Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Es devos uz garderobi, kur, par laimi, pazinu dežūrējošo meiteni.

- Hallo, - viņa sveicināja. - Jūs jau aizejat? Nepatīk kon­certs?

- Nē… tas ir… tāds kā spiedīgu apstākļu jautājums, - es teicu. Izvilku kucēnu no azotes un turēju viņai priekšā.

- Vai jūs varētu man izpalīdzēt un viņu pieskatīt? - es lūdzu.

- Ak, vai viņš nav mīļš! - viņa iesaucās. - Bet viņš taču jums nebija tur iekšā, vai ne? Jūs taču zināt, suņus te nav atļauts ievest.

- Jā, es zinu, - es teicu. - Viņš te iekļuvis aiz pārpratuma. Viņš pieder manai draudzenei. Vai jūs varētu vienkārši pieskatīt viņu, kamēr beigsies koncerts?

- Protams, es to darīšu, - meitene teica. - Vai viņš nav mīļš?

- Uzturoties koncertzālē, viņš tik sasodīti mīļš vis nav, - es at­teicu.

Iespiedis kucēnu viņas gādīgajās rokās, es devos atpakaļ un klusi stāvēju ēnā, kamēr orķestris beidza kārtējo skaņdarbu. Tad es atgriezos pie Ursulas.

- Vai tu atnesi viņu, dārgum? - viņa jautāja.

- Nē, neatnesu, - es atbildēju. - Es atstāju viņu garderobis- tes uzraudzībā. Viņa ir mana draudzene.

- Vai tu esi drošs, ka ar viņu viss būs kārtībā? - Ursula jau­tāja, acīmredzot ar ļaunām priekšnojautām par to, ko cilvēki garderobēs dara ar pekiniešu kucēniem.

- Ar viņu viss būs pilnīgā kārtībā, - es atteicu. - Viņš tiks mīlēts un lutināts, kamēr koncerts būs beidzies. Es nevaru ie­domāties, kas tevi pamudināja atnest suni uz koncertu.

- Bet, dārgum, - viņa taisnojās, - es biju nodomājusi uzdā­vināt to kādai draudzenei. Es… es gribēju tev pateikt, bet tu tik daudz runāji, ka es nevarēju ne vārdiņa iebilst pa vidu. Es gri­bētu viņu savākt pēc koncerta.

- Labi, tikai, dieva dēļ, vairs tā nedari, - es teicu. - Paviljonā suņiem nav vietas. Tagad atslābinies, un mēģināsim izbaudīt koncerta atlikušo daļu, labi?

- Protams, dārgum, - Ursula atteica.

Kad koncerts bija beidzies un Ursula, kā pati izteicās, iz- plaudējusies līdz aizsmakumam, mēs izpestījām kucēnu no garderobes, ielikām atpakaļ grozā un izspraucāmies cauri mū­zikas mīļotāju pūlim, aizgūtnēm diskutēdami par Bornmutas simfoniskā orķestra varenību.

- Dārgum, man tiešām tas patika, - Ursula teica. - Visi šie arhipelāgi. Tie iet cauri manam mugurkaulam. Nekas pasaulē nelīdzinās Bēthovenam, vai ne? - viņa skaļi un skaidri jautāja, iekārusies man elkonī kā vārga, vecmeitīga tante, dedzīgi vēr­damās man acīs un žņaudzīdama vienā rokā programmiņu, uz kuras lieliem burtiem bija rakstīts: MOCARTA MŪZIKAS KONCERTS.

- Pilnīgi, - es piekritu. - Nu, kā būs ar kucēnu?

- Nu tā, - viņa teica. - Es gribu viņu aizvest savai draudzenei, kura dzīvo netālu no Pūlas. Viņu sauc misis Golaitlija.

- Es nepavisam neesmu pārsteigts, - es teicu. - Bet kāpēc tu gribi aizvest misis Golaitlijai to suni?

- Viņai tas vajadzīgs, - Ursula paskaidroja. - Viņai tas izmi­sīgi vajadzīgs. Saproti, viņa tikko zaudējusi savu Vavi.

- Viņa zaudējusi savu - ko? - es pārvaicāju.

- Savu Vavi, - Ursula atteica.

- Tu domā, savu suni?

- Jā, - Ursula apstiprināja, - tā viņu sauca. Vavis.

- Un tāpēc viņai vajadzīgs cits? - es noprasīju.

- Protams, - Ursula apgalvoja. - Viņa negrib, bet viņai tas ir nepieciešams.

- Vai tu, ēēē, grasies dāvināt viņai šo kucēnu tāpēc, ka domā, viņai tas nepieciešams? - es pārjautāju.

- Nu, protams! Ikviens uzreiz redz, ka viņai tas nepiecie­šams, - Ursula teica.

- Mani satriec tas, - es sacīju, - ka tu pavadi lielāko daļu sava laika, iejaukdamās savu draugu darīšanās, kad viņi to pa­tiesībā nemaz nevēlas.

- Protams, viņi vēlas, - Ursula dedzīgi aizrādīja. - Viņi to vēlas, bet paši nesaprot, ka to vēlas.

Es padevos.

- Labi, - es teicu. - Brauksim uz Pūlu.

