Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Pēc lenča viesi bija tā pieēdušies, ka nespēja nekā cita kā vien turpat verandā mazliet atdusēties, un Kralevsķa mēģinājumi noorganizēt kriketa maču nerada atbalsi. Mes daži enerģiskākie pierunājām Spiro aizvest mūs uz plud­mali un tur tīksmē plunčājāmies pa jūru, līdz pienāca laiks tējas dzeršanai, kas atkal izvērtās par māmuļas pavārmākslas triumfu. Veseliem kalniem karstu maizīšu; kraukšķoši cepumiņi, plāni kā papīrs; čauganas, ar ievā­rījumu piesātinātas kūciņas; lielas, tumšas, trekni valgas kūkas. Sarunas bija gandrīz pilnīgi apsīkušas, dzirdēja vienīgi tasīšu liego šķindoņu un dažu viesu smagās no­pūtas, kad, pieēdušies līdz pēdējai iespējai, tie lūdza vēl vienu tortes gabaliņu. Pēc tam gulšņājām uz veran­das, laiski, pussnaudā sarunājāmies, līdz pār olīvju birzīm noslīga zaļš mijkrēslis un zem vīnogulājiem pamazām sa­biezēja tā, ka vairs nevarēja skaidri atšķirt cilvēku sejas.

Un tad pēkšņi, skaļi taurēdams, lai par savu ierašanos brīdinātu katru, kas gadīsies ceļā, caur kokiem traucās šurp Spiro, kurš bija aizbraucis mistiskā ekspedīcijā.

— Kāpēc Spiro ar tādu nejēdzīgu troksni iztraucē va­kara klusumu? — Larijs sāpinātā balsī ievaicājās.

— Tiesa, tiesa, — Kralevskis miegaini nomurmināja, — tādā vakarā jāklausās lakstīgalas, nevis mašīnu signāl­taures.

— Atceros, ka jutos ļoti pārsteigts, — no dziļā pa­krēšļa atskanēja Teodora balss, kurā viedās jautra zob­galība,— kad Spiro mani veda pirmo reizi. Neatminu vairs visos sīkumos, par ko runājām, bet viņš piepeši ieteicās: «Kad es braucu pa kādu ciemu, dakter, tur nav neviens cilvēks.» Man acu priekšā tūliņ iznira ku­rioza .. . hm… aina: ciems ar tukšām ielām, neviena cilvēka, bet ielas malā veselām grēdām līķi. Taču Spiro tūliņ turpināja: «Jā, kad es braucu cauri ciemam, es taurē kā velis un nobiedē visus līdz nāvei.»

Mašīna iegriezās piebrauktuvē, un starmešu gaisma uz mirkli pārslīdēja pār verandu, izraujot no tumsas vīnogu­lāju melno lapu robainās mežģīnes, tērzējošo un sme­jošo viesu grupiņas un abas sarkanām galvas rotām izgreznojušās zemnieku meičas, kas, galdu klājot, viegli tekāja šurp un turp, basām kājām dipinādamas pa ak­mens klonu. Mašīna apstājās, motora rūkoņa apklusa, un Spiro lāčoja pa taciņu šurp, piespiedis pie krūtīm lielu, brūnā papīrā ietītu saini, kas šķita krietni smags.

— Žēlīgā debess! Skatieties! — Larijs dramatiski iesaucās, izstiepis drebošu pirkstu. — Izdevējs man atkal atsūtījis atpakaļ manuskriptu.

Spiro, grasīdamies iet apkārt mājai, apstājās un pameta pār plecu drūmu skatienu.

— Nē jel, māster Larijs, — viņš nopietni paskaidroja, — tie ir trīs tītari, ko mans sieva izcepa priekš jūsu mātes.

— Ak, tad jau vēl var cerēt, — Larijs pārspīlētā atvieg­lojumā nopūtās. — Man no izbīļa sametās pavisam šļau­gana dūša. Iesim nu visi iekšā un iedzersim kādu malku.

Istabas laistījās lampu gaismā, un Margo krāsainās fres­kas vakara vēsmā viegli šūpojās. Iedziedājās glāzes, pu­deļu korķi paukšķēja kā akā iemesti akmeņi, šifoni šņāca kā garā ceļā noguruši vilcieni. Viesi atdzīvojās; acis sāka mirdzēt, valodas kļuva skaļākas.

Viesībās nogarlaikojusies un nespēdama piesaistīt mā­tes uzmanību, Dodo bija nolēmusi iziet īsā pastaigā līdz dārzam. Izčāpojusi ārā, viņa mēnesnīcā atrada piemē­rotu vietiņu zem magnolijas, lai brītiņu atdusētos pie da­bas krūts. Pēkšņi viņa šausmās ieraudzīja veselu baru izspūrušu, kareivīgu, rupju kranču, kuriem droši vien bija visļaunākie nolūki. Bailēs iekaukdamās, viņa apsviedās apkārt un, cik nu īsās, resnās kājeles ļāva, metās atpakaļ uz māju. Taču dedzīgie pielūdzēji ir nedomāja atkāpties bez cīņas. Viņi veselu pēcpusdienu bija cietuši mokošu saules svelmi, cenzdamies iepazīties ar Dodo, un nu ne­pavisam negribēja palaist garām paša likteņa sūtīto izde­vību nodibināt ar viņu intīmākas attiecības. Dodo, pēc palīdzības kaukdama, ielēkšoja cilvēku pārpildītajā dzīvo­jamā istabā, bet viņai pa pēdām sekoja elsojošu, ņerk- stošu, rejošu suņu varza. Rodžers, Smulis un Sušķis, kas bija aizmanījušies uz virtuvi mazliet iekost, atgriezās ko kājas nes un, ieraudzījuši notiekošo, šausmās sastinga. Ja jau kādam izdosies pavest Dodo, tad katrā ziņā tas būs viens no viņiem, ņevis kaut kāds kraupains ciema vazaņ­ķis. Viņi aizrautīgi metās virsū Dodo vajātājiem, un vienā mirklī visa istaba savērpās trakā virpulī — suņi kodās un rēca, viesi histērijā centās glābties, lai netiktu sakosti.

