Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Здесь есть возможность читать онлайн «Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 2005, Издательство: Nordik, Жанр: Природа и животные, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Džeralda Darela labākais mantojums: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Džeralda Darela labākais mantojums»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Džeralda Darela
Labākais mantojums
Sastādījusi Lī Darela
No angļu valodas tulkojusi LINDA VĪTOLA
THE BEST OF GERALD DURRELL Chosen by Lee Durrell
Mākslinieks ARMANDS DIŠERS
© Nordik, 2005 © Lee Durrell, 1996
Veltījums visiem, kurus Džerija grāmatas iedvesmojušas darīt kaut ko savvaļas dzīvnieku, augu un viņa "burvju valstības" labā - un visiem tiem, kurus tās vēl iedvesmos.

Džeralda Darela labākais mantojums — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Džeralda Darela labākais mantojums», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Vēlāk viņa noliecās pāri savai filet mignon porcijai un ieur­bās manī ar savu zilo acu kvēlo skatienu.

- Vai tu jau zini par Suzannu? - Ursula čukstēja. Viņas čuksts bija vēl skaidrāk saklausāms nekā normālā balss.

- Ēēē… nē, - es atzinos.

- Zini, viņa palika stāvoklī. Un viņai būtu analfabētisks [30]bērns!

Es apsmadzeņoju šo ziņu.

- Ar modernajām izglītības metodēm… - es iesāku.

- Neesi muļķis! Viņa neko nelietoja, - Ursula nošņācās. - Tieši tas ir pats stulbākais, un viņas tēvs, dabiski, teica, ka ne­grasās ļaut visādiem analfabētiem aptumšot viņa ģimenes pa­vardu.

- Dabiski, - es piekritu. - Tas to padarītu par tādu kā Do-the- Girls namu [31] .

- Tieši tā! - Ursula apstiprināja. - Tāpēc tēvs lika viņai iz­darīt šķīstīšanos.

- Lai nomazgātu grēku? - es apjautājos.

- Nē, dumjais. Lai atbrīvotos no bērna.

- Un viņa to izdarīja? - es vaicāju.

- Jā. Tēvs viņu aizsūtīja uz Londonu. Tas maksāja drausmīgi daudz naudas, un nabaga mīlulīte izskatījās šausmīgi, kad at­griezās. Es nudien domāju, ka viņas tēvs rīkojās netaisni.

Ap to laiku lielākā daļa apkārtējo galdiņu restorānā klausī­jās mūsu sarunā ar aizturētu elpu.

Dzerdama kafiju, Ursula man stāstīja garu un ļoti sarežģītu stāstu par dažiem saviem draugiem, kas ir šausmīgā postā un kam viņa vēlas palīdzēt. Es neklausījos pārāk uzmanīgi, kamēr pēkšņi viņa teica:

- Nu jā, tad es neko nevarēju šajā lietā darīt, jo mammuks saaukstējies gulēja gultā un tētuks gribēja, lai es viņam pagata­voju agrīnas pusdienas, jo viņš grasījās vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Un tad…

- Ko tavs tēvs grasījās darīt? - es pārjautāju.

- Vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Šis bija kļuvis ļoti mežonīgs un bīstams.

Es sajūsmināts prātoju, kā gan iespējams izkritizēt mežo­nīgu un bīstamu bulli? Tomēr biju pietiekoši saprātīgs, lai Ur- sulai to nejautātu.

- Klau, pasteidzies ar kafiju, - es ieteicos. - Citādi mēs no­kavēsim koncertu.

- Ooo, jā! - viņa atsaucās. - Mēs nedrīkstam nokavēt.

Viņa vienā malkā izdzēra kafiju, es samaksāju un izvadīju

viņu no restorāna. Mēs izgājām cauri parkam, kurš kā par iz­smieklu dēvēts par Bornmutas Prieka dārziem, garām novītu­šiem rododendriem un seklam baseinam, un beidzot sasnie­dzām Paviljonu.