Mēs devāmies ceļā. Kad sasniedzām Pūlu, Ursula mirklī ienira sānieliņās un beidzot nonāca pie vienas no tām sīkajām, smalkajām mājiņām divu reiz divu pēdu lielumā, kas stingi blenž cita citā no ielas pretējām pusēm. Šai bija perfekti nopu­lēts vara klauvējamais riņķis, un es ievēroju, ka pakāpiens pie durvīm ir brīnišķīgi balts un liecina par smagu spodrināšanas darbu. Ursula mežonīgi norībināja ar klauvēkli, un drīz vien durvis atvēra sīka, sirma, trausla, veca lēdija.

- Vai manu, Ursula! - viņa iesaucās. - Mis Ursula, tā esi tu!

- Emma, dārgā! - Ursula sauca un ieslēdza trauslo, cilvēk­veidīgo malduguni ciešā skāvienā.

- Mēs atnācām tevi apciemot, - viņa bez nepieciešamības paskaidroja. - Tas ir Džerijs.

- Ak, lūdzu… lūdzu, nāciet iekšā, - mazā, vecā lēdija aici­nāja, - bet es nudien vēlos, kaut jūs būtu mani brīdinājuši. Es neesmu saposusies, un mājā valda tāda nekārtība.

Viņa ieveda mūs viesistabā, pilnā ar visneglītākajām mē­belēm, kādas es mūžā biju redzējis, kas mirdzēja mīlestībā un pulējumā. Tās liecināja par nevainojami sliktu gaumi. Tā bija istaba, kas tika kopta tā, kā kopj mantas muzejā. Viss bija savās vietās, viss mirdzēja un laistījās, un gaiss viegli oda pēc mēbeļu pulējamā līdzekļa un sterilitātes. Uz pianīna, kas izskatījās tā, it kā nekad nebūtu lietots, bija rūpīgi sarindotas daudzas foto­grāfijas; divas no tām bija portreti, kas rādīja stīvu, ļoti ūsainu džentlmeni, pārējās - pūkainu jaukteni dažādās pozās. Lielākā daļa attēlu bija miglaini, bet kļuva skaidrs, ka ūsainais džentl­menis ir tikai otrajā vietā aiz suņa. Tam, es nojautu, jābūt Vavim.

- Lūdzu, sēdieties. Lūdzu, sēdieties, - mazā, vecā lēdija aici­nāja. - Man jāpagatavo jums tase tējas. Man ir mazliet kūkas.

Laimīgā kārtā es tikko vakar izcepu kūku. Jūs taču gribēsiet ga­balu kūkas un tasi tējas?

Mana vienīgā vēlme šajā brīdī bija vairākas ļoti lielas alus pintes, bet es teicu, ka būtu sajūsmināts par tēju.

Baudot tēju un biskvītkūku, tik vieglu un gaisīgu kā mār­ciņa svina, Ursula ņēmās pļāpāt. Bija acīmredzams, ka Emma Golaitlija kādu laiku ar kaut ko nodarbojusies viņas tēva mājsaimniecībā un ka Ursula pret viņu jutusi nepārprotami lielu pieķeršanos. Bija pārsteidzoši vērot iespaidu, kādu Ursu­las jūtu pārpilnība atstāja uz Emmu. Kad vecā lēdija atvēra durvis, viņas seja bija pelēka un sakritusies, nu tā izskatījās pie­tvīkusi un smaidīga, un Ursulas entuziasms viņu nepārpro­tami ierosmināja.

- Jā, jā! - vecā lēdija atkal un atkal teica, - un vai tu atceries to reizi…

- Nu, protams! - Ursula atsaucās. - Un vai tu vēl atceries to reizi, kad …, - Un tā tas turpinājās līdz bezgalībai.

Beidzot Ursula ar meistarīgu izveicību novirzīja sarunu uz Vavi.

- Ak, Džerijs neko nezina par Vavi, - viņa sacīja, līdzjūtīgi skatīdamās uz Emmu. - Pastāsti viņam.

Emmas acis pieplūda asarām.

- Viņš bija brīnišķīgs suns, - viņa teica, - brīnišķīgs suns. Tiešām, ziniet, viņš gandrīz prata runāt… gandrīz prata runāt, nudien prata. Un tad kādu dienu es izlaidu viņu ārā, un kāds cilvēks mašīnā brauca te garām un sabrauca viņu. Pat neapstā­jās… viņš pat neapstājās. Es aiznesu Vavi pie veterināra… viņš bija viss vienās asinīs. Es aiznesu viņu pie veterināra un teicu… es maksāšu jebkuru naudu, jebkuru, lai tikai viņš paliktu dzīvs. Jo, ziniet, kopš mana vīra nāves, viņš bija vienīgais, kas man atlicis. Un viņš bija skaists suns, tiešām bija. Jums viņš būtu paticis, ja jūs viņu pazītu. Un viņš bija vienās asinīs un nelikās, ka pārāk ciestu, bet viņi man teica, ka neko nevarot darīt. Tie teica, ka labākais būtu viņu atbrīvot no ciešanām. Jā, nu jā, viņš bija mana sabiedrība, kopš mans vīrs nomira. Gadiem… gadiem ilgi viņš… viņš man piederēja… gandrīz divpadsmit ga­dus. Un tāpēc jūs varat iedomāties, kāds man tas bija trieciens. Tāpēc kad viņi teica, ka tikai viens ir darāms, es teicu - "jā, nu labi, jā… dariet to." Un tad viņi… viņi to iemidzināja.