Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Beidzot man izdevās sagrābt Aleko knābi, un es izvilku negantnieku no pagaldes, kaut arī viņš nelabi ķērca un plivināja spārnus. Kad beidzot iespiedu viņu padusē un aizstiepu uz būri, biju nosvīdis un krietni saburzīts. At­griezos pie pārtrauktā lenča, vēl pa gabalu dzirdēdams Aleko ķērcošās lamas un draudus.

— Atceros, ka reiz milzīga kaija sakropļoja kādu man ļoti tuvu cilvēku, — apcerīgi ierunājās Kralevskis, sīkiem malciņiem strēbdams zupu.

— Tiešām? — brīnījās Larijs. — Nemaz nezināju, ka kaijas būtu tik neganti putni.

— Viņš pastaigājās gar piekrastes klintīm kopā ar dāmu, — Kralevskis turpināja, neklausīdamies Larijā, — kad putns pēkšņi šāvās lejup un uzbruka viņiem. Draugs man stāstīja, ka nemaz neesot bijis viegli atvairīt uzbrucēju ar lietussargu. Neapskaužama situācija, dieva vārds!_

— Ārkārtīgi, — apstiprināja Larijs.

— īstenībā, — Teodors dziļā nopietnībā sacīja, — viņam būtu vajadzējis pacelt lietussargu, notēmēt un uzsaukt: «Vācies prom, ja ne — bliezīšu virsū!»

— Kādēļ? — Kralevskis izbrīnījies vaicāja.

— Kaija būtu viņam noticējusi un šausmās aizlido­jusi, — Teodors gluži nevainīgi paskaidroja.

Maltīte turpinājās, glāzes dzidri skanēja, naži un dak­šiņas ņirbēja, un vīns pudelēs guldzēja. Galdā parādījās viens ēdiens gardāks par otru, un, kad viesi vienprātīgi slavēja cienastu, māte liekuļotā pieticībā smaidīja. Ru­nāja, protams, galvenokārt par dzīvniekiem.

— Vēl tagad atceros, kā mani bērnībā aizsūtīja pie vienas no mūsu neskaitāmajām vecajām, ekscentriskajām tantēm. Viņas kaislība bija bites, un tās viņa audzēja vi­sās malās: dārzā kā telegrāfa stabi dūca simtiem stropu. Kādu pēcpusdienu viņa aizsedza seju ar milzīgu plīvuru, uzvilka cimdus, drošības labad ieslēdza mūs mājā un pati izgāja dārzā, lai ievāktu no stropiem medu. Laikam tante nebija bites pietiekami apdūmojusi, vai kas nu tur jā­dara, bet, kad viņa nocēla stropam jumtiņu, no stropa izšāvās vesela bišu strūkla un sakrita tantei virsū. Mēs to visu noskatījāmies pa logu. Nekā liela no bitēm nesa­prazdami, nodomājām, ka visam jānotiek tieši tā, līdz ieraudzījām nabadzīti joņojam pa dārzu izmisīgos mēģi­nājumos atvairīt bites. Plīvurs palika ieķēries rožu krūmā. Beidzot viņa sasniedza māju un metās pie durvīm. Taču mēs nevarējām tās atvērt, jo atslēga bija viņai. Centā­mies viņai to ieskaidrot, bet viņas sāpju brēcieni un bišu dūkoņa noslāpēja mūsu balsis. Man šķiet, Leslijam ienāca prātā lieliskā doma uzgāzt viņai pa guļamistabas logu uz galvas spaini ūdens. Diemžēl viņš tā aizrāvās, ka no­svieda arī spaini. Nav yekāda jaukuma uz galvas saņemt auksta ūdens gāzi un smagu cinkota skārda spaini pie­devām. Bet, ja tajā pašā laikā vēl jācīnās pret bišu baru, tad ir pavisam traki. Kad beidzot ievilkām tanti iekšā, viņa bija sapampusi līdz nepazīšanai.

Larijs pats skumji nopūtās par savu stāstu un apklusa.

— Dieva vārds, šausmīgi! — Kralevskis iesaucās, acis iepletis. — Bites taču varēja viņu nogalināt.

— Varēja gan, — Larijs piekrita, — bet man brīvdienas tikpat bija izbojātas.

— Vai viņa atveseļojās? — Kralevskis jautāja. Skaidrs, ka viņš jau gudroja «Drausmīgu notikumu ar saniknotām bitēm», kuru viņam gadījies piedzīvot ar savu dāmu.

— Jā, pēc dažām slimnīcā pavadītām nedēļām, — La­rijs nevērīgi atteica. — Tomēr tas nemazināja viņas mī­lestību uz bitēm. Drīz pēc tam vesels spiets ielidoja skur­stenī, un, cenzdamās tās izkvēpināt, tante aizdedzināja māju. Kad atbrauca ugunsdzēsēji, no mājas bija palikusi tikai kūpoša drupu kaudze, ap kuru riņķoja bites.

— Drausmīgi, drausmīgi! — murmināja Kralevskis.

Teodors, ilgi ziezdams sviestu uz mazas maizes riciņas,

tīksmīgi nokrekšķējās. Iebāzis maizi mutē, viņš to pama­tīgi košļāja vai veselu minūti, tad norija un rūpīgi no­slaucīja salvetē bārdu.

