Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Emma uz mirkli apklusa un spēcīgi nošņauca degunu.

- Tas jums būs bijis liels trieciens, - es ieteicos.

- Ak, bija gan. Drausmīgs trieciens. Bija tā, it kā man būtu atņemta daļa dzīves, jo, kā jau es jums teicu, kopš mans vīrs no­mira, Vavis tiešām vienmēr bija mans vienīgais kompanjons.

Es nebiju īsti pārliecināts, kā turpināt šo sarunu, jo bija skaidri redzams - ja Emma vēl runās par Vavi, viņa sabruks, un es nezināju, kā mēs tiksim galā ar šo situāciju. Bet tajā brīdī Ur­sula, tā sakot, izvilka ieročus.

- Emma, dārgā, - viņa teica, - tieši tāpēc, ka tu tā izturējies pret Vavi, ka tu tā rūpējies par viņu un sagādāji viņam tik lie­lisku dzīvi… tieši tāpēc es vēlos… es vēlos lūgt tev ļoti lielu pa­kalpojumu. Tu vari atteikties, bet es nudien ļoti vēlos, lai tu to izdarītu.

- Pakalpojumu, mis Ursula? - Emma pārjautāja. - Protams, es izdarīšu tev pakalpojumu. Ko tu vēlies?

- Zini, - Ursula sparīgi krāpās, - kādam manam draugam pieder kucēns. Nelaimīgā kārtā ģimenes slimības dēļ - viņa sieva ir neglābjami, neglābjami slima - viņš tam nevar veltīt tā­du uzmanību, kādu tas patiesībā pelna, un tāpēc viņš vēlas, lai kāds - tikai kādu nedēļu vai mazliet vairāk - viņu pieskatītu. Kāds, kas to mīlētu un tam pieķertos tā, kā kucēnam tas nepie­ciešams. Un es uzreiz iedomājos par tevi.

- Ak, - Emma izdvesa, - kucēns? Nu, es… es nezinu. Es do­māju, pēc tam, kad Vavis… zini, es nedomāju, ka gribu citu suni vai kā lai to…

- Bet tas ir tikai kucēns, - Ursula apgalvoja valgām acīm.

- Tikai maziņš, maziņš kucēniņs. Un tikai uz kādu nedēļu. Un es esmu pārliecināta, ka tu par viņu varēsi apbrīnojami labi pa­rūpēties.

- Nu, nezinu gan, mis Ursula, - Emma pretojās. - Es… es ne­gribētu vēl vienu suni.

- Bet es taču neprasu, lai tu viņu paturētu, - Ursula aizrā­dīja. - Es tikai lūdzu, lai tu viņu pieskatītu šā nabaga cilvēka labā, kura sieva ir briesmīgi, briesmīgi slima. Viņš plēšas pušu starp sievu un suni.

- Ak, - Emma izdvesa, - tieši tāpat kā es, kad Bils bija slims. Es to tagad atcerējos. Reizēm es nevarēju saprast, vai izvest ārā Vavi vai palikt pie Bila, kad viņam bija tik slikti. Nu labi, kādas sugas suns tas ir?

- Es tev parādīšu, - Ursula teica. Viņa noliecās un atvēra grozu. Pekinietis, kulturālās, Paviljonā pavadītās pēcpusdienas nogurdināts, saritinājies mierīgi gulēja. Ursula to bez ceremo­nijām aiz čupra izcēla no groza un turēja Emmas izbiedēto acu priekšā.

- Paskaties uz vinu, - Ursula sauca. - Mazais nabadzinš.

- Ak, - Emma teica, neapzināti atkārtojot Ursulas vārdus,

- ak, mazais nabadziņš.

Ursula mēģināja paauklēt kucēnu rokās, bet tas, man par lielu apmierinājumu, aši iekodās viņai rādītājpirkstā.

- Paskaties uz viņu, - Ursula atkārtoja, balsij trīcot, kamēr kucēns ķepurojās viņas rokās. - Nabaga mēmais dzīvnieciņš, kas īstenībā neko nesaprot. Viņš ir atrauts no pierastās ģime­nes dzīves. Tu taču apžēlosies par viņu, Emma?

Man sāka likties, ka visa scēna sāk atgādināt ainu no "Džei- nas Eiras", tomēr es biju tik aizgrābts par Ursulas paņēmieniem, ka ļāvu viņai turpināt.

- Šis mazais bezpajumtnieks, - Ursula turpināja, ar pūlēm at­brīvojusi pirkstu no čāpstinošajiem žokļiem, - šis mazais bezpa­jumtnieks vēlas vienīgi mazliet sabiedrības, mazliet palīdzības dzīves grūtākajos brīžos… Tāpat kā, goda vārds, mans draugs.

- Nu ko, es piekrītu, ka viņš ir ļoti, ļoti jauks, - Emma teica, acīmredzami aizkustināta.

- O, tiešām ir, - Ursula turpināja, stingri saspiezdama rokā suņa purnu, lai tas nevarētu iekost vēlreiz. - Viņš ir absolūti burvīgs, un es ticu - neesmu pārliecināta, bet ticu - viņš ir pie­radināts pie dzīves mājā… Tikai uz nedēļu, dārgā Emma. Var­būt tu varētu uzskatīt viņa… viņa aprūpēšanu par, tā sakot, tādu kā maksājoša viesa uzņemšanu vai kā tamlīdzīgi?

