Darvina rezervāts, protams, bija aizraujoša vieta, taču ar filmēšanu mums tur pagalam neveicās.
Savas dzīves pēdējo desmit gadu laikā Džerijs lāgiem pārdomāja, ko viņš pats un viņa tobrīd jau ievērojami lielā komanda kopīgiem spēkiem panākuši gadsimta ceturkšņa laikā, kopš zoodārza ideja kļuvusi par īstenību. Taču daudz vairāk viņš domāja, ko mēs būtu varējuši un ko mums vajadzētu sasniegt dzīvnieku pasaules labā, kur ko darīt, un kā grāmata vai filma varētu to veicināt, - citiem vārdiem, viņš pastāvīgi plānoja ekspedīcijas vai vismaz īsus ceļojumus uz attāliem nostūriem, lai satiktos ar jauniem radījumiem vai seniem draugiem no dzīvnieku pasaules un lai runātu ar cilvēkiem, kuri cenšas tos glābt. Tikai dažus mēnešus pirms Džerija nāves mēs sēdējām viņa slimnīcas palātā un visā nopietnībā apspriedām Austrālijas ceļojuma plānus. Viņš vēlējās man parādīt šo zooloģisko brīnumu, jo es tur vēl nebiju viesojusies.
Reizēm Džerijs pārsteidza cilvēkus ar paziņojumu, ka viņa karstākā vēlēšanās būtu slēgt savu dārgo zoodārzu, ja pēc tā vairs nebūtu vajadzības. Pēc paša domām, viņa galvenais sasniegums dzīvē nebija ne sekmīga dzīvnieku turēšana un pavairošana nebrīvē, ne zināšanu uzkrāšana, pētot retas dzīvnieku sugas, nedz arī nespeciālistu un profesionāļu izglītošana un apmācīšana dabas aizsardzības jomā, kaut arī viņš un viņa komanda nodarbojās ar visām šīm lietām un viņš tās uzskatīja par vitāli nozīmīgām. Viņa galvenais mērķis bija dzīvniekus no nebrīves patvēruma atgriezt savvaļā, kur tie, brīvi no izmiršanas draudiem, varētu plaukt un zelt. Te pievienotā nodaļa "Atgriešanās savvaļā" no grāmatas "Šķirsta jubileja" liecina, cik daudzkārt vieglāk ir to pateikt nekā izdarīt. Džerijs šo grāmatu uzrakstīja astoņdesmito gadu beigās, kad dzīvnieku atgriešana savvaļā vairāk līdzinājās mākslai vai alķīmijai nekā zinātnei un, kaut arī kopš tā laika panākts ievērojams progress, šis pasākums joprojām sper tikai pirmos soļus.
Džerija pēdējā ekspedīcija bija uz Madagaskaru - burvīgo un izpostīto salu, visu dabaszinātnieku paradīzi. Viņu bija savaldzinājis dzīvnieks, kuru viņš tik brīnišķīgi apraksta pēdējā nodaļā, - ai-ai, un, pats par sevi saprotams, ka, par spīti paša vārgajai veselībai, viņš nolēma, - noteikti jācenšas to glābt no izmiršanas.
no grāmatas
" Šķirsta jubilejā"
Pirms diezgan daudziem gadiem, kad tikko biju nodibinājis trestu, es centos pierādīt cilvēkiem, kāda jēga nebrīvē pavairot dzīvniekus. Neizbēgamais jautājums bija - "Cik daudzus tad jau esi atlicis atpakaļ vietā?", it kā runa būtu vienkārši par dažu dzīvnieku izaudzēšanu, iestūķēšanu krātiņos, aizgādāšanu atpakaļ uz mītnes zemi un izlaišanu tuvākajā meža pudurī. Nekas nevar būt tālāk no patiesības.
Pavairošana nebrīvē ir problēmām pārpilns dabas aizsardzības pasākums, tomēr, tiklīdz izdevies tās atrisināt un sekmīgi izpildīt mūsu daudzšķautņainās pieejas pirmo un otro stadiju, var visus spēkus veltīt trešajai stadijai - nebrīvē pavairoto dzīvnieku nogādāšanai savvaļā tajās vietās, kur šīs sugas izmirušas, vai jaunās vietās, kas atrodas netālu no sugu dabiskās izplatības areāla un kur ir piemēroti dzīves apstākļi, vai arī tādās vietās, kur endēmiskai savvaļas populācijai vajadzīgs papildus dzīvnieku pieplūdums. Trešā stadija ir sarežģītākā no visām.
Nebrīvē pavairoto dzīvnieku atgriešana savvaļā ir sarežģīta tādēļ, ka tā ir pilnīgi jauna pieeja, varētu pat teikt - pilnīgi jauna māksla, un mēs mācāmies paša procesa laikā. Vispirms jāņem vērā, ka nav divu tādu sugu, kuru prasības būtu pilnīgi vienādas, tādēļ pirmām kārtām jāizpēta un jāņem vērā katras vēlmes. Otrkārt, nevar ņemt dzīvnieku, kas jau trešajā vai ceturtajā paaudzē dzimis nebrīvē, un vienkārši izgrūst to savvaļā. Pat atrazdamies barības ielenkumā, šis dzīvnieks visticamāk aizies bojā, jo ir pieradis, ka augļi vai cita barība pasniegta sasmalcināta vairākās bļodiņās. Tas būtu tas pats, kas pēc ilgiem gadiem izraut kādu miljonāru no viņa Ritz apartamentiem un likt gulēt parkā uz soliņa, segties ar avīzi un meklēt ēdamo atkritumu tvertnēs. Būtu vajadzīgs ilgs laiks, lai viņu pie šis domas pieradinātu.