Pa ceļam uz mūsu sēdvietām Ursula ietiepās, ka ņems savu miniatūro piknika grozu līdzi.

- Kāpēc tu to neatstāj garderobē? - es jautāju, jo grozs, go­dīgi sakot, bija visai apjomīgs priekšmets.

- Es neuzticos garderobēm, - Ursula drūmi paziņoja. - Gar­derobēs cilvēki dara dīvainas lietas.

Lai aiztaupītu aizkavēšanos, es nejautāju, kādas gan dīvai­nas lietas cilvēki dara garderobēs, un mēs apsēdāmies savās vietās, novietojuši grozu starp kājām.

Paviljons pamazām pildījās ar parasto dedzīgo mūzikas mī­ļotāju bariem, kas apmeklē koncertus. Kad parādījās orķestra vadītājs, Ursula ņēmās dedzīgi aplaudēt. Tad viņa noliecās pie manis un teica:

- Es domāju, ka šis diriģents ir tik glīts, vai ne?

Es neuzskatīju, ka būtu īstais brīdis labot viņas teikto. Drīz vien parādījās diriģents, un Ursula atkal ar lielu sajūsmu iz­plūda aplausos un tad, dziļi nopūzdamās, atlaidās krēslā. Viņa paskatījās uz mani un sajūsmināta pasmaidīja.

- Es tik ļoti ilgojos pēc tā, dārgum, - viņa teica.

Koncertā spēlēja Mocartu, komponistu, kuru es ļoti mīlu.

Drīz vien es sapratu, ko mans draugs bija domājis, stāstīdams par Ursulas postošo ietekmi uz mūziku. Tiklīdz mūzikā uz mirkli iestājās niecīgākā pauze, Ursula ņēmās aplaudēt. Drīz es iemanījos, kad cilvēki bija mūs šņācot kušinājuši, veikli saķert viņas rokas, kad tās šāvās augšup, lai aplaudētu skaņdarba vidū. Katru reizi viņa mēdza uzmest man sāpju pilnu skatienu un teikt:

- Dārgum, piedod. Es domāju, ka viņi beiguši.

Ja nemaldos, tas bija ceturtā skaņdarba laikā, kad es sajutu grozu sakustamies. Pirmajā mirklī es nodomāju, ka kļūdos, bet tad atspiedu pret to kāju un, šaubu nekādu, grozs raustījās. Es paskatījos uz Ursulu, kura sēdēja, acis aizmiegusi, un ik pa brī­dim kustināja rādītājpirkstu mūzikas ritmā.

- Ursula! - es čukstēju.

- Jā, dārgum, - viņa atteica, neatvērdama acis.

- Kas tev ir tajā grozā? - es jautāju. Viņa pārsteigta atvēra acis un paskatījās uz mani.

- Ko tu gribi teikt? - viņa piesardzīgi jautāja.

- Grozā kaut kas kustas, - es teicu.

- Kuš! - mums visapkārt atskanēja niknu balsu koris.

- Tas nav iespējams, - viņa aizstāvējās, - ja nu vienīgi zāles beigušas darboties.

- Kas tev ir tajā grozā? - es neatlaidos.

- Ak, nekas sevišķs. Tikai dāvana vienam cilvēkam.

Viņa noliecās un padarbojās gar vāku, pacēla to un izcēla no groza mazu, sniegbaltu pekinieti ar milzīgām, melnām acīm.

Teikt, ka biju šokēts, nozīmētu manas izjūtas mīkstināt. Galu galā Bornmutas koncertpublika uztvēra mūziku ļoti nopietni, un suns būtu pēdējais, ko viņi gribētu vai, nudien, pieļautu Pa­viljona telpās.

- Ak, nolādēts! - Ursula teica, skatīdamās uz pekinieša diez­gan apburošo, mazo, strupo degunteli. - Zāles beigušas dar­boties.

