Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums
Здесь есть возможность читать онлайн «Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 2005, Издательство: Nordik, Жанр: Природа и животные, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:Džeralda Darela labākais mantojums
- Автор:
- Издательство:Nordik
- Жанр:
- Год:2005
- Город:Rīga
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:5 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 100
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
Džeralda Darela labākais mantojums: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Džeralda Darela labākais mantojums»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
Labākais mantojums
Sastādījusi Lī Darela
No angļu valodas tulkojusi LINDA VĪTOLA
THE BEST OF GERALD DURRELL Chosen by Lee Durrell
Mākslinieks ARMANDS DIŠERS
© Nordik, 2005 © Lee Durrell, 1996
Veltījums visiem, kurus Džerija grāmatas iedvesmojušas darīt kaut ko savvaļas dzīvnieku, augu un viņa "burvju valstības" labā - un visiem tiem, kurus tās vēl iedvesmos.
Džeralda Darela labākais mantojums — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Džeralda Darela labākais mantojums», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
Ķirurgzivis izskatījās pilnīgi citādas. Dzeltenie ķermeņi bija apmēram mēness formā ar augstu, izvirzītu pieri un uz priekšu izstieptu muti kā cūkas šņukuru. Savu vārdu zivis ieguvušas, pateicoties diviem asiem, skalpeļveidīgiem nažiem pie astes. Šos bīstamos ieročus ķirurgzivs spēj savāzt un noslēpt kā kabatas naža asmeni.
Tomēr pārsteidzošāks par šo zivju izskatu bija abu sugu starpā notiekošais. Divas ķirurgzivis sastingušas karājās cieši līdzās klintij, savukārt koferzivs, ik pa brīdim apstājoties, manevrēja šurpu turpu kā dīvaina, oranža laiva. Šīm zivīm pa vidu šaudījās trīs sīkas, kustīgas zivtiņas - mazie jūras grunduļi ar spožiem tumšziliem un debesziliem plankumiņiem. Jūras grunduļi darbojās kā apkopēji, kas rosīgi apkalpoja visus trīs klientus, nosūca tiem no ādas parazītus, tad, gabaliņu atkāpušies, it kā nopētīja savu "rokudarbu", un no jauna šāvās klāt, atgādinot trīs pārsmalcinātus frizierus, kas apbrīno pašu radīto jauno frizūru. Vēlāk es uz galvenā rifa reizēm redzēju zivis gaidām savu kārtu šajā zemūdens friziersalonā, kur mazie, zilie bārddziņi šaudījās kā sadeguši, lai tiktu galā ar klientu rindu.
Mani tik ļoti apbūra viss uz šīs klints redzētais, ko vēlāk mīļi nodēvējām par Sv. Pāvila katedrāli - sīkās jūras anemones, jūras vēdekļi, daudzstaru tārpi, garneles, krabji un vesels birums citu radību, ka, izrādījās, biju vienā vietā pavadījis veselu stundu, taču tik un tā visu netiku apskatījis. Uz vienas pašas klints pulsēja dzīvu būtņu miriādes, kuru izpētīšanas sākšanai vien dabaszinātniekam vajadzīgs ducis mūžu. Peldēdams atpakaļ brokastīs, es prātoju, kāds gan izskatīsies galvenais rifs? Drīz es to uzzināšu. Tas bija kaut kas neaprakstāms.
NO GRĀMATAS "TIEŠĀ TRĀPĪJUMĀ"
Otrajā dienā mēs nonācām meža klajumā, kas bija izveidojies, nogāžoties vienam no milzīgajiem kokiem. Lietusgāzes bija izskalojušas augsnes virskārtu zem slīpumā augošā koka saknēm, savukārt vēja brāzmas bija tās izrāvušas no zemes tik viegli, kā zobārsts izrauj zobu no žokļa. Šis fakts skaidri liecināja, kāpēc tropiskie meži ir tik vārīgi. Augsnes virskārta ir pavisam plāna, tāpēc kokiem vajadzīgas milzīgās balsta saknes, lai noturētos stāvus. Patiesību sakot, gigantiskie koki barojas paši no sevis, jo nobirušās lapas bez kavēšanās satrūd un veido humusu, ar ko saknēm baroties. Šis process ir tik straujš, ka spēj rasties tikai pavisam plāna augsnes kārta. Tādēļ pēc koku izciršanas, kas tik šausminošā tempā notiek visā pasaulē, atbrīvojusies augsnes kārta vienīgi pavisam īsu bridi ir derīga lauksaimniecībai vai ganībām. Pēc tam notiek pilnīga erozija. Tomēr dabiska koku krišana (kā mūsu tikko atrastā) dod mežam labumu. Milzīgais koks gāzdamies sašķaida un nogāž mazākos kokus savā ceļā, un izrauj plaisu biezajā meža baldahīnā. Pa atvērušos plaisu mežā iespīd saule, un krūmi, ložņaugi un mazie kociņi, kas pirms tam bija cīnījušies par eksistenci meža grīdas tumsībā, strauji traucas augšup. Sēklas, kas varbūt pat daudzus gadus bija gulējušas sastingumā, pacietīgi gaidīdamas šādu gadījumu, izdzen asnus, un jaunais augs traucas pretī zilajām debesīm, pirms citi augi spraugu atkal aizseguši. Tādējādi viena šī meža milzeņa nāve ir sākums jaunai dzīvei un izaugsmei ap milzīgo karkasu.
