Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Здесь есть возможность читать онлайн «Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 2005, Издательство: Nordik, Жанр: Природа и животные, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Džeralda Darela labākais mantojums: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Džeralda Darela labākais mantojums»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Džeralda Darela
Labākais mantojums
Sastādījusi Lī Darela
No angļu valodas tulkojusi LINDA VĪTOLA
THE BEST OF GERALD DURRELL Chosen by Lee Durrell
Mākslinieks ARMANDS DIŠERS
© Nordik, 2005 © Lee Durrell, 1996
Veltījums visiem, kurus Džerija grāmatas iedvesmojušas darīt kaut ko savvaļas dzīvnieku, augu un viņa "burvju valstības" labā - un visiem tiem, kurus tās vēl iedvesmos.

Džeralda Darela labākais mantojums — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Džeralda Darela labākais mantojums», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

- Tā… tā varēja būt pārskatīšanās, - es teicu.

- Pārskatīšanās? Pārskatīšanās? Saki, vai tu jelkad esi redzējis, ka Eilīnai Džoisai pietrūkst drēbju?

Jāatzīstas, ka uz to man nebija ko iebilst.

Mans draugs profesionāla bendes maigumā bīdīja mani uz parādes durvīm.

- Neaizmirsti, - viņš dobjā balsī atkārtoja, ar līdzjūtību spiez­dams manu roku, - es esmu tavs draugs, zvani man, ja esmu tev vajadzīgs. Jebkurā laikā, dienu vai nakti. Es būšu te.

Un viņš cieši aizvēra durvis man degungalā, ļaudams doties mājup, ziņkārīgam un satrauktam.

Taču nākamajā rītā mans gars atkal bija mundrs. Galu galā, es nodomāju, Ursula ir ārkārtīgi glīta meiča, un es biju pilnīgi pārliecināts, ka neviens tik pievilcīgs cilvēks kā viņa nespēj uz­vesties tik neaptēsti, kā mans draugs tika aprakstījis. Droši vien viņš mēģinājis uzaicināt meiteni uz satikšanos, un viņa, bū­dama tikpat gudra, cik skaista, iedevusi viņam kurvīti. Mieri­nādams sevi ar šo domu, es neparasti rūpīgi apģērbos un de­vos sagaidīt Ursulu dzelzceļa stacijā. Viņa bija teikusi, ka dzī­vojot Lindhērstā, Ņūforestā, un uz Bornmutu viņai jābraucot ar vilcienu, jo "tētuks vienmēr izmanto roli pats, kad es to gribu". Es bažīgi gaidīju uz perona vilciena pienākšanu. Kamēr es div­desmito reizi sakārtoju kaklasaiti, mani uzrunāja pavecāka lē­dija, vietējās baznīcas pīlārs, kas nelaimīgā kārtā bija manas mātes draudzene. Nervozi mīņājos no vienas kājas uz otru, vē­lēdamies, kaut vecā harpija vāktos prom, jo vispēdējā lieta, ko cilvēks kāro, pirmo reizi satikdamies ar jaunu draudzenīti, ir svētulīga un kritiska publika. Taču viņa man pielipa kā dēle un bez mitas stāstīja par pēdējo labdarības tirdziņu, kad vilciens aizelsies un nokvēpis ievilkās stacijā. Es veltīju visai niecīgu uz­manību tam, ko vikārs esot lēdijai teicis; biju pārāk aizņemts ar lūkošanos atvērtajās vagonu durvīs un pūliņiem saskatīt Ursulu.

- Un vikārs teica - "misis Darlinghērsta, es pats personīgi pastāstīšu bīskapam par jūsu pašaizliedzīgo ieguldījumu ērģeļu fondā." Protams, viņam nemaz nebūtu vajadzējis tā teikt, bet es domāju, tas bija tik kristīgi no viņa puses, vai ne?

- O, jā… jā… ārkārtīgi, ēēē… iejūtīgi.