- Nu ko, kura katra dēļ es to nedarītu, - Emma noteica. Viņas skatiens bija cieši pielipis pie dīdelīgā, resnā sārtpunča ar balto kažoku un izvalbītajām, melnajām acīm. - Bet, tā kā es redzu, ka viņš, šķiet, ir jauks, mazs sunītis, un, tā kā tu mani lūdz, es… es labprāt viņu uz kādu nedēļu paturēšu.

- Dārgā, - Ursula izsaucās, - lai dievs tevi svētī!

Viņa steidzīgi iegrūda kucēnu atpakaļ grozā, jo tas rāvās prom. Tad viņa metās uz priekšu, apvija Emmai rokas un no­skūpstīja večiņu uz abiem vaigiem.

- Es zināju, - viņa teica, cieši vērdamās Emmai sejā ar savu spoži zilo starmeša skatienu, kuram, kā es jau zināju, varēja būt tik postoša iedarbība. - Es vienmēr zināju, ka tu, no visiem cilvēkiem tieši tu neuzgriezīsi muguru maziņam kucēniņam viņa nestundā.

Visdīvainākais bija tas, ka viņa to pateica tik pārliecinoši, ka es gandrīz vilku ārā mutautiņu un nošņaucos.

Tad beidzot, atteikušies no vēl vienas tases tējas un vēl viena gabala nesagremojamās kūkas, mēs devāmies prom. Kad mēs gājām prom pa ceļu uz staciju, Ursula apvija man apkārt roku un cieši saspieda.

- Es tev ļoti pateicos, dārgum, - viņa teica. - Tu man ļoti pa­līdzēji.

- Kā tu to domā - palīdzēju? - es jautāju. - Es neko nedarīju.

- Nē, bet tu tur biji klāt. Tā kā… tā kā spēks, kā klātbūtne, saproti?

- Saki man, - es ieinteresēts jautāju, - kāpēc tu gribēji par visu vari uzgrūst tai nabaga sievietei kaklā šo mazo, atriebīgo kucēnu, ja viņa to acīmredzami nevēlējās?

- Ak, tu nepazīsti Emmu, - Ursula atteica. Tā bija balta pa­tiesība, es viņu tiešām nepazinu.

- Pastāsti, - es mudināju.

- Nu, labi, - viņa iesāka. - Vispirms viņas vīrs saslima, un tad viņa dabūja Vavi, un tad viņas uzmanība sadalījās starp vīru un suni, un tad vīrs nomira un viņa ieguldīja visus savus spēkus, vai kā tu to sauc, Vavī. Un tad Vavi sabrauca, un kopš tā laika viņai pastāvīgi kļūst aizvien ļaunāk. Mans dārgais, tu taču to varēji redzēt. Katru reizi, kad es ierodos viņu apciemot, es redzu, ka viņa aizvien vairāk un vairāk kļūst, nu… zini, veca un raganīga.

- Un kā gan, pēc tavām domām, kucēns var viņai palīdzēt? - es apjautājos.

- Protams, tas viņai palīdzēs. Tas ir pats mežonīgākais ku­cēns no visa metiena. Viņš gatavs kost pastniekam vai sakņu tirgotājam, vai kādam kurjeram, un viņam, kā jau pekinietim, ir ļoti gara spalva, ko viņš kaisīs pa visām malām, un viņš nav pieradināts pie mājām, tātad taisīs peļķītes un čupiņas itin vi­sur, dārgais.

- Pagaidi mazliet, - es viņu pārtraucu. - Vai tu domā, ka tā ir ļoti gudra dāvana tādai trauslai, vecai kundzei, kura tikko zaudējusi savu iemīļoto Vavi?

- Bet, dārgais, tā ir vienīgā pareizā dāvana, - Ursula apgalvoja. Viņa apstājās tieši zem ielas lampas, un viņas acis cieši vērās manī. - Vavis bija tieši tāds pats. Viņš kaisīja spalvu itin visur, un, ja viņu neizveda ārā, viņš atstāja peļķes dzīvojamā istabā, un viņa žēlojās caurām dienām… Viņai bija, ar ko nodarboties. Nu lūk, kopš viņas vīrs ir miris un Vavis pagalam, viņai vispār nav nekā, ko darīt, un viņa vienkārši grimst tādā kā… tādā kā pelēkā pagri­mumā. Nu, un šis jaunais kucēns, viņš sakodīs viņu un sakodīs ikvienu citu. Iespējams, ka būs tiesas prāvas, un viņš kaisīs visur spalvas, čurās uz paklāja, un viņa būs pilnīgi laimīga.

Es stīvi blenzu uz Ursulu un pirmo reizi ieraudzīju viņu tādu, kāda viņa patiesībā ir.

- Vai zini, - es teicu, apvīdams meitenei apkārt rokas un noskūpstīdams, - es domāju, ka tu esi gana jauka.