Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Pa vidu jūrasežiem gulēja vēl citas šļūtenes un jūrasgurķi, gan citai sugai piederīgi - ļoti lieli, daži pat astoņpadsmit collas gari, lāsumaini, dzeltenzaļi. Šie radījumi arī izskatījās daudz gludāki un resnāki par saviem melnajiem brālēniem, lielākā daļa kādas četras vai piecas collas diametrā. Es ieniru dziļāk, lai paceltu vienu no šiem blāvajiem, nepievilcīgajiem radījumiem. Kamēr peldēju atkal augšā, tas pirmām kārtām parastajā veidā izvirda ūdeni, tad saprata, ka šis uzbrukums nav mani piespie­dis palaist vaļā tuklo ķermeni, un izšļāca lipīgo gumiju.

Pārsteigts vēroju, cik pievilcīgs tas izskatījās zem ūdens. Kad jūrasgurķis ķeras pie šī pēdējā iebiedēšanas līdzekļa gaisā, no viņa ķermeņa izšaujas vienkārši stīgra, balta, lipīga straume, savukārt zem ūdens šis pats fenomens izskatījās pavisam ci­tādi, pat skaisti. Izšļāktais šķidrums, likās, sastāvēja no kādiem piecdesmit atsevišķiem pavedieniem, katrs no tiem spageti ma­karona resnumā un apmēram astoņas collas garš. Viens kušķa gals palika piestiprināts gurķim, savukārt pavedienu brīvie gali locījās un vibrēja ūdenī kā skaista, balta strūklaka. Iespējams, šiem pavedieniem piemita spējas apsvilināt vai pat paralizēt sī­kas zivtiņas. Es pats varēju pavedienus aizskart, nejūtot nekādu kairinājumu, tomēr, tādā skaistā vēdeklī izplesti, šie taustekli ienaidniekam spēj izrādīties daudz lipīgāki un bīstamāki, nekā tiku iedomājies.

Es peldēju tālāk un pēkšņi kā uz burvju mājienu pamanīju, ka esmu iekļuvis lielā neparastu zivju barā. Viņu bija apmēram piecdesmit, katra trīs vai četras pēdas gara, neitrālās caurspī­dīgi pelēkās krāsas dēļ gandrīz neredzama. Gan mutes, gan astes tām bija izstieptas kā piķi, tā ka, pirms ievēroju zivju apaļās, diezgan stulbās acis ar piesardzīgo skatienu, bija grūti pateikt, kurš gals nāk pa priekšu. Zivis nepārprotami bija pār­gurušas pēc kādas sparīgas nodarbes. Tās nekustīgi pa straumei gulēja ūdenī un meditēja. Tās bija augstākajā mērā kārtīgas zivis, jo turējās līdzenās rindās kā labi apmācīti, vienīgi mazliet novārguši zaldāti. Bija interesanti vērot viņu precīzi izveidoto ierindu gluži kā karaspēka parādē, ievērojot precīzu attālumu citai no citas gan vertikālās, gan horizontālās līnijās. Mana pēkšņā parādīšanās ieviesa zināmu paniku, it kā Pamiera no­slēgšanas dienas parādes laikā kāds būtu nojaucis ritmu, un viss bars apjucis izklīda. Tikko zivis bija nonākušas pietiekamā attālumā, tās no jauna nostājās ierindā, pagriezās pa straumei un iegrima transā.

Pametis šīs zivis, es peldēju tālāk un kā apburts vēroju smil­šainajā jūras dibenā saules ievilktās platās zelta svītras, kuras kaut kādas optiskas alķīmijas rezultātā izskatījās kā noklātas ar trīsulīgiem zelta apļiem. Tad man priekšā parādījās neskaidra un izplūdusi tumša masa, kas pārtapa prāvā, apmēram deviņas reiz trīs pēdas lielā klintī, pēc formas atgādinot Sv. Pāvila katedrāli. Piepeldējis tuvāk, ieraudzīju, ka visa klints izgrez­nota ar rožainiem, baltiem un iezaļganiem koraļļiem, savukārt virsotnē kā puķes uz varenas, daudzkrāsainas cepures bija uz- tupušās četras milzīgas jūras anemones nespodras bronzas krāsā.