- Es arī tā domāju. Un tad es teicu viņam - "vikār," es teicu, "esmu tikai vienkārša atraitne…"

Kādus vēl savas privātās dzīves noslēpumus vecā dāma iz­paudusi vikāram, es tā arī neuzzināju, jo man aiz muguras at­skanēja atpazīstošs, griezīgs spiedziens.

- Dārgum! Dārgum, esmu šeit! - Ursulas balss sauca.

Es pagriezos, un izdarīju to tieši īstajā brīdī, jo Ursula metās manās rokās un piesūcās manām lūpām ar tādu kāri, kā izba­dējusies kamene uzklūp pirmajam jaunās sezonas āboliņa zie­dam. Kad man beidzot izdevās atraisīties no Ursulas astoņkāja cienīgajām skavām, es palūkojos apkārt pēc misis Darlinghēr- stas un ieraudzīju viņu atmuguriski atkāpjamies pa peronu ar tādu sejas izteiksmi kā cilvēkam, kas visu mūžu pavadījis klos­terī un pēkšņi nokļuvis aci pret aci ar vispretīgākajiem romiešu orģiju skatiem. Es viņai mulsi uzsmaidīju, pamāju atvadas un tad, stingri saņēmis Ursulu aiz rokas, stūrēju viņu ārā no staci­jas, pūlēdamies notīrīt no savas mutes, kā likās, vairākas mār­ciņas lūpukrāsas.

Ursula bija ģērbusies ļoti elegantā zilā tērpā, kas izcēla viņas neprātīgi milzīgās acis, un ļoti elegantos baltos glazē cimdos. Uz rokas viņa nesa dīvainu grozu kā miniatūru piknika kurvi ar lielu rokturi, kas droši vien saturēja pietiekami lielu kosmē­tikas daudzumu, lai izturētu vairākus gadus ilgu blokādi.

- Dārgum, - viņa teica, sajūsmināta vērdamās man sejā, - es tik ļoti pēc tā visa esmu ilgojusies. Tāda lieliska diena! Pusdie­nas vienatnē ar tevi, un pēc tam koncerts… Uuuummmm! Pa­radīze!

Sadzirdējuši viņu izdvešam vārdu "paradīze" tik neticami saldkaislā kunkstā, daudzi vīrieši biļešu zālē skaudīgi atskatījās uz mani, un es sāku justies labāk.

- Esmu pasūtījis galdiņu… - es iesāku.

- Dārgum, - Ursula mani pārtrauca, - man nudien steidzīgi vajag uz mazmājiņu. Vilcienā tās nebija. Nopērc man avīzi, lai varu aiziet.

Vairāki cilvēki apstājās un blenza uz mums.

- Kuš, - es steidzīgi teicu. - Ne tik skaļi. Kāpēc tu gribi avīzi? Tualetē taču ir papīrs.

- Jā, bet tas ir tik plāns, dārgum. Man patīk tāds labi biezs papīrs uz sēdekļa, - viņa paskaidroja dzidrā balsi, kas skanēja

kā zvana škindas saltā naktī.

>

- Uz sēdekļa? - es nesapratu.

- Jā. Es nekad nesēžos tieši uz sēdekļa, - viņa paskaidroja. - Es pazinu meiteni, kas reiz apsēdās uz poda, un dabūja kulmi­nāciju.

- Varbūt tu domāji - izsitumus [27] ? - es apjucis jautāju.

- Nē, nē! - viņa nepacietīgi atteica. - Kulmināciju. Cilvēks tad noklājas ar visriebīgākajiem sarkaniem plankumiem. Stei­dzies, dārgum, un nopērc avīzi. Es vienkārši mirstu.

Es nopirku avīzi un noskatījos, kā Ursula nozūd dāmu istabā, vicinādama to par brīdinājumu mikrobiem, un es spriedu, vai kaut viens no viņas daudzajiem draudziņiem jelkad aprakstījis viņu kā pūtīšu pilnību.