Līdz šim ieviestās metodes ir pavisam vienkāršas, tomēr, kā jau teicu, viss process jāpieskaņo katram atsevišķam dzīvniekam un konkrētai vietai. Mūsu pirmie centieni palaist savvaļā Mau- rīcijas rožainos baložus ir piemērs tam, cik maz vajadzīgs, lai viss noietu greizi. Bijām nolēmuši pirmos putnus atlaist tādā kā "vidusposmā" - Pemplmūzas botāniskajā dārzā. Šajā plašajā teritorijā bija papilnam lapu un augļu, un dārzā krustu šķērsu atradās daudzi piebraucamie ceļi, tā ka bija iespējams tiešā veidā sekot putnu kustībai un reakcijai. Mēs uzbūvējām īpašu putnu māju, kuras vienā daļā paredzējām turēt divus brīvībā izlaižamus baložus, un otrā daļā vēl divus, kuri, kā mēs cerējām, kalpos par pievilinātājiem un rosinās atbrīvotos putnus palikt dārzā.
Pirmos putnus mēs rūpīgi izvēlējāmies Blekriveras pavairošanas centrā, putnu māju un sprostu kompleksā, ko bija uzbūvējusi un ar kadriem nodrošinājusi Maurīcijas valdība, savukārt darbību finansēja galvenokārt mūsu trests. Kad putni bija iejutušies un pieraduši pie jaunajām mājām, pienāca lielā atbrīvošanas diena. Es šim lieliskajam notikumam par godu biju aizbraucis uz Maurīciju, lai pats personīgi atlaistu putnus brīvībā. Bijām nolēmuši, ka atbrīvotie vai vismaz brīvlaišanu guvušie baloži joprojām varēs izmantot putnu mājas par patvērumu; tur būs pieejams arī pastāvīgs barības daudzums līdz brīdim, kad putni nolems kļūt patstāvīgi. Noteiktajā dienā es ierados un milzīgi svinīgi - jo notikums bija tik nozīmīgs - parāvu auklu, lai atvērtu durtiņas un putniem atklātos ceļš uz brīvību.
Aukla pārtrūka.
Iestājās apjukuma pilna pauze, līdz kādu aizsūtīja sadabūt citu auklu. Tobrīd es izjutu dziļu līdzjūtību pret dāmām, kas, tērpušās savās labākajās drānās, vēl un vēlreiz triec šampanieša pudeles pret jauno okeāna laineru sāniem, taču - bez rezultāta. Visbeidzot tika sadabūta aukla un putnu mājas lūka pienācīgi atvērta. Baloži uzvedās lieliski - viņi izlidoja no putnu mājas un sasēdās uz tās augšmalas. Mēs cerējām, ka putni izmantos brīvību un lidos prom kokos. Nekas tamlīdzīgs nenotika. Tie flegmātiski tupēja uz putnu mājas augšmalas, ne acu nemirkšķinot, un izskatījās pēc garīgi atpalikušiem eksemplāriem no amatiera taksidermista kolekcijas. Es no sirds vēlējos, lai šos putnus redzētu visi tie idiotiskie cilvēki, kuri melš niekus par ieslodzījuma nežēlību un brīvestības priekiem.
Šobrīd, to atceroties, jāsaka - nelaimīgā kārtā vietējā valdība bija vēlējusies, lai šī pirmā brīvē palaišana negūtu publicitāti, un tolaik tāda prasība likās pilnīgi pamatota. Pemplmūzā mēs palaidām brīvībā pavisam vienpadsmit putnus, un visbeidzot tie saņēma dūšu un sāka izmēģināt brīvības garšu, izpētīdami plašos dārzus. Drīz tiem nācās sadurties ar citām briesmām. Mazi zēni ar lingām apstaigāja apkārtni, mēģinādami nomedīt parastās dūjas vakariņām. Nevarēja prasīt, lai viņi varētu saskatīt kādu atšķirību starp rožaino balodi un dūju - ja nu vienīgi viens no putniem ir treknāks un tādējādi vēlamāks medījums (patiesībā rožainā baloža gaļa garšo diezgan nepatīkami, šis putns ir neēdams). Kopā ar baložu uzticību, kas gandrīz robežojas ar plānprātību, rezultāts kļuva putniem liktenīgs. Vairākus baložus notrieca jauno mednieku nāvējošie ieroči. Atliek tikai minēt, vai kampaņas publicitāte būtu ko mainījusi. Vai šāda kampaņa būtu ietekmējusi zēnus ar lingām? To neviens nevar pateikt. Tomēr, par spīti mazajiem šāvējiem, vairāki putni sapārojās un perēja, kaut arī pameta tikko izšķīlušos putnēnus - droši vien tos iztraucēja cilvēki.
Читать дальше