- Klau, liec viņu atpakaļ grozā! - es šņācu.

- Kuš! - skanēja mums visapkārt.

Ursula noliecās, lai ieliktu kucēnu atpakaļ grozā. Tas klīrīgi nožāvājās viņai sejā un tad pēkšņi un negaidīti izlocījās. Viņa izlaida to no rokām.

- Ooo! - Ursula iespiedzās. - Es nometu viņu! Es nometu

vinu!

>

- Apklusti! - es uzsaucu.

- Kuš! - skanēja mums visapkārt.

Es pasniedzos un mēģināju kucēnu atrast, bet tas, acīmre­dzot sapriecājies, ka izdevies atbrīvoties no cietuma, cauri kāju mežam aizrikšoja prom pa rindu.

- Ko mēs tagad iesāksim?- Ursula jautāja.

- Paklau, apklusti un atstāj to manā ziņā.

- Kuš! - skanēja mums visapkārt.

Mēs kušējām kādu minūti, kamēr es drudžaini domāju. Kā vispār iespējams atrast pekinieti starp visiem šiem sēdekļiem un kājām, neizjaucot visu koncertu?

- Mums vajadzēs likties mierā, - es teicu. - Es viņu samek­lēšu vēlāk, pēc koncerta, kad visi būs aizgājuši.

- Tas nav iespējams! - Ursula iesaucās. - Tu vienkārši nevari vinu atstāt, mazo nabadzinu. Vinu var samīt un savainot.

- Bet kā tu domā viņu atrast? - es noprasīju.

- Kuš! - skanēja mums visapkārt.

- Viņš ir pilnīgi iejucis starp kājām, soliem un visu citu, - es teicu.

- Bet, dārgum, tev viņš jāatrod. Viņš jutīsies šausmīgi, šaus­mīgi vientuļš, - viņa teica.

Zālē bija vismaz septiņsimt cilvēku.

- Labi, - es teicu. - Izlikšos, ka eju uz mazmājiņu.

- Cik laba doma! - Ursula staroja. - Man liekas, ka viņš aiz­skrēja prom pa eju.

Es piecēlos un cauri niknu seju un murminātu lāstu krust­ugunīm spraucos pa rindu uz priekšu līdz ejai. Tur es tieši sev priekšā ieraudzīju pekinieša kucēnu notupušos tā, kā kucēni to dara, pirms iemācījušies pacelt kājiņu, un izdekorējam sar­kano paklāju ar savu personīgo mazo autogrāfu. Es piesardzīgi devos uz priekšu un kampu ciet. Es viņu noķēru, bet, tiklīdz pacēlu rokās, sīkaļa izgrūda skaļu un griezīgu spiedzienu, kas bija skaidri saklausāms pat cauri enerģijas pārpilnajam skaņ­darbam, ko orķestris tobrīd spēlēja. Sekoja milzīga čaboņa, cilvēkiem nikni pagriežoties uz manu pusi. Kucēns turpināja spiegt. Es kucēnu bez ceremonijām pagrūdu zem žaketes un gandrīz skriešus atstāju koncertzāli.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Džeralda Darela labākais mantojums»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Džeralda Darela labākais mantojums» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Džeralds Darels - Jaunais Noass
Džeralds Darels
libcat.ru: книга без обложки
DŽERALDS DARELS
DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.
DŽERALDS DARELS
Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ
Džeralds Darels
Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā
Džeralds Darels
Džeralds Darels - Šķirsta jubileja
Džeralds Darels
libcat.ru: книга без обложки
Džeralds Darels
DŽERALDS DARELS - PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS
DŽERALDS DARELS
DŽERALDS DARELS - ĶENGURENA CEĻŠ
DŽERALDS DARELS
Отзывы о книге «Džeralda Darela labākais mantojums»

Обсуждение, отзывы о книге «Džeralda Darela labākais mantojums» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x