Pēc dažām minūtēm Ursula parādījās smaidoša un acīmre­dzami brīva no mikrobiem, es iestūmu viņu taksī un aizvedu uz restorānu, kurā biju pasūtījis galdiņu. Kad bijām iegājuši res­torānā un iekārtojušies, viesmīlis izritināja mūsu priekšā divas milzīgas ēdienkartes. Atcerēdamies mana drauga padomu, es veikli izņēmu ēdienkarti Ursulai no rokām.

- Es izvēlēšos tavā vietā, - es teicu. - Esmu gardēdis.

- Tiešām? - Ursula jautāja. - Bet tu taču neesi indietis, vai ne?

- Kāds tam sakars ar indiešiem? - es apjautājos.

- Nu kā, es domāju, tie nāk no Indijas, - viņa teica.

- Kas? Gardēži? - es pārsteigts jautāju.

- Nu ja, - viņa apgalvoja. - Vai tad tie nav tie ļauži, kas visu laiku pavada, blenzdami sev puncī?

- Nē, nē. Tu esi iedomājusies kaut ko pavisam citu [28] , - es at­bildēju. - Lai nu kā, tagad paklusē un ļauj man pasūtīt.

Es pasūtīju pieticīgu, tomēr pieklājīgu maltīti, un pudeli vīna. Ursula bez mitas pļāpāja. Viņai bija milzum daudz draugu, un viņa uzskatīja, ka sarunu biedram tie visi jāpazīst, un katra to rīcība viņu interesēja. No stāstītā bija skaidri saprotams, ka lie­lāko daļu savas dzīves Ursula pavada, mēģinādama pārveidot savu draugu dzīves, vienalga, vai viņi to vēlas vai ne. Viņa čaloja kā strautiņš, un es kā transā klausījos.

- Es ļoti raizējos par Tobiju, - viņa man atzinās, noliekusies pāri garneļu salātiem. - Es tiešām ļoti par viņu raizējos. Es do­māju, ka viņam ir pret kādu slepena kaislība un tā viņu vien­kārši beidz nost. Bet tētuks man nepiekrīt. Tētuks saka, daudz netrūkstot, lai viņš kļūtu nesakarīgs.

- Nesakarīgs?

- Jā. Zini, viņš pārāk daudz dzer [29] .

Angļu valoda gan ir tik bagāta, es spriedu, ka faktiski šo vārdu vienā mierā var izmantot, lai raksturotu alkoholiķi.

- Viņam vajadzētu iestāties Anonīmajos Nesakarībniekos, - es neapdomīgi teicu.

- Kas tie tādi? - Ursula jautāja, acis iepletusi.

- Nu, zini, tā ir tāda kā slepena sabiedrība, kurā iestājas… iestājas tie… ēēē… nesakarībnieki, kuri cenšas paši un mēģina palīdzēt citiem… nu, pamest to lietu un kļūt… ēēē… kļūt par…

- Par sakarībniekiem! - Ursula līksmi iespiedzās.

Jāatzīstas, ka šādu galarezultātu es nebiju varējis iedomāties.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Džeralda Darela labākais mantojums»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Džeralda Darela labākais mantojums» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Džeralds Darels - Jaunais Noass
Džeralds Darels
libcat.ru: книга без обложки
DŽERALDS DARELS
DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.
DŽERALDS DARELS
Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ
Džeralds Darels
Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā
Džeralds Darels
Džeralds Darels - Šķirsta jubileja
Džeralds Darels
libcat.ru: книга без обложки
Džeralds Darels
DŽERALDS DARELS - PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS
DŽERALDS DARELS
DŽERALDS DARELS - ĶENGURENA CEĻŠ
DŽERALDS DARELS
Отзывы о книге «Džeralda Darela labākais mantojums»

Обсуждение, отзывы о книге «Džeralda Darela labākais mantojums» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x