Pārpeldēju pāri apburošajai klintij un, vairīdamies no pai­suma lēnās straumes, pieķēros pie koraļļa izauguma, iepriekš rūpīgi nopētījis un pārliecinājies, ka nekur tā apkaimē nerēgo- jas nekas bīstams. Drīz es secināju, ka piesardzība nav bijusi lieka, jo vēlāk, kad acis aprada, es pēdas attālumā no savas ro­kas ieraudzīju koraļļiem un jūraszālēm apaugušā aliņā gandrīz nemanāmi vīdam lielu, koši krāsainu skorpionzivi, kuras mu­guras spuras ietriecoties nepiesardzīgā miesā var sagādā pama­tīgas sāpes vai retos gadījumos pat nogalināt. Apmēram sep­tiņas collas garajai skorpionzivij bija masīvs žoklis, uzpūtīga sejas izteiksme un milzīgas, koši sarkanas acis. Pamatkrāsa bija rožaina un oranža, pāri ķermenim stiepās melnas rūtis, svītras un plankumiņi. Krūšu spuras tai bija ļoti garas un atgādināja zem žaunām izaugušas sārtas rokas ar tieviem pirkstiem. Pāri visai mugurai stiepās koši dzelkšņi, kas spēja izrādīties likte­nīgi. Kopumā ņemot, skorpionzivs bija visai košs radījums un, reiz ieraudzīta, vizēja kā milzīgs dārgakmens, tomēr, pirms tiku pamanījis to viegli pakustamies, zivs savā svītraini punk­totajā tērpā bija lieliski saplūdusi ar apkārtni. Sapratusi, ka pamanīta, skorpionzivs viegli pakustināja savas prāvās astes spuras, apmeta līkumu ap klinti un, vairīdamās no manis, aiz­peldēja dziļumā. Viņa gan bija skaista, tomēr es jutu atvieglo­jumu, kad vairs nenākas atrasties šīs zivs tiešā tuvumā.

Anemonēs un tām visapkārt uzturējās vairākas skaistas, ap­mēram trīs collas garas klaunzivis spoži oranžā krāsā ar platām sniegbaltām šķērssvītrām. Šīs glītas, mazās zivtiņas dzīvo sim­biozē ar anemonēm. Tās mitinās starp dzeldīgajiem taustek­ļiem, kas citas zivis nogalinātu, tādējādi anemones klaunzivīm ir gan mājas, gan neieņemams cietoksnis, kur paslēpties briesmu brīžos. Pateicībā par aizsardzību, zivis, protams, dalās ar anemoni drusciņās no sava mielasta galda. Kā un kāpēc šāda interesanta sadzīve sākusies, nav zināms. Anemones nekādā ziņā nevar saukt par izcili saprātīgām būtnēm, tāpēc atbildes uz jautājumu, kā tās iemanījušās izprast klaunzivs noderīgumu un izvairās tās sadzeldīt, joprojām nav atrastas.

Šur tur koraļļu dziļumos gulēja lielas gliemenes, no kurām redzamas bija tikai vāku robainās malas un starp tām vīdošā mantija, tādējādi atgādinot biezu zilganu un varavīkšņaini zaļu lūpu plato smaidu. Šīs apmēram kokosrieksta lieluma glieme­nes, protams, bija tālāk rifā sastopamo slaveno milzu gliemeņu radinieces, kuru gigantiskie vāki varēja būt līdz pat divsimt mārciņu smagi un savas trīs pēdas plati. Ir dzirdēti daudzi šausmu stāsti par nelaimīgajiem nirējiem, kam gadījies nejauši ielikt kāju starp šo gliemeņu vākiem, kas tad acumirklī aizcir- tušies kā lamatas (tā uztraukuma brīdī rīkojas visas gliemenes) un lēmušas gūstekņus nāvei noslīkstot. Precīzi fiksētu datu par šādiem gadījumiem gan nav, kaut arī, protams, ir pilnīgi iespē­jams, ka vāki aizcērtas un, ja vien nirējam nav pie rokas naža, ar ko pārcirst gliemenes masīvo slēdzējmuskuli, vāki paliek ne­satricināmi un neatverami kā cietokšņa vārti. Arī koši krāsai­nās gliemežnīcas dzīvo savdabīgā simbiozē, jo to spožajā man­tijā mitinās daudz mazu vienšūnas aļģu ar pievilcīgu vārdu - Zooxanthelae. Šie sīciņie radījumi pārtiek no gliemenes iesūk­tās barības un pateicībā par to nodrošina gliemeni ar papildu skābekli. Sanāk tāda kā norēķināšanās par dienišķo maizi ar svaigu gaisu - domāju, ka mēs visi vēlētos, kaut spētu darīt tā­pat.

Pārcēlos uz otru klints pusi, iepriekš pārbaudījis, vai tu­vumā nav parādījusies skorpionzivs, un nonācu aci pret aci ar vēl vienu simbiotiskas sadzīves piemēru. Tur peldēja neliels bariņš daudzkrāsainu zivju, tajā skaitā viena koferzivs un trīs koši dzeltenas ķirurgzivis. Koferzivs izskatījās patiesi neiedo­mājami. Tā bija tikko trīs collas gara, koši oranža ar melniem punktiņiem, tomēr vairāk par košo krāsojumu mani pārstei­dza zivs neparastā ķermeņa uzbūve - tā atgādināja četrstū­rainu kaula kastīti ar tajā atstātiem caurumiem spurām, zem- astes atverei, acīm un mutei. Astei tādējādi nācās griezties riņķī vien kā piekaramā motora dzenskrūvei. Šāds pārvietošanās veids kopā ar lielajām, apaļajām, vienmēr pārsteiguma pil­najām izvalbītajām acīm, stūraino ķermeni un punktoto tērpu padara zivi par vienu no rifa dīvainākajiem iemītniekiem.