Džeralds Darels: Jaunais Noass

Pūks bija dīvains mazs radījums ar lielām, plakanām pē­dām, un melnais plankums acu daļā piešķīra viņam ievēro­jamu līdzību ar milzu pandu. Pūks vienmēr izskatījās pagalam nomākts, un tā vien šķita, - itin viss viņā izraisa grūtsirdību, tomēr mums vienmēr vajadzēja uzmanīt viņa lielo roku garos, tievos pirkstus, jo jenots tos varēja izbāzt cauri būra režģiem un pavisam viegli nočiept visu, kas atstāts pa ķērienam, turklāt bija tik ziņkārīgs, ka darīja, ko spēja, lai gandrīz visu arī dabūtu rokā. Viņš varēja stundām ilgi nogulēt uz muguras būra kaktā, domīgi plūkādams spalvu uz lielā punča. Kad Pūks aprada, mēs varējām iebāzt rokas viņa būri un paspēlēties. Pūkām šīs spēles patika: viņš izlikās kožam, valstījās un spārdījās ar liela­jām ķepām.

Kad jenots bija pavisam piejaucēts, aplikām viņam nelielu kaklasiksnu un palaidām pastaigāties, piesietu garā auklā pie nometnes vidū iedzīta staba. Gabalu tālāk bija iedzīts cits stabs, pie kura bija piesieta Keja. Katru ritu, ieraudzījis barības grozu, Pūks sāka skaļi, žēlabaini saukt pēc ēdamā, un, galīgi izvesti no pacietības, mēs mēdzām iedot viņam kādu kumosu, lai tikai to apklusinātu. Ja tā rīkojāmies, Keja kļuva greizsirdīga un, kad pienāca viņas barošanas kārta, sapūtusies uzgrieza mums mu­guru un atteicās no ēdiena.

Dīvaini, taču Keja diezgan stipri baidījās no Pūka, toties viņai nebija nekādu iebildumu pret divu briedēnu sabiedrību, kuru mazais aploks atradās līdzās pērtiķltes mietam; viņa bieži mēdza aiziet līdz aplokam un nogulties tieši pie režģiem, un briedēni pārsteigti ņēmās viņu apošņāt. Vēl Keja baidījās no čūskām. Kad atgriezos nometnē ar iepriekšējā nodaļā aprak­stīto anakondu un izvilku to no maisa, lai appētītu, Keja, kas pirms tam bija tupējusi uz būra grīdas, uzmeta rāpulim īsu skatienu un vienā stiepienā iespruka guļamtelpā, kur, mums par uzjautrinājumu, tupēja, bikli vērdamās ārā pa durvīm un šausmās čivināja.

Kādu ritu, kamēr tīrījām būrus, nometnes teritorijā ienāca jauns indiānis un vaicāja, vai nevēlamies nopirkt no viņa dzīv­nieku. Jautājām, kas tas ir par zvēru, un jauneklis paskaidroja, ka tas esot lapsēns. Nospriedām, ka būtu interesanti uz to pa­lūkoties, tāpēc likām viņam vēlāk atvest savu dzīvnieku. Tā kā jaunais cilvēks todien vairs neparādījās, nospriedām, ka viņš par darījumu aizmirsis un ka lapsēnu tā arī nedabūsim. Tomēr, mums par pārsteigumu, nākamajā dienā tieši pirms pusdienām viņš atgriezās, vilkdams līdzi mazu dzīvnieciņu. Tas arī bija ilgi gaidītais lapsēns. Pēc izskata dzīvnieciņš ļoti atgādināja vilku sugas kucēnu un bija tik ļoti pārbijies, ka kampa ar zobiem, kur patapdams. Ielikām mazuli būrī, sagādājām labi daudz gaļas un piena un atstājām iedzīvoties. Vēlāk apsēdāmies un ļoti uz­manīgi jaunpienācēju vērojām. Šķita, lapsēnu interesēja vie­nīgi tas, kuru no mūsu pieradinātajiem dzīvniekiem, kas tu­vojās būrim, viņam izdosies sagrābt. Kaut arī mazais radījums bija patiešām apkrauts ar ēdienu, viņš pastāvīgi nodevās arvien gardāku kumosu meklējumiem. Tolaik mums piederēja diez­gan daudz pieradinātu putnu, kuriem bija atļauts savā vaļā klaiņot pa teritoriju, taču drīz nācās šo kārtību mainīt, jo ik pa brīdim atskanēja ķērkšana un vajadzēja steigties palīgā kādam no putniem, kas bija piegājis pārāk tuvu lapsēna būrim. Vēlāk, kad lapsēns aprada, mēs arī viņu piesējām pagalmā tāpat kā Pūku un Keju, tomēr labu gabalu tālāk.

Mums par pārsteigumu, lapsēns mēdza uzvesties gluži kā suns - kad mēs no rīta parādījāmies, mazulis sajūsmā smilk­stēja, līdz pienācām klāt parunāties, danceniski lēkāja ap mūsu kājām un enerģiski vicināja asti, kas bija lapsām pilnīgi nerak­sturīga rīcība.

To dzīvnieku vidū, ko pārvedām nometnē no kāda izbrau­kuma, bija trīs lieli, zaļi papagaiļi - visi ļoti pļāpīgi un blēdīgi radījumi. Sākumā mēs visus salikām vienā būrī, jo cerējām, ka viņi lieliski sadzīvos kopā. Trīs papagaiļi gandrīz nekavējoties sāka plēsties, un troksnis bija tik neciešams, ka nācās pārvietot barvedi uz atsevišķu būri. Cerējām, ka tādējādi nometnē atjau­nosies mierīga gaisotne. Taču nebijām ņēmuši vērā vienu no abiem pārējiem putniem. Tas acīmredzot bija pavadījis visu savu brīvo laiku, drudžaini plucinādams režģu sietu būra priekšpusē, līdz kādu dienu atskanēja tarkšķu izvirdums un papagailis izlauzās brīvībā. Mēs krietni nopūlējāmies, lai bēgli noķertu, taču viņš bija žiglāks par mums un, sajūsmā klai­gādams, aizlaidās pāri koku galotnēm. Nodomājām, ka ar to ari papagailis mums zudis. Kad nākamajā rītā pamodāmies, pārsteigti ieraudzījām, ka bēglis atgriezies, notupies uz būra un cauri sietam pļāpā ar savu biedru. Kad atvērām durtiņas, pa­pagailis steidzīgi iespruka atpakaļ būrī. Viņš nepārprotami bija nācis pie atziņas, ka tas ēdiena daudzums, kādu viņš saņem ne­brīvē, ir labāks par brīvu dzīvi mežā.

Tieši pirms tam, kad grasījāmies aizbraukt no Paragvajas un atgriezties Anglijā, kāds indiānis mums atnesa, kā izrādījās, visjaukāko no visiem dzīvniekiem. Tas bija milzu skudrulāča mazulis, acīmredzot tikai pāris dienu vecs. Mēs jaunpienācēju nosaucām par Sāru Hagersaku, jo parastos apstākļos mazulīte šajā vecumā visu laiku pavadītu, pieķērusies mātei pie mugu­ras; arī ieradusies pie mums, viņa gribēja mums pieķerties - kaut vai apskaut maisu. Sārai visu laiku vajadzēja pie kaut kā turēties, - ja viņu nolika zemē, skudrulācīte streipuļiem stei­dzās mums pakaļ, protestā skaļi taurēdama; tiklīdz cilvēks ap­stājās, viņa rāpās tam pa kāju augšup, kamēr nogūlās savā iemīļotajā vietā - uz pleciem. Tā kā Sārai bija ļoti gari, asi nagi, ar kuriem viņa cieši iekrampējās, šis pasākums bija visai sāpīgs.

Mums Sāru vajadzēja barot no pudelītes. Dienas laikā skud­rulācīte izēda četras pudeles piena un ļoti drīz iemācījās sūkt pupiņu. Sūkdama viņa izkāra garo, lipīgo, čūskai līdzīgo mēli, tā ka tā nokārusies šūpojās līdzās pudelei.

Sāra strauji auga, drīz vien sāka mūs uzskatīt par saviem au­džuvecākiem un pēc ēdienreizēm ar mums aizrautīgi rotaļājās. Sārai patika apvelties uz muguras un ļaut, lai viņai pakasa vē­deru. ja viņu pacēla un kutināja paduses, Sāra saslēja priekš­kājas un satvēra sev virs galvas kā bokseris, kas tikko vinnējis maču. Citreiz, ja viņu paraustīja aiz astes vai pakutināja ribas, Sāra pieslējās pakaļkājās un gāzās rotaļu biedram virsū, skaļi, laimīgi šņākuļodama.

Kad beidzot atgriezos Anglijā, Sāra viena no pirmajām kopā ar Pūku un Keju pārcēlās uz dzīvi Peintonas zoodārzā, kur izvērtās par ievērojamu personību. Mana pēdējā tikšanās ar Sāru bija pāris nedēļas vēlāk. Es Festivāla Hallē lasīju lekciju par dzīvnieku vākšanu un rādīju krāsu filmu par ceļojumu uz Ar­gentīnu un Paragvaju. Tā kā Sāra bija viena no filmas zvaig­znēm, aizrakstīju zoodārzam un lūdzu, vai būtu iespējams atvest Sāru uz turieni, lai viņu varētu parādīt uz skatuves. Zoo­dārza vadība tam ļoti laipni piekrita, un tā nu lekcijas dienas rītā Sāra Hagersaka sava kopēja vadībā ieradās no Devonas ar vilcienu.

Kad mūsu zvaigzne ieradās Festivāla Hallē, tai tika piešķirta pašai sava ģērbistaba, kurā pa viņas ierašanās laiku bija nodro­šināts patīkams siltums. Sāra uzvedās teicami, un lekcijas beigās mana sieva uznesa viņu uz skatuves. Sārai bija milzīgi panākumi, kad viņa uz skatuves rādīja trikus, nobeigumā viņa piegāja pie galda un atzvēlās pret to pakasīt sānus. Vēlāk skud­rulācīte ģērbistabā pieņēma visus savus pielūdzējus, un, kā šķita, slava mūsu zvaigznei bija sakāpusi galvā: es uzzināju, ka vairākas dienas pēc atgriešanās zoodārzā kopējs nebija varējis tikt ar viņu nekādā galā, jo Sāra atteikusies palikt viena un žēlabaini klaigājusi, ja vien tikusi atstāta būrī bez sabiedrības. Domāju, ka varu droši apgalvot - Sāra bija vienīgā skudrulā- cīte-kinozvaigzne pasaulē un, kaut arī varbūt ne tik daiļa, kā viena otra ekrāna spīdekle, tomēr spilgta personība.