Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Neatrodot šādu virsmu un acīmredzot nākot pie slēdziena, ka apvēlusies augšpēdus, jūraszvaigzne pavilka viena stara smailo galiņu sev apakšā. Šādi atspērusies, tā šķietami bez ma­zākajām pūlēm turpināja slidināt sev apakšā elastīgo staru, vienlaikus ielokot arī tam līdzāsesošo staru galiņus, un galu galā ar trīs staru palīdzību dzīvnieks lēni un uzmanīgi sāka slieties augšup. Pārējie stari atliecās un tad izstiepās augšup kā rokas pirksti, un drīz vien zvaigzne uz balstošajiem stariem stāvēja vertikāli kā ritenis. Augšup pavērstie pirksti plati iepletās, un viss jūraszvaigznes ķermenis lēni un graciozi slīga lejup kā jogs, nobeidzot īpaši sarežģītu un daiļu vingrinājumu. Jūraszvaigzne nu bija atkal nostājusies pareizi, atlika tikai izvilkt no apakšas pārējos starus. Viss šis process norisinājās kā palēninātā filmā - tik lēni un graciozi, ka ikvienai balerīnai, to vērojot, acīs sanes­tos asaras.

Taču tad jūraszvaigzne izdarīja ko tādu, ko pat vistalantī­gākā balerīna nespētu atkārtot. Gulēdama smiltīs, tā manu acu priekšā gluži vienkārši nozuda, atstājot smiltīs tikai vieglu kon­tūru - gluži kā nozuda Češīras kaķis, atstājot gaisā tikai smaidu. Patiesībā, protams, kamēr pati jūraszvaigzne gulēja šķietami nekustīgi, simtiem sīko kājiņu zem tās vēdera bija ņirbinājušas smiltis, tā ka rezultātā dzīvnieks iegrima, pazūdot skatienam, un no jauna pārklājās ar smalkajiem, baltajiem graudiņiem. No tā brīža, kad biju uzjundījis jūraszvaigzni, līdz nozušanas mir­klim bija pagājušas labi ja divas minūtes.

Iebridis ūdenī, es biju stingri apņēmies mesties peldus un doties tieši dziļumā, taču īstenībā piecas minūtes biju pavadījis, vērojot spokkrabjus, vēl piecas - apbrīnojot paisuma izskaloto drazu kruzuļus, un nu divas minūtes, stāvēdams līdz potītēm ūdenī, pētījis, kā šis guru jūraszvaigznes izskatā iegrimst smilšu nirvānā. Visu šo laiku zvejnieki, kas līdzīgi košiem papagaiļiem tupēja savās laivās, tika vērojuši mani ar tikpat dzīvu interesi, kādu es veltīju piekrastes dabas izpētei. Viņi savu ziņkāri tomēr neizrādīja un necentās man uzplīties ar savām precēm, kā to tik uzmācīgi dara ielu tirgotāji citās zemēs. Maurīcijas iedzīvotāji ir pārāk pieklājīgi, lai tā uzvestos. Es pamāju zvejniekiem, un viņi, plati smaidīdami, atmāja man pretī.

Apņēmies vairs nenovirzīties no mērķa, iebridu ūdenī līdz jostasvietai, uzliku masku un palīdu zem ūdens, lai saslapinātu galvu un muguru, tādējādi kaut mazliet atvēsinoties no pama­tīgi karstās rīta saules. Tikko mana seja ar masku nokļuva zem ūdens, jūra šķietami pazuda, un vairs nespēju atraut skatienu no zemūdens valstības sev pie kājām.

Tajā pašā mirklī es aizmirsu apņemšanos nirt dziļākā ūdenī, jo mani apņēma tik savāda pasaule, kādu ikviens zinātniskās fantastiskas rakstnieks iztēlojas Marsa ainavu. Nedaudz ne­omulīgi tuvu manām kājām gulēja seši vai septiņi lieli, plakani jūraseži kā ziemojošu ežu pulciņš ar jūraszāļu plūksnām un koraļļu drumslām starp adatām, tā ka no attāluma tie atgādi­nāja ar zālēm apaugušus, tumšus lavas pikučus. Izlocījušies pa vidu jūrasežiem smiltīs kā sauļojoties laiski izstiepušās čūskas gulēja vairāki īpatnēji veidojumi - kaut kas līdzīgs apmēram četras pēdas garām un collas četras resnām caurulēm. Šie radī­jumi atgādināja dīvainu zemūdens putekļu sūcēju caurules, kas darinātas no trīs collas gariem, savstarpēji sametinātiem pus- caurspīdīga, samirkuša brūna papīra posmiem, un atsevišķās vietās visā garumā bija sākušas apaugt ar īpatnējām, plušķai­nām sēnītēm.

