Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Mūsu skudrulācis filmēšanās laikā izturējās ar lielu paš­cieņu un drīz tik ļoti pierada pie mums, ka starp epizodēm rāmi tupēja, pieķēries Lī pie pirksta, rūpīgi apvijis asti viņas īkšķim vai plaukstas locītavai. Kad pienāca laiks palaist viņu vaļā, pundurītis nepavisam nevēlējās pamest Lī roku un ilgi notupēja krūmos, dziļdomīgi mūs vērodams, līdz beidzot no­zuda atpakaļ mežā.

Kaut arī bijām safilmējuši jūdzēm garas epizodes ar lap- graužu skudrām, rādot tās šķinām lapas no kokiem, nesam guvumu uz pūzni, tīrām savus mājokļus un veidojam milzīgas atkritumu kaudzes, sekot skudrām pazemē mēs nespējām. Alistēru tas tracināja.

- Es gribu… vai zini… es domāju… nu, dārzus, - viņš stāstīja, noliecis galvu uz sāniem un to lēni griezdams, tā ka izskatījās pēc plati smaidoša, labvēlīga līķa, kas karājas striķa galā. - Sēņu dobes, vai ne… skaidrs?

- Saldumiņ, vienīgais paņēmiens, kā tikt dārziem klāt, ir tos izrakt, - Paula praktiski paskaidroja.

- Jā, - Alistērs apcerīgi teica, kā vilciņš grozīdamies virs viena no pūžņiem, kas bija apmēram mazas deju zāles lielumā.

- Vai tas iespējams? - Rodžers vaicāja. - Nav pārāk dziļi?

- Nu, reizēm sēņu dobes atrodas pavisam tuvu zemes virs­pusei, - es atbildēju. - bet skudrām tas nepavisam nepatiks.

- Paula, sadabū kādas lāpstas, un mēs rokam, ja? - Rodžers dedzīgi ierosināja. - Rokam ārā mazos jardins des champig- nons [35], labi?

- Jā… lāpstas, - Alistērs teica, jaunās idejas aizrauts. - Dabū mums lāpstas.

Tā nu Paula devās nogurdinošā ceļā atpakaļ cauri mežam, lai sameklētu pētniecības staciju, un beidzot atgriezās ar vairā­kām lāpstām. Tieši tā izpaužas producenta darbs. Viņam pieprasa vienā mirkli sagādāt pilnīgi jebko - sākot ar četrriteņu autofurgonu un beidzot ar trlsēdienu maltīti, no motorlaivas līdz pudelei viskija.

- Tieši tas, kas vajadzīgs, - Alistērs uzteica.

Viņi abi ar Rodžeru satvēra lāpstas un sāka rakt. Man bija šāda tāda pieredze ar lapgraužu skudrām, tāpēc es paņēmu Lī un Paulu pie rokas un aizvedu tālāk no operācijas laukuma. Lapgraužu skudras kā suga ir ļoti veiksmīgi radījumi. Koloniju nodibina karaliene, kas savā kāzu lidojumā tādā kā somā atnes līdzi kumšķi sēņotnes pavedienu, kam jākļūst par jaunās kolonijas pārtikas audzi - gluži tāpat, kā pirmie Amerikas pio­nieri veda sev līdzi maisus ar graudiem, ko iesēt ceļojuma beigās. Kad kāzu lidojums ir galā, karaliene bērnistabā iedēsta sēnes un rūpējas par tām ar īstu dārzkopja aizrautību, mēslo­dama ar saviem pamesliem. Ja sēnes iznīkst, kolonija neizvei­dojas; ja sēnes ieaugas, kolonija plaukst un izplešas proporcio­nāli sēņu lauku apmēriem, un galu galā pūznī var dzīvot pat vairāk nekā miljons iemītnieku. Es tikko biju to visu izskaid­rojis Paulai, kad apmēram pusmiljons šā pūžņa iemītnieču nosprieda, ka Rodžera un Alistēra darbošanās apdraud viņu labklājību, un straumē metās protestēt. Pirms brīža Alistērs un Rodžers bija izskatījušies pēc diviem dedzīgiem dārzniekiem, kas uzrušina savas sparģeļu dobes, gatavodamies jaunajai ražai, - nākamajā mirklī tie jau izpildīja tādus lēcienus, ie- griezienus un pas de deux [36], par kādiem viņus apskaustu Mas­kavas Baleta teātri. Tam visam pavadījumā skanēja mežonīgi, drebelīgi sāpju kliedzieni, kuros vienlīdz bieži bija dzirdami gan zaimi, gan sulīgi lāsti.

- Jēziņ! - Alistērs spalgi ķērca un, šoreiz nepieciešamības spiests, valsēja riņķī. - Au, au, viņas kož! Sasodītie radījumi!

- Au, au, merde alors [37]!-arī Rodžers spiedza, valsēja un sita pa biksēm. - Viņas kož!

Galvenā problēma bija tāda, ka Alistēram mugurā bija īs- bikses un aizvēsturiski beisbola buči, kas nekādi nepasargāja kājas; tā nu skudras bariem traucās pa tām augšup kā pa koka stumbriem un ņēmās plosīt mūsu režisoru gabalos. Ja vien tas iespējams, Rodžera stāvoklis bija vēl ļaunāks, jo viņš bija uzvil­cis elegantas, diezgan pieguļošas bikses, pa kurām skudras te­cēja augšup gan ātri, gan akurāti. Tās, kuras atradās ārpusē, koda cauri plānajam audumam tieši miesā. Iekšpusē tikušās centās uzskriet pēc iespējas augstāk, pirms ķerties pie uzbru­kuma, rezultātā Rodžers tika sakosts visintīmākajās un vārīgā­kajās ķermeņa daļās. Skudru žokļi bija gana spēcīgi, lai sa­grauztu cietas lapas, tāpēc spēja aši un viegli tikt galā ar plāno bikšu audumu, un gan Rodžera, gan Alistēra kājas noklājās ar asiņu plankumiem. Mēs aizrāvām viņus prom no kaujas epi­centra un atbrīvojām no skudrām. Pēc tam Paula ar antibio­tiku palīdzību ķērās pie pirmās palīdzības sniegšanas, tomēr pagāja labs laiks, pirms izdevās nolasīt pilnīgi visas skudras.

