Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

- Un tētuks teica, ka esot pusducis viena un ducis otra, bet es tā nedomāju. Tā bija uguns bez dūmiem, un es domāju, ka kādam noteikti vajadzētu viņai to pastāstīt. Tu tā nedomā?

Jaunais cilvēks, kurš izskatījās pēc gremošanas traucējumu nomocīta asinssuņa, likās tikpat apmulsis par šo paziņojumu kā es.

- Nunnez, - viņš noteica. - Kutelīga situācija, vai ne?

- Tur nav nekā jocīga, dārgum. Tas ir nopietni.

- Daži cilvēki, - jaunais cilvēks teica tādā tonī, kādā grieķu filosofs aplaimo citus ar savas gudrības pērli, - daži cilvēki ne­kad neļauj savai labajai rokai zināt, ko dara kreisā.

- Mans dievs, - Ursula satriekta iesaucās, - es nekad ne­ļauju nevienai no savām rokām zināt, ko es daru, bet runa nav par to. Es gribēju teikt, ka… Oooo! Mums te jāizkāpj. Pastei­dzies, dārgum.

Es vēroju meiteni, kamēr abi lauza sev ceļu cauri auto­busam. Viņa bija gara auguma, nevīžīgi, bet eleganti ģērbusies, viens no tiem lokanajiem, trakulīgajiem augumiem, kas pie­vērš jaunu cilvēku domas izvirtībai, un viņai bija garas un brī­nišķīgi veidotas kājas. Vēroju, kā viņa izkāpj uz ietves un tad, joprojām dzīvi sarunājoties ar pavadoni, nozūd starp pircēju un atpūtnieku pūļiem.

Es nopūtos. Tik jauka meitene - būtu nežēlīgi, ja liktenis vēlētu viņai vien uz mirkli kārdinoši nozibēt man garām un tad aizrautu viņu prom no manas dzīves. Bet es kļūdījos, jo pēc trim dienām Ursula iespurdza atpakaļ manā dzīvē un ar pār­traukumiem palika tur veselus piecus gadus.

Es biju ielūgts pie sava drauga uz dzimšanas dienu, un, tik­ko ienācis viesistabā, sadzirdēju autobusa meitenes skaidro, flautai līdzīgo balsi.

- Es vienkārši esmu īsta ceļotājniece, - viņa dedzīgi stāstīja slaidam jaunam cilvēkam. - Ceļošana ir man asinīs. Tētuks teica, ka es esmu īsta ripojošā sūna.

- Daudz laimes dzimšanas dienā, - es teicu namatēvam. - Un kā pateicību par šo ārkārtīgi dārgo dāvanu es vēlos, lai tu mani iepazīstinātu ar to meiteni ar neparasto degunu.

- Ko, ar Ursulu? - viņš pārsteigts jautāja. - Vai tu tiešām vē­lies iepazīties ar viņu?

- Tas ir manas dzīves kvēlākais mērķis, - es apgalvoju.

- Labi, uz tavu paša atbildību, - mans draugs piekrita. - Ja viņa tev pieķersies, tu ātri vien nojūgsies. Vietējais trakonams jau tā piebāzts ar viņas dažādajiem draudziņiem.

Mēs pārgājām pāri istabai pie meitenes ar aizraujošo degunu.

- Ursula, - mans draugs teica, cenzdamies noslēpt pārstei­gumu balsī, - te ir kāds cilvēks, kurš vēlas ar tevi iepazīties. Džerijs Darels… Ursula Pendragone Vaita.

Ursula pagriezās, ietvēra mani ciešā, dzeldīgi kvēlā zilo acu skatienā un dāvāja man aizrautīgu smaidu. Viņas deguns, ap­skatīts tuvplānā, bija pat vēl pievilcīgāks nekā profilā. Es cieši skatījos uz viņu un biju pagalam.

- Hallo, - viņa teica. - Jūs esat vaboļnieks, vai ne?

- Man labāk patiktu, ja mani uzskatītu par elegantu, izska­tīgu, asprātīgu, pārgalvīgu sabiedrības frantu, - es nožēlas pilnā balsī teicu. - Bet, ja vēlaties, lai es esmu vaboļnieks, tad es arī būšu vaboļnieks.

Ursula iesmējās; smieki izklausījās pēc zvārgulīša šķindas.

- Piedodiet, - viņa atvainojās. - Tas bija rupji no manas pu­ses. Bet jūs esat tas cilvēks, kuram patīk dzīvnieki, vai ne?

- Jā, - es apstiprināju.

- Tad jūs esat tieši tas cilvēks, ar kuru es vēlos parunāt. Es par to dienām ilgi esmu strīdējusies ar Sedriku. Viņš ir šausmīgi stūrgalvīgs, bet es zinu, ka man ir taisnība. Suņiem var būt aiz­ture, vai ne?

- Nu, - es apdomīgi iesāku, - ja viņus sit septiņas dienas ne­dēlā…

>

- Nē, nē, nē! - Ursula mani nepacietīgi pārtrauca kā nesa­prātīgu bērnu, - aizture. Jūs ziniet, viņi spēj redzēt spokus un pareģot, kad jūs mirsiet, un tādā garā.

- Varbūt jūs domājāt - nojauta? - es ierosināju.

