Džeralds Darels: Jaunais Noass

Manu uzmanību zuša izbēgšanai pirmā pievērsa dzeloņ­cūka, absolūtā panikā cenzdamās uzrāpties augšup pa manu kāju, un būtu mēģinājusi tikt arī uz galvas, ja vien viņai ļautu. Nobrīnījies, kas gan dzīvniekam lēcies, es viņu pasniedzu sa­vam draugam, lai pats izpētītu laivas priekšgalu un atrastu panikas cēloni. Pavēries lejup, ieraudzīju elektrisko zuti ārkār­tīgi noteiktā gaitā man tuvojamies. Tik ļoti pārbijos, ka palēcos stāvus gaisā; zutis aizslīdēja man garām, un es ievēlos atpakaļ laivā, par laimi, to neapgāzdams.

Radījums pa to laiku aizlocījās pie mana drauga. Uzsaucu, lai viņš uzmanās, un viņš ar dzeloņcūku rokās centās piecelties un pamukt malā, taču sagrīļojās un uz muguras novēlās kanoe dibenā. Zutis aizslīdēja garām manam draugam un stūrēja klāt pirmajam airētājam. Nonācis aci pret aci ar zuti, airētājs neiz­rādīja vairāk drosmes kā mēs - nosviedis airi, viņš bija gatavs mesties pāri bortam.

Situāciju laivā glāba pēdējais no mums - otrais airētājs. Droši vien viņš bija radis pašā upes vidū laivās sastapties ar elektris­kajiem zušiem, jo vienkārši noliecās un ar airi piespieda radī­jumu pie laivas dibena. Es pasviedu viņam grozu, un airētājs ar pāris veiklām kustībām pamanījās iemēzt zuti atpakaļ mājoklī.

Jutāmies ārkārtīgi atviegloti un pat ņēmāmies plēst jokus par šo atgadījumu. Glābējs pasniedza grozu ar zuti savam pāri­niekam, tas savukārt pasniedza to manam draugam. Mirklī, kad draugs sniedza man grozu, grozam izvēlās dibens un zutis atkal parādījās mūsu vidū. Šoreiz tas laimīgā kārtā nokarājās pār laivas malu kā kroketa vārti. Strauji, konvulsīvi noraustījies, zutis ar plunkšķi ievēlās upē un nozuda tās tumšajos ūdeņos.

Tas bija vilšanās pilns nobeigums aizrautīgam stundas ce­turksnim, tomēr vēlāk mums izdevās sadabūt vēl vairākus šā­dus radījumus, tāpēc nebija vajadzības zaudējumu nožēlot. Liels elektriskais zutis spēj dot ievērojami spēcīgu triecienu, un ir zināmi gadījumi, kad zuši nogalinājuši gan zirgus, gan cilvēkus, šķērsojot upes dažādās Dienvidamerikas vietās. Elek­trību ražojošie orgāni ir izvietoti gar abiem zuša sāniem, un viss viņa ķermenis patiesībā ir gigantiska baterija. Peldēdams zutis izskatās gluži kā liela, resna melna čūska; nonācis līdzās zivij, tas uz mirkli apstājas, viņa ķermenis it kā nodreb, un tad var redzēt, kā zivs noraustās, saļimst un lēni nogrimst, būdama vai nu paralizēta, vai pilnīgi beigta, tostarp zutis metas uz priekšu un iesūc zivi (vienmēr no galvas gala) mutē. Tad viņš nonirst upes dibenā un pāris minūtes tur meditēdams guļ, pēc tam šaujas augšup, izbāž galvu virs ūdens, dziļi ieelpo un.ir gatavs meklēt nākamo upuri.

Vēlos pastāstīt par savu neseno [8] dzīvnieku vākšanas ekspe­dīciju. Esmu atgriezies no sešus mēnešus ilga ceļojuma pa Ar­gentīnu un Paragvaju. Argentīna ir valsts, kurā sastopama aug­stākajā mērā apbrīnojama dzīvnieku valsts - pilnīgi atšķirīga no jebkuras citas vietas Dienvidamerikā. Tā kā visa valsts teritorija praktiski sastāv no plašām zālienēm, ko sauc par pampām, turienes dzīvnieki, gluži dabiski, ir piemērojušies dzīvei atklātā vietā. Argentīnas pampas ir apbrīnojami līdzenas: pārlaižot tām skatienu, var redzēt plašās zālienes, gludas kā biljarda galds, sniedzamies līdz pašam apvārsnim, kur tās saplūst ar debesīm. Garajā zālē aug milzīgi ērkšķu krūmi, kas atgādina līdzīgus Anglijā, ja neņem vērā izmērus. Šeit tie izaug sešas vai septiņas pēdas augsti, un pampu plašumi, kurus klāj ziedoši ērkšķu krūmi, ir brīnišķīgs skats - šķiet, ka zaļajai zālei pāri klājas īpat­nēja purpurkrāsas migla.