Sākumā es nespēju noticēt, ka dīvainie priekšmeti ir dzīvi. Nodomāju, ka tās ir savādu nobeigušos dziļjūras aļģu virtenes, ko paisums izskalojis seklumā un kur tām lemts līdzi ūdens kustībām bezpalīdzīgi valstīties smiltīs. Tomēr, lai cik neticami tas izklausītos, tuvāka aplūkošana pierādīja, ka tās tiešām ir dzīvas būtnes. Dīvainos radījumus sauca Sinucta muculata, un tie patiesi bija savdabīgas caurules, kas ūdeni ar visiem mikro­organismiem pa vienu galu iesūc, bet pa otru izgrūž ārā.

Vēl bez Sinucta es jūras gultnē ieraudzīju senus draugus, ko pazinu kopš Grieķijā pavadītās bērnības, - jūrasgurķus, resnus, kārpainus, apmēram pēdu garus radījumus, kas atgādina īpaši atbaidošu aknu desu. Es vienu pacēlu - radījums bija glums, taču stingrs kā pūstoša āda. Kad izvilku jūrasgurķi no ūdens, tas rīkojās tieši tāpat kā viņa Vidusjūras brālēns - ar pamatīgu spēku izšļāca ūdeni un ļengani saļima man rokā. Izsmēlis spē­kus šajā aizsardzības veidā, radījums izmēģināja citu - izšļāca baltu, stigru šķidrumu, kas bija tik neiedomājami lipīgs, ka pietika ar sīkāko pilienu, lai pieliptu pie ādas stingrāk par līm- lenti.

Mani nepameta pārliecība, ka šāda aizsardzības metode ir visai muļķīga, jo lipīgā, šķidrai gumijai līdzīgā viela uzbrucēju, ja tāds gadltos, tikai ciešāk piesaistītu jūrasgurķim. Tomēr nešķiet, ka tik sarežģīts ierocis būtu piešķirts primitīvam dzīv­niekam bez noteikta mērķa. Es palaidu jūrasgurķi vaļā, un ra­dījums nogrima jūras dibenā, lai, nerimtīgā paisuma šūpots, turpinātu gozēties smiltīs un vadīt savas sugas pārstāvim rak­sturīgo līksmo, aizrautīgiem piedzīvojumiem pārpilno dzīvi, kas sastāv no ūdens iesūkšanas pa vienu galu un izgrūšanas pa otru.

Es negribīgi novērsos no radījumiem, kas dzīvoja tieši līdzās manām kājām, un turpināju pētniecisko ceļojumu. Pirmajā brīdī, ienirstot ar seju uz leju, ūdens zem maskas šķietami iz­zūd, un tad sajūta vienmēr ir satraucoša un pārdabiska. Cil­vēks pēkšņi jūtas kā vanags, kas slīd pāri zemūdens valstības mežiem, kalniem un tuksnešiem, vai kā Ikars, kura muguru silda saule, bet apakšā pasaule šķiet atritinājusies kā daudz­krāsaina karte. Un, kaut ari viņš šūpojas viļņos tikai pāris pēdu augstumā virs šī gobelēna, neskaidrās skaņas izklausās kā nā­kam no tūkstošiem pēdu dziļuma siltā gaisā, it kā, sastingušam virs kalna, peldētājam būtu iespējams saklausīt tā dziļumos noslēpumainu fermu un ciematu sadzīves trokšņus. Koraļļu kraukstēšana, kad košā papagaiļzivs tos skrubina ar knābi, ņurdoņa, spiegoņa un čerkstoņa, ar kādu jebkura no simtiem zivju kareivīgi aizstāv savu teritoriju no iebrucējiem, zemūdens straumju iekustināto smilšu liegā šalkoņa, sievišķīgi čuksti kā tūkstošiem krinolīnu čaboņa - šīs un daudzas citas skaņas at- plūst no jūras dzelmes.

Sākumā jūras smilšainais dibens bija līdzens, tur mētājās tikai iepriekšējo vētru sanesas, jūraszālēm apaugušas koraļļu at­lūzas un pumeka gabali, miljoniem sīku būtņu mājvietas. Smil­tīs gulēja veselas milzīgu, melnu jūrasežu armijas, kuru garās, slaidās adatas nemitīgi kustējās kā kompasa šautras. Atlika tikai pieskarties šīm adatām, kas līdz šim bija liegi šūpojušās, un tās pēkšņi nikni saslējās un ņēmās šaudīties kā satrakotas adāmadatas. Tās bija vienlaikus gan asas, gan trauslas un, ie­urbjoties ādā, nolūza, atstājot dūriena vietā sīciņu punktiņu kā no tetovējamās adatas. Kaut arī jūraseži izskatījās melni, saules staru gaismā tie ievizējās brīnišķīgi tumšzilā tonī ar zaļu pa- matnīti pie katras adatas. Šie dzīvnieki, par laimi, ir pietiekami koši un skaidri saskatāmi, turklāt, kaut arī daži slēpjas plaisās vai zem koraļļu nokarēm, lielākā daļa pa vienam vai grupās guļ tieši smiltīs, tātad tos viegli pamanīt.