušajā kreklā un izdilušajās biksēs, un es tulkoju viņu sarunu.

— Viņš man šķiet ļoti jauks cilvēks, — sacīja māte, kad Kosti bija atvadījies, — un nepavisam neizskatās pēc slepkavas.

— Kādam tad, pēc tavām domām, slepkavam jaizska- tās? — apvaicājās Larijs. — Vai tam katrā ziņā jābūt ar zaķa lūpu, kleinu kāju un jāstiepj visur līdzi pudele ar uzrakstu «INDE»?

— Nerunā tik muļķīgi, mīļais. Protams, nē. Es tikai domāju, ka viņam vajadzētu izskatīties… nu, kā to lai saka, mazliet slepkavnieciskam.

— No izskata neko nevar spriest, — Larijs sacīja,

— par to var spriest vienīgi no cilvēka rīcības. Ka šis vīrs ir slepkava, to es būtu varējis pateikt tūliņ.

— Kā tā, mīļais? — māte ziņkāri vaicāja.

— Pavisam vienkārši, — Larijs nopūzdamies atteica.

— Vienīgi slepkava varēja iedomāties uzdāvināt Džeri- jam to albatrosu.

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

VIESĪBAS AR DZĪVNIEKU PIEDALĪŠANOS

Visā mājā valdīja drudžaina rosība. Pa vir­tuves durvīm nāca un gāja produktu groziem apkrā­vušies zemnieki, stiepa pa vairākām kopā sasietas vistas, kas kladzināja pilnā rīklē. Spiro ieradās divas un pat trīs reizes dienā, vezdams pilnu mašīnu ar vīna kastēm, krēs­liem, saliekamiem galdiem un citām mantām. Zagažatas, kurām bija pielipis vispārējais uztraukums, laidelējās pa būri šurp un turp, brīžiem izbāzdamas galvu caur rež­ģiem un aizsmakušā balsī komentēdamas notiekošo. Ēdam­istabā Margo gulēja uz grīdas milzīgu brūna ietinamā papīra lokšņu vidū un ar krāsainiem krītiem zīmēja iespaidīgas freskas; dzīvojamā istabā Leslijs bija sakrāvis sev visapkārt augstas mēbeļu kaudzes un aprēķināja, cik galdu un krēslu iespējams novietot mūsu mājā, lai tur vēl varētu pagrozīties; virtuvē māte ar divām bļaustīgām zemnieku meičām, kas viņai palīdzēja, rīkojās vulkāna krātera atmosfērai līdzīgā vidē, jo visapkārt cēlās tvaiku mutuļi, sprēgāja uguns un katlos visu laiku kaut kas virda un burbuļoja; mēs ar suņiem klīdām no istabas istabā, palīdzējām, ko spējām, devām padomus un vispār centā­mies būt noderīgi; Larijs augšstāvā savā istabā saldi gu­lēja. Ģimene gatavojās viesībām.

Kā parasti, viesību rīkošanu izlēmām gluži negaidot, turklāt bez sevišķa iemesla, tādēļ vien, ka mums pēkšņi iegribējās viesību. Pāri plūstošā mīlestībā pret saviem tuvākajiem mūsu ģimene bija uzaicinājusi ciemos visus, ko vien spēja atcerēties, pat cilvēkus, kuri mums nepa­visam nepatika. Visi ar sajūsmu ķērās pie priekšdarbiem. Tā kā bija septembra sākums, nospriedām, ka viesības varētu nosaukt par Ziemsvētku balli, un, lai pasākums neliktos pārāk paviršs un nenozīmīgs, uzaicinājām visus uz lenču, tēju un pusdienām. Tas nozīmēja, ka ēdienus vajadzēja sagatavot milzu daudzumā, un māte (apbruņo­jusies ar veselu kaudzi appluskātu pavārgrāmatu) pazuda virtuvē un palika tur stundām ilgi. Pat tajos brīžos, kad viņa nosvīdušām brillēm iznāca no turienes, ar viņu bija iespējams sarunāties vienīgi par ēdieniem.