- Nē, nedomāju vis, - Ursula asi atteica. - Es domāju tieši to, ko pateicu.

Pēc tam kad mēs kādu laiku bijām diskutējuši par suņu diž­ciltīgajām īpašībām un viņu pareģošanas iemaņām, es viltīgi novirzīju sarunu uz mūziku. Paviljonā bija kāds koncerts, uz kuru es biju pamanījies iegūt biļetes, un es nospriedu, ka tas va­rētu būt ļoti cienījams un kulturāls veids, kā uzsākt draudzību ar Ursulu. Es jautāju, vai viņai patīk mūzika.

- Es to vienkārši dievinu! - viņa izdvesa, svētlaimīgi aizvērdama acis. - Ja mūzika ir mīlas kauss, tad spēlējiet.

Viņa atvēra acis un starojoši man uzsmaidīja.

- Varbūt jūs domājāt… - es nepiesardzīgi iesāku.

Ursulas acis no siltām un aizplīvurotām kā atraitnītes pēkšņi

kļuva spīvas un dzeldīgas kā ledū iesalušas gaišzilas kapmirtes.

- Nesāciet tagad arī jūs man stāstīt, ko es domāju, - viņa dumpīgi sacīja. - Visi mani draudziņi tā dara, un tas pataisa mani traku. Viņi mani vienā gabalā labo un labo, it kā es būtu kāds… rakstisks eksāmens vai kaut kas tamlīdzīgs.

- Jūs neļāvāt man pabeigt, - es mīlīgi teicu. - Es tikko grasī­jos teikt - varbūt jūs domājat, ka jūsu mūzikas mīlestība ir tik liela, lai pieņemtu manu ielūgumu uz koncertu Paviljonā rīt pēcpusdienā?

- Oooo! - Ursala iesaucās, acīm spīdot. - Vai jūs esat nopir­cis biļetes?

>

- Tas ir vispārpieņemts veids, kā iekļūt koncertā, - es pie­zīmēju.

- Jūs gan esat gudrs. Es mēģināju dažas dabūt pagājušajā nedēļā, bet visas bija pārdotas. Es ar prieku iešu uz koncertu.

Kad es devos prom, juzdamies pats ar sevi apmierināts, na­matēvs jautāja, kā man veicies ar Ursulu.

- Lieliski, - es teicu, panākumu spārnots. - Rīt es viņu ve­dīšu pusdienās un pēc tam uz koncertu.

- Ko? - namatēvs šausmās iesaucās.

- Ar greizsirdību tu neko nepanāksi, - es aizrādīju. - Tu savā vienkāršajā, neaptēstajā veidā esi gana jauks puisis, bet, kad iz­nāk darīšana ar tādām pievilcīgām meitenēm kā Ursula, vaja­dzīgs nedaudz šarma, nedaudz vecā, kūsājošā saprāta, je ne sais quoi [26]pieskāriena.

- Es to nespēju, - mans draugs noteica. - Par spīti tavai at­baidošajai uzpūtībai, es nevaru ļaut tev, manam draugam, pār­steidzīgi mesties uz galvas vismelnākajā ellesbedrē, nepastiep- dams roku, lai tevi glābtu.

- Par ko tu runā? - es neviltoti ieinteresēts jautāju, jo viņš, likās, runāja nopietni.

- Klausies, - viņš dedzīgi teica, - es tevi brīdinu. Labākais, ko tu vari izdarīt, ir šovakar pat piezvanīt viņai un pateikt, ka esi saķēris gripu, trakumsērgu vai ko citu, kaut gan es zinu, ka tu to nedarīsi. Tu esi apmāts. Tikai, dieva dēļ, pieņem manu padomu. Ja tu vedīsi viņu pusdienās, turi viņu tālāk no ēdienkartes, ja vien kāds nav tikko nomiris un atstājis tev mantojumā pārsimt mārciņu. Viņai ir tāda apetīte kā īpaši rijīgam pitonam un nav nekādas naudas izjūtas. Runājot par koncertu… vai tu apjēdz, manu dārgo zēn, ka Paviljona vadība kļūst bāla un sāk trīcēt, kad tiek pieminēts viņas vārds? Ka viņi gadiem mēģina atrast likumīgu veidu, kā aizliegt viņai apmeklēt koncertus?

- Bet viņa teica, ka ļoti mīlot mūziku, - es iebildu, sajuzda­mies neomulīgi.

- Tā tas tiešām ir, un mūzika atstāj uz viņu visšausmino­šāko iespaidu. Bet šis iespaids nav ne tuvu tik šausminošs kā tas, kādu viņa atstāj uz mūziku. Esmu redzējis orķestra vadītāju pēc "Burvju flautas" izrādes vienās asarās malkojam ožamo sāli tā, kā bērns sūc savu pudelīti. Un klīda tādas baumas, manu­prāt, pavisam ticamas, ka pēc tam, kad viņa bija apmeklējusi Stravinska "Svētpavasari", diriģents esot nosirmojis vienā naktī. Vai tu vari aptvert, ka, apmeklējot Eilīnas Džoisas solokoncertu, Ursula atstāja uz nelaimīgo pianisti tik graujošu iespaidu, ka tā aizmirsa pārģērbties starp skaņdarbiem?