Dzīvnieku meklēšana atklātā teritorijā nepavisam nav tik vienkārša, kā pirmajā mirklī liekas. Jāsāk jau ar to, ka lielākā

daļa šo dzīvnieku dzīvo alās un iedrošinās iznākt laukā tikai naktī. Otrkārt, krūmi un koki sniedz minimālu aizsegu, tāpēc medījums parasti pamana mednieku labu laiku ātrāk nekā mednieks medījumu. Ja pat tā nenotiek, dzīvnieku visticamāk brīdinās ātrspārņi tārtiņi, kuri no kolekcionētāja viedokļa ir pampu viskaitinošākie putni. Tie ir ļoti skaisti putni, ar savu melnbalto spalvojumu zināmā mērā atgādina Anglijas tārtiņus un vienmēr lido pa pāriem. Tārtiņiem ir ārkārtīgi asa acs, un tie ir ļoti aizdomīgi, tāpēc, tiklīdz redzeslaukā nonāk kaut kas neparasts, viņi paceļas spārnos un riņķo apkārt, spalgi, brīdi­noši saukdami "tero… tero… tero…", kas iedzen pazemē ik­vienu dzīvnieku jūdzēm tālā apkārtnē.

Vieni no parastākajiem lielo, zālaino plašumu iemītniekiem ir sarainie bruņneši. Šie dzīvnieki mitinās pašu izraktās alās, kas zem zemes stiepjas pat trīsdesmit vai četrdesmit pēdu ga­rumā; naktī bruņneši uzdrošinās iznākt virszemē, bet, tiklīdz tos kaut kas nobiedē, taisnā ceļā metas uz alu un ienirst tās drošībā. Dabiski, ka vislabākais laiks šo dzīvnieku medībām ir naktī, sevišķi tumšā bezmēness naktī. No rančo, kurā bijām apmetušies, mēs jājām uz piemērotu attālu vietu. Tālāk devā­mies kājām, apbruņojušies ar kabatas lukturīšiem, sekodami diviem medību suņiem, kuri bija eksperti šo mazo radījumu meklēšanā. Medījot bruņnešus, jāspēj kustēties ļoti ātri, jo suņi parasti lēkšo labu gabalu pa priekšu un šaudās šurpu turpu, degunus zemei piegrūduši. Tiklīdz tie ir kādu atraduši, viņi sāk riet, un medījums metas bēgt uz patvērumu alā. Ja ala atrodas tuvu, cerības noķert bruņnesi ir niecīgas. Pirmajā bruņnešu medību naktī mums palaimējās vienlaikus noķert arī dažus citus pampu radījumus.

Bijām nogājuši apmēram divas jūdzes, uzmanīgi soļodami cauri milzīgajiem ērkšķu krūmiem, kas durstīja kā dzeloņcūkas adatas, ja gadījās iet pārāk tuvu garām, kad pēkšņi sev priekšā izdzirdām suņu rejas un metāmies skriet, klupdami un lēkā­dami pāri zāles puduriem un vairīdamies no ērkšķu krūmiem. Bija tik tumšs, ka es vairākas reizes ietriecos tieši ērkšķos, tāpēc ap to laiku, kad nonācu vietā, kur suņi ošņāja medījumu, biju viscaur saskrāpēts. Suņi bija pieklājīgā attālumā sadrūzmēju- šies ap kaut ko zālē; ieslēguši kabatas lukturīšus, mēs ieraudzī­jām izaicinošā pozā nostājušos kaķa lieluma dzīvnieku ar glītu melnbaltu kažoku un kuplu melnbaltu asti, kas slējās stāvus gaisā - tas bija baltmuguras skunkss.

Dzīvnieks mūs vēroja bez mazākā uztraukuma, acīmredzami pārliecināts, ka ir pietiekami cienīgs pretinieks gan medniekiem, gan suņiem. Viņš ik pa brītiņam īsi iesprauslājās un divas vai trīs reizes izklupienā metās uz mūsu pusi, atsperdamies uz priekškājām. Ja mēs iedrošinājāmies pienākt par tuvu, skunkss apsviedās un pagrieza pret mums pēcpusi, brīdinoši glūnēdams pār plecu.

Suņi lieliski zināja, ka skunkss var tos apšļākt ar savu spēcīgo, smirdīgo sekrētu, tāpēc turējās pieklājīgā attālumā; taču pa to laiku, kamēr skunkss bija pievērsies mums, viens no suņiem diezgan neapdomīgi izmantoja izdevību, metās uz priekšu un centās zvēram iekost. Skunkss palēcās stāvus gaisā, vienlaikus apsviezdamies ar dibenu pret suni, un nākamajā mirklī suns jau vārtījās pa zāli, smilkstēja un berzēja purnu ar ķepām, bet dzestrais nakts gaiss pildījās ar neiedomājami pretīgu, kodīgu smaku. Lai gan atradāmies gabalu tālāk, arī mēs paši atsprāgām atpakaļ, klepodami un kampdami gaisu, mums no acīm plūda asaras, it kā mēs būtu dūšīgi ierāvuši nāsīs amonjaku.