— Tie ir vilki! … Tas nozīmē, ka gaidāma barga ziema, — ķērca Larijs, veikli uzlecot uz krēsla.

— Nomierinies, nomierinies! — rēca Leslijs, paķer­dams dīvānspilvenu un triekdams to suņu bara vidū. Spilvens nokrita zemē, kur pieci nikni suņu purni to tūliņ sagrāba un saplosīja driskās. Gaisā pacēlās vesels māko­nis, un spalvas kā sniegpārslas izkaisījās pa visu istabu.

— Kur Dodo? — uztraukta sauca māte. — Sameklējiet Dodo; suņi viņu sakodīs.

— Savaldiet viņus! Savaldiet viņus! Viņi cits citu no­kodīs! — kliedza Margo un, satvērusi sodas ūdens šifonu, nežēlodama apšļāca vienādā mērā ir viesus, ir suņus.

— Cik man zināms, pipari esot ļoti derīgs līdzeklis, kad jāsavalda sakāvušies suņi, — ieteicās Teodors, kuram bārdā ķā sniegpārslas bija sakritušas spilvena spalvas. — Jāsaka, pats gan nekad neesmu to izmēģinājis.

— Žēlīgais dievs! — iekliedzās Kralevskis. — Sargie­ties … glābiet dāmas!

Viņš tūliņ arī sekoja savam aicinājumam, palīdzēdams tuvāk stāv6šajai sievietei uzlēkt uz dīvāna un pats uz­rāpdamies līdzi.

— Saka, ka līdzot arī ūdens, — Teodors apcerīgi tur­pināja un, lai to pierādītu, labā tēmējumā uzšķieda glāzi ūdens tuvākajam sunim.

Sekodams Teodora priekšzīmei, Spiro izsteidzās virtuvē un atstiepa milzīgajās rokās līdz malām ar ūdeni piepildītu petrolejas kannu. Uz sliekšņa viņš, nešļavu virs galvas pacēlis, apstājās.

— Piesargās! — viņš ierēcās. — Es tos neliešus pār­mācīs!

Viesi pajuka uz visām pusēm, taču ne pietiekami veikli. Spožā, gludā ūdens šalts slaidā lokā pa gaisu nonāca līdz grīdai, atsitās, uzšķīda atpakaļ gaisā un kā devītais vilnis vēlreiz nogāzās istabā. Tuvāk stāvošie viesi izska­tījās gaužām nožēlojami, bet suņus negaidītā brāzma pār­biedēja kā pērkona grāviens. Nobijušies no trokšņa un ūdens šļakstiem, viņi atlaidās cits no cita un pazuda ārā nakts tumsā, atstādami aiz sevis tādu postažu, ka, to uz­lūkojot, elpa aizrāvās. Istaba izskatījās kā vistas perēklis, kam pāri drāzies ciklons; mūsu viesi, samērcēti un spal­vām aplipuši, pamazām sāka atgūties; spalvas bija aplipu­šas arī ap lampām, gaisu pildīja gruzdošu spalvu smaka. Māte, pacēlusi Dodo uz rokām, pārlaida skatienu istabai.

— Leslij, mīļais, aizej pēc dvieļiem, lai varam noslaucī­ties. Istaba tiešām pamatīgi sajaukta. Nekas, iesim atpa­kaļ uz verandu, — viņa, mīļi pamājusi, noteica. — Man ļoti žēl, ka tā iznāca. Tas, redziet, viss ir Dodo dēļ, pašreiz ir tāds brīdis, kad suņi par viņu ļoti interesējas.

Beidzot viesi bija apslaucīti, spalvas notraustas, glāzes piepildītas un visi novietoti verandā, kur mēnesnīca zī­mēja vīnogulāju melno lapu ēnas uz klona akmens plāk­snēm. Larijs, piestūķējis pilnu muti ar ēdienu, klusi strink­šķināja ģitāru un dudināja melodiju līdzi; pa stikla dur­vīm redzējām, kā Spiro ar Lesliju, koncentrētu, drūmu izteiksmi sejās, veikli sadalīja lielos, brūni apceptos tīta­rus; māte rosījās ēnām pa vidu, bailīgi apvaicājoties viesiem, vai viņiem pietiek ēdamā; Kralevskis sēdēja uz verandas balustrādes, un viņa augums ar mēness apspī­dēto kupri siluetā atgādināja krabi; viņš stāstīja Margo garu un sarežģītu notikumu; Teodors lasīja doktoram An­dručelli lekciju par zvaigznēm, norādīdams uz zvaigznā­jiem ar pusapgrauztu tītara kāju.