Slīpumā abpus kritušajam stumbram mēs dzirdējām kokos skaļus pīkstienus, čalošanu un čabēšanu. Izpētes nolūkos pagājuši tālāk no takas, mēs ieraudzījām draiskojamies bariņu zirnekļpērtiķu - tie karājās koku zaros un ēda kaut kādus rožainus pumpurus. Šis nosaukums dzīvniekiem ir ļoti piemērots, jo ar garajiem, spalvainajiem, tumšajiem locekļiem un astēm (tās ir tik izveicīgas, ka pērtiķi prasmīgi lieto astes par piekto kāju) viņi tiešām atgādina dīvainus, milzīgus zirnekļus, kas auž savus tīklus starp koku zariem. Pretēji bļauru izrādītajai neviesmīlīgajai uzņemšanai, zirnekļpērtiķi šķita sajūsminājušies par mums, un, iekārušies savās apbrīnojamajās astēs, tie šūpojās aizvien tuvāk un tuvāk, zemāk un zemāk. Viens no pērtiķiem likās īpaši interesējamies par Lī, jo viņa tikko bija sākusi remdēt slāpes ar apelsīnu. Šūpodamies no zara uz zaru, viņš visbeidzot nonāca piecpadsmit pēdu attālumā no Lī un blenza uz viņu ar tik dedzīgu interesi, kādā aizrautīgs antropologs vēro aborigēna ēšanas paradumus. Li atlauza daiviņu apelsīna un pastiepa pērtiķim; mums par pārsteigumu, viņš bez vilcināšanās nolaidās vēl zemāk, sagrāba augli un iebāza mutē. Vēlāk zirnekļpērtiķi mums pa kokiem sekoja un ilgpilni blenza nopakaļ, līdz nepārprotami saprata, ka citi apelsīna piedāvājumi nesekos; tikai tad viņi atgriezās pie savām gaitām.
Alistērs bija vienojies ar kādu no pētniecības stacijai padotajiem medniekiem, ka tas pārmeklēs mežu, lai atrastu mums piemērotus filmēšanas tēlus; nākamajā dienā mednieks ieradās ar pirmo eksemplāru - divpirkstu sliņķi, kas ir viens no maniem mīļākajiem dzīvniekiem. Tie patiesi ir burvīgi radījumi ar mazu galvu, pinkainu ķermeni, apaļām, mazliet izvalbītām zeltainām acīm un pastāvīgi sapņainā, labvēlīgā smaidā savilktu muti. Šie lēnie un maigie radījumi ļauj, lai tos kā vecus mēteļus pakarina, kur vien ienāk prātā, un tikai pēc apmēram pusstundu ilgas meditācijas pavisam lēni pavirzās kādas sešas pēdas tālāk. Sliņķi ir tiešām fantastiski radījumi. Viņi ir lieliski piemērojušies savai dīvainajai, ačgārnajai dzīvei koku galotnēs. Tā kā sliņķi lielāko daļu dzīves pavada ar kājām gaisā un pārtiek tikai no pavisam viegli sagremojamām lapām, to iekšējie orgāni atšķiras no citu zīdītāju orgāniem. Viņu vielmaiņa ir tikpat lēna kā kustības - vai arī kā birokrātija. Piemēram, viņi var veselu nedēļu iztikt bez urinēšanas.