- Tu redzēji? - Alistērs elsa, un viņa brilles bija jūtu uzplūdā aizmiglojušās. - Tie maitas gabali centās man nošķīt plikus kaulus!

- Un kā ar mani? - Rodžers iejaucās. - Uzbruka maniem dzimumorgāniem. Mēģināja padarīt mani par einuhu!

Vēlāk abi ievīstījās tik daudzās drēbju kārtās, ka atgādināja Ņurbuli un Burbuli pirms kaujas; šoreiz viņiem izdevās atrakt mazu stūrīti sēņu dārza un to nofilmēt, lai kā skudras par to niknojās.

Viens no fantastiskākajiem dabas brīnumiem mežā, ko savā ziņā tikpat grūti nofilmēt kā skudru sēņu dārzu, ir neparastais stāsts par milzu vīģes koku un sīciņo vīģu lapseni. Šī dīvainā sadzīve atklāta pavisam nesen, un tā pierāda tropu meža dzīves neiedomājamo komplicētību - to, ka jebkurš augs vai dzīvnieks ir tikai viena sarežģītās ekosistēmas sastāvdaļa; bez lielajiem vī­ģes kokiem vīģu lapsenes iznīktu, savukārt bez šīm lapsenēm vīģes koki nespētu vairoties, to skaits pamazām samazinātos un suga visbeidzot izmirtu.

Vīģēm ir ļoti īpatnēja zieda struktūra, kas patiesībā vairāk atgādina augli nekā ziedu. Sīkā zieda aizmetnis atrodas iekšā vīģē, kas ar kātiņu piestiprinājusies pie koka. Augļa otrā galā ir niecīga atvere, ko gandrīz pilnīgi aizsedz zvīņas. Vīģēm ir vīriš­ķie un sievišķie ziedi, un veids, kā putekšņi no viena zieda no­kļūst citā, ir tik brīnumains, ka iedveš godbijību. Tas notiek šādi.

Pirmie vīģes kokā nobriest sievišķie ziedi, un to smarža pie­vilina vīģu lapseņu mātītes, kas pārnēsā putekšņus no citiem vīģes kokiem mežā. Lai tiktu klāt ziedam, lapsenei pa cauru­miņu auglī jāielien vīģē iekšā, ielaužoties cauri zvīņu "durvīm". Tas nav viegli izdarāms, jo durvis ir šauras un stingras, bet lap­sene - trausla un, lauzdamās iekšā, bieži pazaudē spārnus un

taustekļus.

>

Kad lapsene sekmīgi iespraukusies vīģē, tā turpina rakties uz priekšu cauri sievišķā zieda irbulim, izmantodama savu garo dējekli, it kā veidotu naftas urbumu. Ir divu veidu ziedi: vieni ar īsiem, otri - ar gariem irbuļiem. Dabas nolūks bijis tāds, ka lapsenes dējeklis, lai sasniegtu dīgļsomu un iedētu tajā olas, spēj izurbties cauri vienīgi īsajiem irbuļiem. Garie irbuļi tiek tikai caururbti, tomēr šajā procesā tajos nonāk lapsenes nestie putekšņi. Tāda procesa rezultātā vīģes ziedos ar īsajiem irbuļiem at­tīstās lapsenes kāpuri, toties ziedos ar garajiem irbuļiem - sēk­las. Jau tas vien ir gana neparasti, taču stāsta turpinājums ir vēl dīvaināks un maģiskāks.

Tālāk attīstās un iekūņojas lapsenes kāpuri. Šajā stadijā tie acīmredzot izdala kādu vielu, kas aizkavē vīģes nobriešanu, ci­tādi, ja auglis nogatavotos, kamēr kūniņa vēl iekšā, šo bērnis­tabu kāds varētu apēst ar visu jauno lapseni. Visbeidzot kūni- ņas ir pilnīgi nobriedušas. Vispirms izšķiļas tēviņi; tie riņķo apkārt, apaugļodami vēl neizšķīlušās mātītes. Šajā brīdī vīģe faktiski ir pilnīgi noslēgta un atmosfēra tās iekšpusē par desmit procentiem sastāv no ogļskābās gāzes (ārpusē ogļskābā gāze ir tikai trīs simtdaļas procenta), bet šķiet, ka lapseņu tēviņus tas neuztrauc. Tomēr pēc kopošanās tēviņi izlaužas no bērnista­bas, un ogļskābās gāzes līmenis strauji krītas. Šis fakts kaut kādā veidā veicina gan mātīšu izšķilšanos, gan vīrišķo ziedu parā­dīšanos, un mātītes appūderējas ar to putekšņiem. Lapseņu tē­viņi un mātītes kopīgiem spēkiem pārgrauž zvīņas vīģes galā, un mātītes aizlido, nesdamas sev līdzi gan putekšņus, gan spermu, un meklē citu vīģes koku ar sievišķajiem ziediem, lai dotu dzīvību jaunai kolonijai. Tēviņiem nav spārnu, tie nespēj pamest vīģi, tāpēc, savu dzīves uzdevumu paveikuši, turpat arī mirst.