Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

- Tobijs, - viņa atbildēja. - Tu jau pazīsti Tobiju.

- Bet es tā sapratu, ka viņš ir nesakarīgs? - es aizrādīju.

- Nē, nē, dumjais. Ne tas Tobijs, pilnīgi cits.

- Man prieks. Es domāju, ja viņš ir nesakarīgs, viņam varētu būt problēmas ar bildināšanu.

- Dārgum, tu mazliet neizklausies pēc sevis, - viņa teica pie­klusinātā, bažīgā balsī. - Vai tu dusmojies uz mani par šo sade­rināšanos?

- Nepavisam, - es dzēlīgi atteicu. - Es esmu laimīgs, ka esi at­radusi kādu, kurš varējis tevi apklusināt uz pietiekami ilgu laiku, lai pagūtu bildināt. Es to nekad nevarēju.

- Oooo! - Ursula izsaucas. - Tu esi greizsirdīgs! Dārgum, cik tas brīnišķīgi! Es nemaz nezināju, ka tu gribi mani bildināt. Kad tas bija?

- Laiku pa laikam, - es kodolīgi raksturoju, - tomēr laimīgā kārtā pamanījos apspiest kārdinājumu.

- Ak, dārgum, man tiešām žēl. Vai tu grasies uz visiem lai­kiem atrauties no sabiedrības kādā vientuļā kaktā?

>

- Man nav ne mazākās vēlēšanās tev par prieku nolīst purvā, - es mazliet skarbi atteicu.

- Ak, dārgum, neesi tik aušīgs. Es domāju, ka tu būsi prie­cīgs. Patiesību sakot, es cerēju, ka mēs varētu satikties… - viņas balss aprāvās.

Kāds es esmu nekauņa, es atskārtu. Kāds šausmīgs, necilvē­cīgs nekauņa. Meitene faktiski lūdza man dot savu svētību viņas kāzām, bet es uzvedos kā tāds piecpadsmitgadīgs puišelis. Mani pārņēma nožēla.

- Protams, mēs varam satikties, manu saldumiņ, - es teicu. - Piedod, ka biju tik rupjš. Es vienkārši nevaru pierast pie domas, ka tu esi saderinājusies. Kur mēs varētu satikties?

- Ak, dārgum, tas jau skan labāk. Kāpēc gan mēs nevarētu visu vakaru nodejot? Aiziesim uz "Tropicana"… Noteikti aizie­sim, dārgum!

Nodejot visu vakaru līdz pat desmitiem, es nodomāju. "Tro­picana" bija īpaši atbaidošs naktsklubs - no tās pasugas, kas pēkšņi uzdīgst kā pūpēži, īsu brīdi dod savu ieguldījumu cilvē­ces postā un tad žēlīgi nozūd tumsībā. No visām vietām, kādas Ursula būt varējusi ierosināt, viņa nebūtu spējusi izvēlēties tādu, kas man patiktu vēl mazāk.

- Labi, - es mundri teicu, - bet vai mēs varam vispirms pa­vakariņot?

>

- O, jā, dārgum. Kur?

- Varbūt "Grill Room"? Es pasūtīšu galdiņu.

- Dārgum! - Ursula noelsās. - Vieta, kur mēs pirmo reizi pusdienojām kopā! Dārgum, tu nudien esi romantisks.

- Ne pārāk. Tā vienkārši ir vienīgā vieta, kur pasniedz labu ēdienu, - es atturīgi teicu.

- Dārgum, es tevi mīlu… Pat tad, ja tu esi cietsirdīgs. Lie­liska maltīte, un pēc tam dejas. Ak, es gaidīšu tevi astoņos pie "Grill", dārgum, un es nevaru izstāstīt, cik es esmu priecīga, ka tu esi priecīgs. Es mīlu tevi un mīlu uz mūžu.

Es noliku klausuli un sapratu, ko esmu zaudējis.

Es to sapratu vēl spēcīgāk, kad satiku Ursulu, jo viņa bija paņēmusi līdzi savu līgavaini. Tas bija glīts jauns cilvēks, acīm­redzami Ursulas apmāts, ar ļoti ierobežotu vārdu krājumu. Bet viņš likās esam gana jauks. Kā jau es biju bažījies, "Grill Room" bija pārpildīts, tāpēc mums trijatā nācās ļoti neērti sēdēt pie galdiņa, kas paredzēts diviem. Tobijam nebija nekas daudz sa­kāms, taču tam praktiski nebija nozīmes, jo Ursula pilnībā ru­nāja par abiem. Kad vakariņas bija paēstas, mēs devāmies uz "Tropicana", kur orķestris taurēja pilnā sparā. Te nu mēs ar Tobiju pēc kārtas svinīgi ņēmāmies griezt Ursulu, kas aizgūt­nēm čivināja, riņķiem vien apkārt pa zāli. No mana viedokļa raugoties, tas bija absolūti nožēlojams vakars. Pēc tam es Ur­sulu ilgi vairs neredzēju. Tiku dzirdējis, ka viņa beidzot appre­cējusies un viņai piedzimis bērns. Es nojautu, ka nu viņa droši iekārtojusies laulības gultā un pilnīgi aizplūdīs no manas dzīves.

