Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

- O jā, - Ursula apgalvoja, svinīgi vērdamās manī ar savām lielajām, zilajām acīm. - Baidos, ka tagad esmu tāda, ko dēvē par sīkvīneli [34] .

- Jā, bet toties augstākā labuma, - es teicu, paceldams glāzi.

Pa viesnīcas apartamentu viesistabas stikla durvīm varēja iz­iet plašā, vēsā verandā. Nokāpjot no tās, vajadzēja pāriet pāri apmēram divdesmit jardu platam nekoptam zālājam, kurā auga augsti kazuarīnu koki, kas vējā izdvesa tādas kā mīlētāju no­pūtas, un tad priekšā atklājās plašs, sniegbalts liedags ar šur tur pārtrūkušu vijīgu koraļļu un krāsainu gliemežvāku kaklarotu visā garumā; tālāk vidēja rifs baltu bangu ielokā, un aiz tā - koši zilais Indijas okeāns. Starp balto pludmali, kas izrotāta ar trauslajām, gaišbrūnajām koraļļu drumslām, un plato rifu ar allaž mainīgai puķu dobei līdzīgajiem putu kruzuļiem apkārt atradās lagūna. Pusjūdze gaišzila ūdens, rāma kā apakštasē ie­liets piens, dzidra kā briljants, un zem tā - vesela apburta pa­saule, kādas nav nekur citur uz pasaules.

Ikviens dabaszinātnieks, kam dota iespēja ceļot, laiku pa lai­kam piedzīvo vārdos neizsakāmu svētlaimi par dzīves daili un pilnīgumu, un tādu kā grūtsirdību, apzinoties, cik pasaulē ir daudz apskatāma, izzināma un izpētāma, tomēr atvēlēts tikai viens nožēlojami īss mūžs, lai iepazītu pasaules noslēpumu pa­radīzi. Šī apziņa pār cilvēku nolaižas, kad viņš pirmo reizi sa­vām acīm skata tropiskā lietusmeža skaistumu, daudzveidību un pārpilnību, katedrāles labirintam līdzīgos visdažādāko koku tūkstošus, apaugušus ar orhideju un epifītu dārziem, apvītus ar ložņaugu staipekņiem - tik daudz dažādu sugu apkopojumu, ka prāts nespēj tās visas aptvert. Šī apziņa pārņem, skatot vien­kopus dzīvojam milzīgus zīdītāju barus un putnu plašās, ne­mitīgi mainīgās kolonijas. Šī apziņa silda sirdi, vērojot, kā tau­riņš atbrīvojas no kūniņas, kā spāre izlien no kokona, kā sugu nemitīgo vairošanos nodrošina izsmalcināta partneru uzma­nības izrādīšana ar tajā iekļautajiem visdažādākajiem rituāliem un tabu. Šī apziņa iejūsmina, pirmo reizi ieraugot žagariņu vai lapu pārvēršamies kukainī, vai neskaidru, plankumainu ēnu - zebru barā. Šī apziņa neatlaiž no gūsta, redzot milzīgu delfīnu baru noklājam jūru, cik tālu vien sniedzas skatiens, un neval­dāmā jautrībā lēkājam un kūleņojam savā zilajā valstībā, vai sīciņu zirneklīti izvirpinām no sava ķermeņa šķietami nebei­dzami garu pavedienu, kurā pieķēries, kustonītis pa gaisu lido izpētīt plašo pasauli.

Taču ir vēl kaut kas svarīgāks, kas ikkatram dabaszinātnie­kam jāizbauda, pirms viņš slēdz savas acis uz mūžu - apbrīns un godbijība, kas rodas, izpētot tropisko rifu. Šajā nodarbē, šķiet, piedalās itin visas cilvēkam dotās sajūtas, un tā vien lie­kas, ka atklājas arī citas, vēl nezināmas. Cilvēks jūtas tā, it kā pats būtu pārvērties par zivi, viņš redz, dzird un jūt gan kā cil ­vēks, gan kā zivs, un tajā pašā laikā jūtas arī kā putns, kas lido, pikē un slīd pāri zemūdens ganībām un mežiem.

Savu pirmo pasakaino pieredzi es guvu, nirdams pie Austrā­lijas Lielā Barjerrifa, taču tur manā rīcībā diemžēl nebija gaisa padeves caurules, turklāt maskā sūcās iekšā ūdens. Maigi izsa­koties, šis fakts sagādāja vilšanos - turpat zem manis pletās fan­tastiska, daudzkrāsaina pasaule, bet es spēju tai uzmest vien pāris ašu skatienu, kuru ilgumu noteica tas, cik ilgi spēju aiz­turēt elpu zem ūdens un cik ilgā laikā mana maska pieplūda ar ūdeni, draudot noslīcināt. Mokoši skaistie skati, kurus es to­mēr pamanījos ieraudzīt šajā zemūdens pasaulē, bija neaiz­mirstami, un es cieši apņēmos pie pirmās iespējas izmēģināt laimi vēlreiz. Šāda izdevība pavērās Maurīcijā, kur lagūna un zemūdens klintis atradās burtiski manas viesnīcas "Le Morne Brabant" durvju priekšā. Vēl tuvāk nonāktu tikai tad, ja ie­vilktu ūdenī savu gultu.

