Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Nekad agrāk man nebija gadījies piedalīties šādā vizītē. Mans vienīgais kontakts ar karalisku personu bija gluži perifē­risks - kādreiz jaunībā es, stāvēdams vienā pūlī ar simt tūksto­šiem citu cilvēku, biju par godu kādai no tām vicinājis mazu papīra karodziņu. Man nebija ne jausmas, cik sarežģīti ir šādi pasākumi, cik sparīgi drošībnieki izpēta katru kaktiņu un stū­rīti (es vaicāju, vai viņi vēlas pārmeklēt arī gorillas, bet viņi atteicās), cik rūpīgi tiek hronometrēts ikkatrs solis. Lai parā­dītu princesei septiņus simtus zoodārza dzīvnieku, kas izvie­toti vairāk nekā divdesmit akru lielā teritorijā, un paskaidrotu par tresta uzdevumiem, man bija atvēlētas divdesmit piecas minūtes. Es spriedu, ka manam sirdsmieram nekādu labumu nedos apjautāšanās, cik daudz laika atvēlēts notekūdeņiem.

Nepārprotami, ka šai vizītei lemts noritēt mundrā riksī, ne­vis civilizētā pastaigu solī, tāpēc bija ļoti būtiski izvēlēties tos dzīvniekus, kuri princesei varētu visvairāk interesēt, un - vēl svarīgāk - sapulcēt tos vienkopus. Gaidāmā tikšanās ar kara­lisku personu, kā es atklāju, atstāj uz cilvēku savādu iespaidu. Ko lai es viņai saku? Pēkšņi visi mūsu sasniegumi un centieni šķita tieši tik interesanti kā vikāra sprediķis. Viss šis pasākums likās viena liela kļūda. Vēlējos, kaut atrastos Francijā, taču ne­kur aizbēgt nevarēju. Kamēr gaidīju piebraucam mašīnu, jutos tā, it kā grasītos pirmo reizi mūžā kāpt uz skatuves, rokas kā dzirnavu spārni, kājas kā ar līmi pildītas Temzas liellaivas un galva tik tukša kā pēc lobotomijas operācijas. Tajā mirklī, kad princese izkāpa no mašīnas un es noliecos pār viņas roku, viss mans satraukums izzuda. Es pavadīju pa zoodārzu skaistu, ele­gantu, ārkārtīgi inteliģentu sievieti, kas bija ieinteresēta un uz­deva negaidītus jautājumus. Es vēlējos, kaut pavadoņi pazustu, jo viņi nervozi šļūkāja un čivināja mums aiz muguras, un vēl jo dedzīgāk ilgojos, kaut nozustu preses pārstāvji, kas mūsu priekšā pieliekušies skripstināja aparātus kā prātā jukušu cir­ceņu bars. Domāju, ka šī situācija bija mana posta cēlonis, jo lika man izdarīt vistrakāko no iespējamām kļūmēm.

Mēs tuvojāmies būru rindai, no kuriem vienā tolaik mitinā­jās krāšņs mandrilu tēviņš, vārdā Friskijs. Viņš bija pilnā plau­kumā - šādu apzīmējumu var piemērot vienīgi mandrilam. Friskija deguna virspuse, deguna gals un lūpas bija koši sarkanas kā tikko nokrāsotas ar lūpu krāsu, katrā deguna pusē vidēja koša, rudzupuķu zila svītra. Šādi dekorētā seja rudi zaļas vilnas un baltas bārdas ielokā kopumā atgādināja mežonīgu juju masku, kādas sastopamas senajās ciltis, kuru kulinārajās akti­vitātēs ietilpst kaimiņu pieklājīga pārvēršana cepešos. Friskijs no priekšpuses, ņurdēdams un rādīdams zobus, izskatījās gana iespaidīgs, tomēr pēcpuse, ko viņš strauji pavērsa pret skatī­tāju, gandrīz vispār nepakļāvās aprakstam. Klāta smalkiem zaļganiem un baltiem matiņiem, tā radīja iespaidu, ka Friskijs būtu apsēdies uz svaigi, pārlieku patriotiski krāsota poda vāka. Dibena ārmala un dzimumorgāni bija rudzupuķu zili, bet vi­dus - indīgi košā saulrieta sarkanā krāsā. Biju ievērojis, ka visas sievietes, kurām iepriekš tiku izrādījis zoodārzu, Friskija dibena cēlums iespaidoja vairāk nekā priekšpuse, un attiecīgi izstrā­dājis muļķīgu paradumu, kuru idiotiskā kārtā liku lietā arī šoreiz. Kad mēs pienācām būrim klāt, Friskijs noņurdējās un apsviedās pret mums ar savu saulrieta dibengalu.

- Brīnišķīgs dzīvnieks, kundze, - es teicu princesei. - Vai ne­būtu daiļi, ja jūsu pēcpuse būtu tikpat koša?

Saklausīju, kā svītai aizmugurē aizcērtas elpa un izlaužas pāris izmisīgu pīkstienu, kādus varētu izdvest mirstošas lauku peles. Es dziļā izmisumā sapratu, ka esmu izrunājies aplami. Princese rūpīgi nopētīja Friskija anatomiju.

- Nē, - viņa pārliecināti atteica, - nedomāju vis.

Mēs gājām tālāk.