Taču es atkal maldījos. Kādu dienu iezvanījās telefons, un tā bija Ursula.

- Dārgum! Tā esmu es, Ursula! - viņa sauca.

- Dievs debesis! - es pārsteigts iesaucos. - Kur tu biji pazu­dusi visus šos gadus?

- Dārgum, esmu precējusies, viņa attrauca, - un man ir bēr-

ninš.

j

- Esmu par to dzirdējis, - es teicu. - Apsveicu.

- Dārgum, es tik ilgi esmu kvernējusi laukos. Šodien grasos braukt uz Bornmutu mazliet iepirkties. Es iedomājos, ka mēs varbūt varētu satikties?

- Vai tu ņemsi savu viru līdzi? - es piesardzīgi jautāju.

- Nē, dārgum, es braukšu pilnīgi viena, - viņa atteica.

- Nu, tādā gadījumā katrā ziņā satiksimies. Es tev izmak­sāšu pusdienas. Bet vispirms satiksimies "Cadena" un iedzer­sim kafiju.

- Burvīgi, dārgum. Es būšu tur vienpadsmitos.

Precīzi vienpadsmitos Ursula ienāca "Cadena" kafejnīcā, un es tūlīt pat ievēroju, ka viņa visai drīz gaida otru bērnu. Neņe­mot vērā izspiedušos vēderu, viņa ziedēt ziedēja, gluži kā rožu ziedlapiņa rītausmā.

- Dārgum! - viņa spiedza. - Dārgum! Dārgum!

Ursula apvija man rokas un dāvāja ilgu skūpstu no tās pasu­gas, kādus angļu cenzori parasti izgriež no franču filmām. Skūpstīdama viņa izdeva dūcošas skaņas kā seksuāli apmāts bišu strops. Viņa braucīja savu ķermeni gar manējo, lai izda­būtu vislielāko baudu no apskāviena, un parādītu man, ka viņa tam nododas ar visu savu būtību, sirdi un dvēseli. Vairākas pa­vecas lēdijas un kāds brigādes komandierim līdzīgs kungs ar tādu seju kā portvīnā konservēta plūme neatņēmušies blenza uz mums ar riebumu. No to sejas izteiksmes varēja spriest, ka viņi tā vien gaida, ka es tūlīt noplēsīšu viņai drēbes un izvarošu turpat uz "Cadena" svētās grīdas. Ar lielām pūlēm man izdevās atrauties no Ursulas.

- Biju domājis, ka tu esi precējusies, - es aizrādīju.

- Es arī esmu precējusies, dārgum, - viņa atteica. - Vai tev neliekas, ka mana skūpstīšanās prasme ir uzlabojusies?

- Jā, - es atbildēju. - Apsēdies un iedzer kafiju.

- Vai varu dabūt saldējumu? - Ursula lūdza.

- Lai notiek, - es piekritu.

Es pasūtīju kafiju un saldējumu.

- Zini, man jāsaka, ka tu lieliski izskaties, - es piezīmēju.

- Tu tā domā?

- Es domāju, ka tu izskaties vienkārši brīnišķīgi. Redzu, ka tu gaidi vēl vienu bērnu.

Ursula iebāza mutē lielu karoti saldējuma un visai neskaidri teica ar pilnu muti:

- Bēlni il kaut kas absollūti bulvīgs.

- Varu iedomāties, - es piekritu.

Viņa norija saldējumu, noliecās uz priekšu un viegli uzsita man pa roku ar mitro karotīti, lai pievērstu sev manu nedalī- tāko uzmanību.

- Vai zini, ko cilvēki runā? - viņa vaicāja savā caururbjošajā balsī.

Apmeklētāji pie visiem galdiņiem sastinga un gaidpilni ap­klusa. Es jutu, ka man vairs nav ko zaudēt.

- Nē, - es atzinos. - Ko tad viņi runā?

- Ha, - viņa izsaucās, līksmi vicinādama karotīti, - viņi saka, ka kontracepcija esot sievietes izgudrojums.

Mēs izdzērām kafiju, es aizvedu Ursulu iepirkties, un pēc tam mēs gājām pusdienās.

- Vai tu ilgojies pēc manis, dārgum? - viņa jautāja, malko­dama vīnu.

- Protams, ilgojos, - es atbildēju. - Tu vienmēr esi bijusi viena no manām mīļākajām draudzenītēm.

- Vai nav skumīgi, ka cilvēkam nevar būt reizē gan drau­dziņš, gan vīrs? - Ursula nopūtās.

- Nu, vienmēr jau var pamēģināt, - es ierosināju.

- Ak, to es nevaru, - vina iebilda. - Bet tu esi mīļš.

- Nerunāsim vairs par to, - es noteicu.

- Lai nu kā, es nedomāju, ka es tev tagad patiktu, - viņa skumīgi sacīja. - Esmu pārveidojusies. Esmu kļuvusi ļoti nein­teresanta.

- Tu tā domā? - es vaicāju un nodomāju, cik viņa joprojām ir dzīvīga un mīļa.