Pirmajā rītā es sagatavoju sev tēju un iznesu traukus ve­randā, paņemdams līdzi arī Maurīcijas mazo, saldo ananasu. Es mielojos un vēroju, kā piekrastē piestāj laivas; tās vadīja glīti, garmataini zvejnieki spožām acīm, viņu ādas krāsa variē- jās no vara un bronzas līdz sodrēju melnai, un košie apģērbi atstāja kaunā dārzos augošos hibiskus un liesmainās bugenvi- lejas. Laivas bija piekrautas ar sniegbaltiem koraļļu zariem, daudzkrāsainiem, kā leopards plankumainiem kauri un konus­veida gliemežvākiem. Laivu priekšgalā bija iespraustas nūjas, apkārtas ar kaklarotām no sīciņiem gliemežvāciņiem, kas saulē vizēja visās varavīksnes krāsās. Saule tikko bija pāri kalniem iz- nirusi virs viesnīcas, nokrāsojusi debesis zilpelēkas, apzeltījusi dažus baltos, tuklos mākoņus, kas lēni peldēja debesīs, spoži ie- vizinājusi putu krokas gar rifa malu un vērtusi lagūnas rāmos ūdeņus caurspīdīgus kā safīrs.

Gandrīz tajā pašā mirklī, kad apsēdos, uz mana galdiņa sa­klupa putni, dedzīgi vēlēdamies, neatkarīgi no ēdienkartes, da­līties manās brokastīs. Tur bija siseņstrazdi ar glītu melnu un šokolādes brūnu apspalvojumu, banāndzelteniem knābjiem un acīm, arī dziedātāj žubītes - gaiši zaļās, palsi sviestdzeltenās mā­tītes un tik atšķirīgie, koši zaļgandzeltenie un melnie tēviņi, un vēl melnbaltie ūsainie bulbuli ar skaistām spilgti sarkanām ūsām un astēm. Visi padzērās pienu no krūzes, atzina tēju par pārāk karstu un tad satupās, pievērsuši ilgpilnus skatienus ananasam. Izkasīju sulīgo mīkstumu no augļa raupjās mizas, kas atgādināja aizvēsturiska dzīvnieka bruņas, un atstāju atlie­kas uz galda - nākamajā mirklī tās pilnīgi pazuda zem putnu virmojošā, skaļi ķildīgā klājiena.

Padzēris tēju, es paņēmu masku un nirstamo cauruli un lēni soļoju uz pludmali. Kad biju sasniedzis smiltis, pāri pai­suma iezīmētajām rievām uz visām pusēm aizzibēja un savās alās paslēpās spokkrabji, kuru gandrīz caurspīdīgie ķermeņi, dzīvniekiem tupot nekustīgi, vispār nav saskatāmi. Lagūnas krastā jūra viegli glāstīja baltās smiltis, it kā kaķēns klusi laktu pienu no tasītes. Ūdens, kad tajā iebridu līdz potītēm, likās silts kā remdenā vannā.

Smilšu kārtu man pie kājām rotāja dīvaini raksti - it kā kāds būtu soļojis pa seklo ūdeni un iezīmējis smiltīs simtiem izplū­dušu jūraszvaigžņu kontūru. Savādās kontūras atradās cieši cita pie citas, it kā veidodamas smiltīs īpatnēju zvaigznāju. Lielākā kontūra no vienas malas līdz otrai bija apmēram pēdu gara, mazākā - apmēram apakštases lielumā.

Vēlēdamies uzzināt, kādas izskatās šīs spocīgās jūraszvaig- znes, es izmēģinājumam pabāzu zem vienas kājas īkšķi un ap- vāzu. Mans atradums iznira no slēpņa un uz mirkli uzlidoja augstāk, izkaisot ap sevi smalku smilšu kārtiņu, un manām acīm atklājās skaista, raupja jūraszvaigzne gaiši ķieģeļsarkanā krāsā, viscaur izraibināta ar blāviem baltiem un sarkaniem rai­bumiem. Kaut arī šie radījumi izskatās pievilcīgi mīksti un pū­kaini kā Ziemassvētku eglītes galotnes rotājums, pieskaroties tie izrādās cieti un raupji kā smilšpapīrs. Tā, kuru es ar īkšķi biju tik nepieklājīgi uzjundījis no smilšu gultas, dzidrajā ūdenī lēni griezdamās, augšpēdus nolaidās jūras dibenā. Jūraszvaig- znes vēders bija bāli dzeltens kā ziloņkauls, uz katra stara galu stiepās dziļa grope kā atvērts rāvējslēdzējs. Gropēs slēpās pēdu miriādes - apmēram četrus milimetrus gari tausteklīši ar pla­kanu taustekli galā. Katra šī pēda spēja darboties patstāvīgi, tā­dēļ tausteklīši gropēs pastāvīgi kustējās, izpletās un sarāvās, cenšoties satvert kādu virsmu, pie kuras piestiprināties.