— Runājot par ugunsgrēkiem, — viņš iesāka, un acīs viņam iedegās draiskas uguntiņas, — vai esmu jums stās­tījis par to, kā Korfu tika modernizēta ugunsdzēsēju ko­manda? Ugunsdzēsēju priekšnieks bija, man šķiet, atgrie­zies no Atēnām, un … ē … tur uz viņu varenu iespaidu bija atstājusi jaunā ugunsdzēsības ierīce. Viņam šķita, ka arī Korfu laiks likvidēt vecveco ierīci, ko vilka zirgi, un iegādāties … hm … jaunu, vēlams, skaistu, spoži sar­kanu. Viņš bija iecerējis vēl vairākus citus jaunināju­mus. Viņš atgriezās … hm … ārkārtīgi sajūsmināts un rosīgs. Vispirms lika izcirst ugunsdzēsēju depo griestos caurumu, lai ugunsdzēsēji varētu, pēc visiem likumiem, nošļūkt lejā pa kārti. Gadījās, ka modernizēšanas steigā viņš piemirsa uzsliet kārti, tādēļ jau pirmajā mēģinājumā divi ugunsdzēsēji salauza kāju.

— Nu, Teodor, tam nu gan es neticu. To jūs esat izdo­mājis.

— Nē, nē, ticiet man, tā ir svēta patiesība. Abus at­veda uz manu rentgena kabinetu. Acīmredzot priekšnieks nebija saviem padotajiem paskaidrojis par kārti, un viņi nodomāja, ka jālec lejā. Taču tas ir tikai sākums. Par dārgu naudu tika iegādāta ļoti… ē … liela ugunsdzēsī­bas mašīna. Priekšnieks uzstāja, ka jāpērk vislielākā un vislabākā. Diemžēl tā bija tik liela, ka varēja braukt tikai pa vienu pašu ielu — jūs jau zināt, cik šauras ir gandrīz visas ieliņas. Diezgan bieži dabūjām redzēt, kā uguns­dzēsēju mašīna, nemanīgi zvanīdama, traucās ugunsgrē­kam pretējā virzienā. Tikusi ārpilsētā, kur ceļi ir mazliet platāki, tā ar līkumu piekļuva ugunsgrēka vietai. Tomēr visinteresantākā man šķita izdarīšanās ar moderno trauksmes signālu, ko priekšnieks iegādājās. Jūs jau zināt — aizstiklota kastīte, kurā ir tāds kā … hm … mazs telefoniņš. Sākās milzīgas debates, kur to pielikt. Priekš­nieks man teica, ka tas esot sarežģīts jautājums, jo neva­rot taču zināt, kur ugunsgrēki izcelsies visbiežāk. Lai novērstu jebkādus pārpratumus, kastīti piestiprināja pie ugunsdzēsēju depo durvīm.

Teodors uz mirkli apklusa, ar īkšķi nobraucīja bārdu un iedzēra mazu malciņu vīna.

— Visi priekšdarbi vēl nebija lāgā paveikti, kad izcē­lās pirmais ugunsgrēks. Man, par laimi, gadījās atrasties tuvumā, un es dabūju visu noskatīties. Bija aizdegusies garāža, un liesmas jau trakoja pilnā sparā, iekams īpaš­nieks atjēdzās aizskriet pie ugunsdzēsējiem un izsist trauksmes signālaparāta stikliņu. Sekoja asa vārdu pār­maiņa — šķiet, priekšnieks dusmojās, ka aparāts sasists tik drīz. Viņš paskaidroja garāžas īpašniekam, ka būtu vajadzējis pieklauvēt pie durvīm, signalizācijas ierīce taču vēl gluži jauna, nu paiešot nedēļas, līdz to iestiklos. Beidzot ugunsdzēsēju mašīna izbrauca uz ielas, savāca kopā arī komandu. Priekšnieks teica īsu uzrunu, aicinā­dams katru uzticīgi.. . hm .. . pildīt savu pienākumu. Tad vīri sasēdās savās vietās. Vēl iznāca neliela stīvēšanās par to, kuram piekritīs gods raustīt zvanu, līdz beidzot to uzņēmās pats priekšnieks. Gods, kam gods, — kad mašīna piebrauca, tā patiesi izskatījās gaužām iespaidīga. Ugunsdzēsēji nolēca zemē un sāka cītīgi darboties. Viņi atritināja garu, garu šļūteni, un tūliņ gadījās jauns ka­vēklis. Nevarēja atrast atslēgu, ar ko atslēgt mašīnas aiz­muguri, kur šļūtene jāpiestiprina. Priekšnieks atcerējās, ka iedevis atslēgu Jani, bet tam bija brīvdiena. Pēc pama­tīgas izstrīdēšanās kādu aizsūtīja pie Jani, kurš … ē .. . par laimi, dzīvoja turpat tuvumā. Gaidīdami ugunsdzēsēji apbrīnoja liesmas, kas pa šo laiku vareni bija pieņēmušās spēkā. Ugunsdzēsējs atgriezās un ziņoja: mājās Jani ne­esot, bet sieva teikusi, ka viņš aizgājis skatīties uguns­grēku. Sāka pārmeklēt pūli un, priekšniekam par lielu sašutumu, skatītāju vidū atrada Jani ar atslēgu kabatā. Priekšnieks kļuva traki dusmīgs un paskaidroja, ka tieši šāda uzvešanās izraisot nelāgu iespaidu. Mašīnas aizmu­guri atslēdza, šļūteni piestiprināja, uzšļāca ūdens strūkla. Protams, no garāžas vairs nebija atlicis … ē … nekā, ko dzēst.