Kā allaž tajās retajās reizēs, kad visu ģimeni vienoja vienprātīga vēlēšanās izklaidēties, ķērāmies pie priekš­darbiem tik agri un ar tādu sparu, ka svētku dienā bijām līdz nāvei pārguruši un varen apskaitušies. Lieki būtu piebilst, ka mūsu viesības nekad nenoritēja tā, kā bija paredzēts. Lai mēs centāmies kā cenzdamies, pēdējā mir­klī vienmēr atgadījās kaut kas tāds, kas visu sajauca un aizvirzīja mūsu rūpīgi izstrādātos plānus pavisam citās sliedēs. Gadu gaitā bijām pie tā pieraduši, un tas arī bija vienīgais glābiņš, citādi mūsu Ziemsvētku balle būtu iz­jukusi jau pašā sākumā, jo to gandrīz pilnīgi savā ziņā pārņēma zvēri. Viss iesākās gluži nevainīgā kārtā — ar zelta zivtiņām.

Ar Kosti palīdzību man beidzot bija izdevies sagūstīt lielo bruņurupuci, kuru biju iesaucis par Veco Plaukšķi. Ieguvis tik vērtīgu papildinājumu savai dzīvnieku kolek­cijai, gribēju šo notikumu kaut kā atzīmēt. Nospriedu, ka vislabākais būtu reorganizēt bruņurupuču dīķi, kas īste­nībā bija veca skārda mutesbļoda. Šāda mītne tik ievē­rojamai būtnei, kāds bija Vecais Plaukšķis, man šķita pā­rāk necienīga, tādēļ sadabūju lielu, četrstūrainu akmens rezervuāru (savā laikā tas bija lietots eļļas uzglabāšanai) un mākslinieciski izrotāju to ar akmeņiem, ūdensaugiem, smiltīm un oļiem. Kad darbs bija pabeigts, baseins izska­tījās visai dabisks un, šķiet, bija pa prātam gan bruņu­rupucim, gan ūdensčūskām. Es pats tomēr nejutos īsti apmierināts. Protams, bija jau skaisti, taču kaut kā trūka. Pamatīgi padomājis un visu apsvēris, secināju, ka pēdējo puanti dīķim piešķirtu zelta zivtiņas. Bet — kur tās ņemt?

Tuvākā vieta, kur tādu mantu varētu nopirkt, bija Atēnas, taču tas būtu pārāk komplicēti un, galvenais, prasītu laiku. Es gribēju savu baseinu pabeigt līdz viesību dienai. Sapratu, ka mājinieki pārāk aizņemti, lai ziedotu laiku domām par zelta zivtiņām, tādēļ izstāstīju savu vajadzību Spiro. Kad sīki un smalki biju notēlojis, kādas izskatās zelta zivtiņas, viņš noteica, ka mana vēlēšanās neesot iz­pildāma: Korfu viņš nekad neesot tādas zivis redzējis. Vienalga, viņš padomāšot, ko manā labā darīt. Gaidīju ilgi; man jau šķita, ka viņš runāto aizmirsis, bet tad, dienu pirms viesībām, viņš paaicināja mani klusā kaktiņā un palūkojās visapkārt, lai konstatētu, ka neviens mūs nenoklausās.

— Māsters Džerijs, es domā, ka varēs dabūt tev tās zeltītās zivis, — viņš aizsmakušā basā čukstēja. — Tu tik nevienam neko nesaki. Šovakar tu brauc mammai līdzi, kad es viņu vedīs pie friziera, un paņem kādu trauku.

Jaunumi mani pagalam satrauca, jo Spiro noslēpumai­nās izdarības piešķīra domai par zivtiņu iegūšanu zināmu dēkas un briesmu nokrāsu; visu pēcpusdienu noņēmos, sagatavodams skārda bundžu, kur tās ievietot un pārvest mājās. Tovakar Spiro atbrauca vēlu, un mēs ar māmuļu bijām jau labu brīdi uz verandas gaidījuši, kad beidzot mašīna taurēdama un rēkdama drāzās šurp pa ceļu un iekaukdamās apstājās pie namdurvīm.