Kad princese bija aizgājusi, es izdzēru vairākus prāvus mēri­ņus, lai nomierinātos, un tad aptvēru, ka esmu (joprojām lieto­jot piemēru no dzīvnieku pasaules) no zīda somiņas uztaisījis cūkas ausi. Biju nodomājis lūgt princesi kļūt par mūsu patro­nesi, bet kādas man tagad bija izredzes? Kura princese, būdama pie pilna prāta, nopietni apsvērtu šādu priekšlikumu, ja orga­nizācijas vadītājs apvaicājies, vai viņai netiktos savas gluži pie­mērotās ķermeņa daļas vietā redzēt mandrila pēcpusi? Atvai­nošanās nelīdzētu, kas darīts - padarīts.

Pēc vairākām nedēļām, pārējo uzmundrināts, es uzrakstīju princesei vēstuli un lūdzu kļūt par zoodārza patronesi. Man par neticību un prieku, viņa piekrita. Neesmu pārliecināts, kāda tieši šajā lietā bijusi Friskija loma, bet es viņam kā pateicības dāvanu pasniedzu kārbiņu Smarties, kuru kliedzošās krāsas tik ļoti atgādināja viņu pašu.

Starp sešpadsmit un divdesmit divu gadu vecumu liels dau­dzums izskatīgu jaunu sieviešu peldēja manā dzīvē iekšā un ārā, taču neviena no viņām neatstāja uz mani dziļu iespaidu; vienīgais izņēmums bija Ursula Pendragone Vaita. Vairākus gadus viņa šaudījās manā dzīvē iekšā un ārā ar tādu monotonu regularitāti kā dzeguze no pulksteņa, un es atklāju, ka no vi­sām draudzenītēm, kādas man bijušas, viņa vienīgā spējusi modināt manī jūtas, kas svārstījās no nemiera un izmisuma līdz elpu aizraujošai dievināšanai un pavisam vienkāršām šausmām.

Pirmo reizi Ursula iekļuva manā uzmanības lokā 27. auto­busa augšstāvā, kas cēli peldēja cauri Bornmutai, šim visvese­līgākajam piekrastes kūrortam, kur es tolaik dzīvoju. Es biju ieņēmis pēdējo solu, kamēr Ursula un viņas pavadonis sēdēja priekšpusē. Iespējams, ka mana uzmanība netiktu viņai pie­vērsta, ja nebūtu viņas balss, melodiskas un tik caururbjošas un visu pārņemošas kā kanārijputniņam. Skatīdamies apkārt, lai atrastu šī tīkamā Roudīnas [24] akcenta avotu, es uztvēru Ursu- las profilu, un tas mani mirklī pienagloja.

Viņas mati bija tumši, dabiski cirtaini, īsi apgriezti un atgā­dināja tumšu nimbu ap galvu, tie ietvēra seju, kas bija vienlai­kus skaista un cēla. Viņai bija milzīgas acis tajā tumši zilajā, gan­drīz violetajā tonī, kādu neaizmirstulītes iegūst saules gaismā, ļoti tumšu, garu skropstu ietvertas un novietojušās zem ļoti tumšām, pastāvīgi saceltām uzacīm. Viņas mutei bija tāds vei­dojums un kvalitāte, kāda nekad un nekādos apstākļos nevar tikt izmantota žāvētu siļķu, varžu kājiņu vai asinsdesas ēšanai, un viņas zobi bija balti un vienādi.

Bet elpu aizraujošākais viņā bija deguns. Tādu degunu es ne­kad nebiju redzējis. Tas bija garš, bet ne pārāk garš, un apvienoja sevī trīs dažādus stilus. Tas sākās kā klasiski grieķisks, bet ar tā galu notika visneparastākās lietas. Tas pēkšņi uzrāvās kā ļoti ele­gantam pekinietim un tālāk izskatījās, it kā kāds delikāti būtu nošķēlis galiņu, lai padarītu slīpumu plakanu. Tik sliktā ap­rakstā kā šeit, tas izklausās augstākajā mērā nepievilcīgi, bet va­rat man ticēt, ka efekts ir apburošs. Jauni cilvēki uzmeta vienu skatienu Ursulas degunam un iemīlējās tajā dziļi un neprātīgi. Šis deguns bija tik burvīgs un neatkārtojams, ka nevarējāt vien sagaidīt, kad nonāksiet ar to tuvākās attiecībās.

Es biju tā aizrāvies ar viņas degunu, ka pagāja labs brīdis, pirms atjēdzos un sāku ieklausīties sarunās. Tad es arī atklāju vēl vienu Ursulas burvību, un tā bija viņas nepielūdzamā, ap­ņēmīgā, nerimstošā cīņa ar angļu valodu. Kamēr citi cilvēki lēnprātīgi runāja savā mātes valodā tā, kā tā viņiem iemācīta, Ursula bija piesavinājusies kareivīgāku un bodicejiskāku [25] pieeju. viņa saķēra angļu valodu aiz apkakles, pamatīgi sapuri­nāja, izgrieza ar iekšpusi uz āru un piespieda vārdus un frāzes tai pakļauties, likdama tiem apzīmēt lietas, ko tie nekad nav apzīmējuši. Tobrīd viņa pagriezās pret savu pavadoni un teica, turpinādama kaut ko, par ko viņi bija diskutējuši, pirms es ie­kāpu autobusā: