Džeralds Darels: Jaunais Noass

Kādā agrā rītā devāmies ceļā: es - nelielos ratos, vezdams kameru un pārējo filmēšanas aparatūru, gaučo - jāšus savos lieliskajos zirgos. Braucām vairākas jūdzes pāri pampām, līkumodami starp milzu ērkšķu krūmu biežņām. Drīz vien iztraucējām ātrspārņu tārtiņu pāri, kas uzšāvās gaisā un, mūs kaitinot, lidinājās apkārt, ar saviem trauksmainajiem kliedzie­niem brīdinādami par mūsu tuvošanos itin visas dzīvās radī­bas jūdzēm tālā apkārtnē. Abi putni pavadīja mūs visu ceļu, paturēdami acīs un informēdami pampas par mūsu pārvie­tošanos.

Bijām sasnieguši lielu ērkšķu krūmu puduri, kad viens no gaučo ar asinis stindzinošiem kliedzieniem darīja zināmu, ka parādījies medījums. Piecēlies ratos stāvus, es ieraudzīju starp krūmiem strauji nomirgojam pelēcīgu figūru, un pirmais nandu pēkšņi izšāvās atklātā vietā. Lielais putns izauļoja no krūmiem, lēkādams kā baletdejotājs, uz mirkli apstājās, lai pa­vērtos uz mums, tad traucās prom kā bulta, izstiepis galvu un kaklu, pie katra soļa ar lielajām pēdām gandrīz skardams zodu. Viens gaučo izauļoja no krūmiem un centās nogriezt putnam ceļu. Nandu šķita apstājamies pussolī, tad apsviedās kā vilciņš un lieliem, atsperīgiem soļiem aiznesās pretējā virzienā.

Pavisam drīz putns nozuda skatienam, un gaučo pilnos au­ļos tam sekoja. Pirms mēs paguvām uzsākt pakaļdzīšanos, no krūmāja izskrēja vēl viens nandu. Šis putns bija daudz mazāks par pirmo un daudz gaišākā pelēkumā, tāpēc es secināju, ka tā ir mātīte. Man par pārsteigumu, viņa nesteidzās pakaļ savam draugam, bet apstājās zālē, satraukti lēkādama no vienas kājas uz otru. Ērkšķu krūmos atskanēja krakšķēšana, un es ierau­dzīju mātītes vilcināšanās cēloni. No krūmiem izķepurojās desmit strausēni, katrs no tiem apmēram astoņpadsmit collas augsts, apaļie ķermeņi bija apmēram uz pusi mazāki par fut­bola bumbu un balstījās uz tievām, stingrām kājām un lielām, plati izvērstām pēdām. Mazuļu ķermeņus klāja mīkstas, glītas dzeltenbrūni un krēmīgi svītrotas dūnas. Mazie strausi drūz­mējās ap mātes kājām, un tā blenza lejup uz viņiem ar mīlas pilnām acīm. Tad māte gluži kā palēninātā filmā laidās skrie- šiem pāri pampām, lai mazuļi, skriedami vienā rindiņā, tiktu līdzi. Mums nebija vēlēšanās vajāt māti ar bērniem un viņu biedēt, tāpēc pagriezām ratus un braucām uz pretējo pusi.

Nepagāja ilgs laiks, kad pie ratiem pieauļoja viens no gaučo un, acīm spulgojot, pastāstīja, ka pavisam netālu esot ierau­dzījis ērkšķu krūmos slapstāmies lielu nandu baru. Viņš pa­skaidroja - ja mēs ratos pabraukšot pretējā virzienā un es saga­tavošot kameru, viņš kopā ar pārējiem gaučo ielenkšot putnus un dzīšot uz manu pusi, lai es varētu filmēt.

Ratiem lēkājot un zvārojoties pāri zāles kumšķiem, devā­mies ceļā un drīz nonācām pie milzīga ērkšķu pudura, kurā slēpās strausi. No šīs vietas pavērās klajš, nekādu šķēršļu neaiz­segts skats pāri zālienei, bija arī piemērota vieta kameras uzstā­dīšanai. Kamēr es novērtēju apgaismojumu un sagatavoju visu filmēšanai, manam Argentīnas draugam nācās stāvēt līdzās un turēt mums virs galvas japāņu papīra saulessargu, jo saule ce­pināja tik nežēlīgi, ka pāris minūšu laikā kamera bez aizsega pārmērīgi sakarstu, un tas varētu sabojāt krāsu filmu.

Kad biju gatavs, devu signālu, un tālumā atskanēja gaučo skaļie saucieni, skubinot zirgus doties ērkšķu krūmos, un zirgu pakavu klaboņa, kraukšķinot un lauzot trauslos augus. Pēkšņi klaigu koris pieņēmās spēkā, darot mums zināmu, ka nandu pielēkuši kājās un metušies bēgt; pēc pāris sekundēm putni iz­lauzās no krūmiem un skrēja pāri zālei. Viņi skrēja tāpat kā pirmais - gandrīz skarot zodu ar apakšstilbiem, un likās auļo­jam vislielākajā iespējamā ātrumā, taču drīz vien pārliecinājos par pretējo. Tiklīdz gaučo, mežonīgi rībinādami, traucās kla­jumā vajāt nandu un ar spalgu svilpoņu griezt virs galvas boleadoras, putni šķita papildus saņēmuši spērienu pa sēžam­vietu un šāvās uz priekšu kā reaktīvās lidmašīnas, divu vai trīs soļu laikā gandrīz divkāršodami ātrumu. Ļoti drīz medījums nozuda viņpus pampām un tālumā izgaisa mednieku klie­dzieni un zirgu pakavu klaboņa.

Zināju, ka gaučo putnus galu galā panāks, ielenks un vēlreiz atdzīs pie manis; patiesi - pēc ceturtdaļstundas es vēlreiz varēju apbrīnot nandu traukšanos pāri zālienei, kājām rībinot cieto zemi, un mednieku auļošanu tiem cieši pa pēdām, spal­gajiem kliedzieniem saplūstot ar boleadoru svilpšanu. Putni joprojām skrēja barā, kas bija izkārtojies kāsī.

Kad nandu atradās apmēram simt jardu attālumā, viens putns tomēr novirzījās un sāka skriet tieši uz ratiem, kur es stāvēju ar kameru. Gaučo jāja nandu pakaļ, centās to pagriezt un aizdzīt atpakaļ pie citiem putniem. Viņš skubināja zirgu un nāca tuvāk un tuvāk strauji skrienošajam putnam; jo tuvāk mednieks piejāja, jo vairāk medījums uzbudinājās. Tas bija tik ļoti noraizējies par sekotāju, ka nemaz nemanīja ne mani, ne ratus, ne kameru. Skatījos objektīvā un sāku nedaudz uztrauk­ties, jo likās, ka putns mani joprojām neredz. Aina bija tik lieliska, ka es nevarēju saņemties un pārtraukt filmēšanu, kaut gan nepavisam nekāroju, lai vairākus simtus mārciņu smagais nandu, kas turklāt nesās ar ātrumu apmēram divdesmit jūdžu stundā, ietriektos man vēderā. Pēdējā mirklī, kad jau jutos pār­liecināts, ka putns, kamera, trijkājis un es pats vienā mudžeklī aizkūleņosim pa zāli, nandu mani pamanīja. Viņš uzmeta man šausmu pilnu skatienu, prasmīgi pagriezās un aiztraucās citā virzienā.

Kad vēlāk izmērīju attālumu, atklājās, ka vajātais putns at­radies tikai sešu pēdu attālumā no kameras; tomēr nepiecieša­mība izdarīt straujo pagriezienu laupīja strausam nelielo pār­svaru, kādā tas bija atrāvies no gaučo. Boleadoras nosvilpās un nošvlkstēja gaisā, aptinās ap nandu spēcīgajām kājām, un putns kaudzē sabruka zālē, plivinādams spārnus un spārdīda­mies. Gaučo vienā mirkli nolēca no zirga, pieskrēja pie gūstekņa un sagrāba tā ķepurojošās kājas. Medniekam vajadzēja rīkoties ļoti prasmīgi un turēt saķertās kājas labi cieši, jo viens precīzi tēmēts lielās pēdas spēriens varētu viņam pavisam viegli izgāzt zarnas.

Kad bijām aplūkojuši medījumu un nofilmējuši nepiecieša­mos tuvplānus, mēs noraisījām boleadoras no putna kakla un kājām; pāris mirkļus nandu ļengani gulēja zālē, bet tad pielēca kājās un nesteidzīgi ierikšoja ērkšķu krūmos, piebiedrodamies pārējam baram.

Atceļā uz rančo, būdami ļoti apmierināti ar filmēšanas re­zultātiem, mēs ieraudzījām nandu ligzdu: tas bija vienkāršs pa­dziļinājums zemē, kurā gulēja desmit lielas, zilganbaltas olas. Olas vēl bija siltas, tātad perējošais tēviņš tikko aizskrējis, droši vien izdzirdis mūsu tuvošanos, kaut gan parasti nandu perē­šanas laikā ir loti nikni un bīstami. >

Gaučo man pastāstīja, ka vienā ligzdā olas varot dēt divas vai trīs mātītes, tātad kopējā ligzdā iespējams atrast pat divdesmit vai divdesmit piecas olas. Visas perēšanas grūtības uzņemoties tēviņš, tādējādi mātītēm tikai jāizdējot olas, un kopš tā brīža visas rūpes paliekot tēviņam - tas sēžot uz olām, kamēr izšķiļas mazuli; mātītes savukārt uzņemoties strausēnu skološanu.

Paragvajas Čako ir plašs, gluds līdzenums no Paragvajas upes līdz Andu kalnu pakājei. Tas patiešām ir gluds un līdzens kā biljarda galds, un sešus mēnešus gadā karstā saule to izkaltē sausu kā kauls, savukārt otro pusi gada ziemas lieti to applū­dina ar trīs vai četras pēdas dziļu ūdeni. Tā kā Čako atrodas starp Brazīlijas tropiskajiem mežiem un Argentīnas zāles pam­pām, tas ir īpatnējs abu mistrojums. Tur ir plašas zālienes, kuros aug palmas vai dīvainiem tropu ziediem piekarināti ērkšķu krūmi; starp palmām redzami arī citi koki - diezgan lī­dzīgi Anglijas mežos augošajiem, vienīgi Čako koku zarus klāj garas, pelēkas spāņu sūnas virtenes, kas vējā viegli šūpojas.