Protams, sliņķu kažoks aug atšķirīgi nekā citiem dzīvniekiem. Citiem zīdītājiem spalva aug virzienā no mugurkaula uz leju, tātad robežšķirtne, ja tā var izteikties, ir mugurkauls. Sliņķiem spalva aug gar vēdera malām un tālāk - mugurkaula virzienā, tāpēc dzīvniekiem, karājoties ar kājām gaisā, lietus ūdens vieglāk norit gar ķermeni. Kažokam piemīt ļoti dīvains piemērošanās veids - šūnu kārtas diagonāli pāri matiņiem veido īpašas vagas, kurās dzīvo divu veidu zilganzaļās aļģes. Tas piešķir dzīvnieka kažokam zaļganu nokrāsu, kas nomaskē to starp lapām; tātad sliņķi būtībā ir savdabīgi gaisa dārzi.
Vēl dīvaināk ir tas, ka sliņķu kažokā mitinās vairāku sugu vaboles un ērces, kā arī īpatnēji kukaiņi, ko sauc par sviļņiem. Visā pasaulē sastopami apmēram divpadsmit tūkstoši dažādu šo kožu veidu, un vairāki no tām ir patiesi dīvaini. Dažām, piemēram, vēdera lejasgalā ir tā sauktais timpanālais orgāns.
Šis dzirdes orgāns spēj uztvert sikspārņu medību ultraskaņas saucienus, un tādējādi kodes spēj izvairīties no vajātāja. Dažu sviļņu kāpuri dzīvo uz ūdensaugiem vai tajos iekšā, un vairākos gadījumos paši kļūst par ūdens dzīvniekiem, vienas sugas kāpuriem pat attīstās žaunas. Šiem radījumiem ir interesantas attiecības ar sliņķiem. Sviļņi dēj olas sliņķa kažokā, un izšķīlušies kāpuri ēd kažokā esošās aļģes un, iespējams, arī pašu spalvu, tādējādi sliņķis kļūst ne tikai par tādu kā gaisa dārzu, bet arī staigājošu, pinkainu viesnīcu visiem šiem kukaiņiem.
Nākamā no meža atgādātā filmzvaigzne, kurai nācās stāties kameras priekšā, bija apburošs mazs radījums, kuru nebiju redzējis gadiem ilgi, kopš dažus biju iemantojis Gajanā. Tas bija pundurskudrulācis - vismazākais savas dzimtas pārstāvis, kas pieaudzis varētu ērti iekārtoties cilvēkam saujā, atstājot vēl brīvu vietu. Tāpat kā sliņķis, arī šis sīciņais radījums lieliski piemērojies dzīvei kokos. Tā dzintarkrāsas kažoka spalva ir īsa, bieza un zīdaina. Tvērējastes gals ir kails, tādējādi padarot sa- tvērienu ap zaru ciešāku. Pundurītim ir īss, cauruļveidīgs, viegli uzrauts snuķis un sīkas, kažokā paslēptas acis un ausis. Visneparastākās ir šā dzīvnieka pēdas. Priekšķepām ir resni, rožaini plaukstu spilventiņi un trīs gari, slaidi, asi nagi, no kuriem vidējais ir visgarākais. Nagi var piekļauties plaukstām cieši kā kabatas naža aizvāztie asmeņi. Uz pakaļkāju pēdām (vai, pareizāk sakot, papēžiem) ir muskuļots spilventiņš kausa formā, ar kura palīdzību skudrulācis spēj cieši piekļaut pēdu zaram. Pakaļkāju pirkstiem ir asi nagi un spilventiņi to pamatnēs, kas kopā ar papēžu piesūcekņa efektu veido pamatīgu tvērēj mehānismu, nagus procesā nemaz neiesaistot. Briesmu brīdī pundurskudrulācis apvij zaram asti un stingri iekrampējas tajā ar pakaļkājām (tādējādi aste un abas pakaļkājas veido trīsstūri), paceļ priekškājas virs galvas un, kad uzbrucējs pienācis pietiekami tuvu, gāžas uz priekšu, šķeldams ar bārdasnaža asajiem priekšējiem nagiem. Atšķirībā no sliņķa, kuram ir truli, tapām līdzīgi zobi bez emaljas, kuri aug visā sliņķa dzīves laikā, skudrulācim zobu nav vispār - tikai gara, lipīga mēle un ļoti muskuļots kuņģis, kas samaļ pulverī skudrulāča barību - koku skudras.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «Džeralda Darela labākais mantojums»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Džeralda Darela labākais mantojums» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «Džeralda Darela labākais mantojums» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.