Džeralds Darels - Jaunais Noass

Mazie putniņi ļoti labi iedzīvojās un divu dienu laikā bija kļuvuši tik rāmi, ka pat negaidīja, kamēr es, iebāzis būri roku, piekāršu medusūdens podiņu pie sienas - viņi uzreiz metās sūkt dzērienu, reizēm attupās man uz pirkstiem atpūsties un sakārtot savas zvīļojošās spalviņas.

Mūsu bāzes nometnē Džordžtaunā gandrīz vienmēr notika kaut kas aizraujošs. Nekad nevarēja zināt, kurā dienas vai nakts stundā kāds atnesīs jaunus dzīvniekus. Varēja ierasties vīrs ar pērtiķi uz pleca vai mazs zēns ar putniem pilnu klūdziņu būri, vai ari kāds no profesionālajiem medniekiem, atgriezies no ne­dēļu ilga klejojuma pa zemes iekšieni, atveda ratos veselu kaudzi būru, kas pilni visdažādāko radījumu.

Atceros, kādu dienu dārzā ienāca loti vecs indiānis un loti pieklājīgi pasniedza man rafijas grozu. Vaicāju, kas grozā atro­das, un vīrs man paskaidroja, ka tur esot žurkas. Grozam ar žurkām var nocelt vāku pilnīgi droši, jo grauzēji parasti sarāvu­šies tup groza dibenā un pat nemēģina kustēties. Es noņēmu vāku un atklāju, ka grozs ir pilns nevis ar žurkām, bet gan ar ka- litriksiem, kas straujā tempā izveicīgi lēca no sprosta ārā un laidās mukt uz visām pusēm. Pēc pusstundu ilgām drudžainām medībām mums laimējās iedzīt mazos radījumus stūrī un ieda­būt krātiņā. Tomēr no šā gadījuma es guvu mācību, ka jābūt uzmanīgākam, atverot ar dzīvniekiem pilnus grozus.

Mazie kalitriksi tiešām bija apmēram tik lieli kā žurkas - ar garām, kuplām astēm un inteliģentām mazām, melnām seji­ņām. Kažoki bija koši melni, ķepas - spilgti oranžsarkanas. Mēs visus turējām vienā lielā būrī, kur zvēriņiem bija pietiekami daudz vietas izlēkāties, un piešķīrām tiem kasti ar caurumu sā­nos par guļamistabu.

Katru vakaru kalitriksi nokāpa uz būra grīdas un čalodami un saspiegdamies nosēdās pie durvīm, gaidīdami vakariņas. Viņi izdzēra bļodu piena, un katrs dabūja piecus sienāžus; kad pēdējais gardais kumoss bija noskraukšķināts, kalitriksi sastājās ierindā ar vecāko priekšgalā un svinīgi ierāpās guļamkastē, kuras dibenā saritinājās vienā lielā kamolā. Kā viņi šādi spēja gulēt un nenosmakt, es tā arī nesapratu, bet acīmredzot kalit­riksi tā guļ gan nebrīvē, gan savvaļā.

Kādu dienu dārzā ienāca garš nēģeris, un viņam līdzās, garā auklā piesiets, rikšoja ārkārtīgi neparasts dzīvnieks. Tas izska­tījās pēc milzīgas jūrascūciņas ar prāviem baltiem planku­miem. Dzīvniekam bija lielas, tumšas acis un vesels baltu ūsu mežs. Tā izrādījās paka - gan jūrascūciņas, gan kapibaras tuva radiniece. Kad bijām vienojušies par cenu, es vaicāju nēģerim, vai paka ir piejaucēta; nēģeris pacēla radījumu rokās, glāstīja un sarunājās ar to, apgalvodams, ka viņam tā piederot kopš agras bērnības, - vēl maigāku radījumu grūti pat iedomāties. Tolaik man jau bija krietni daudz dzīvnieku un tātad arī trūka būru. Tā kā paka bija tik rāma, nolēmu, ka varu viņu vienkārši piesiet pie koka. Tā arī izdarīju; pasniedzu dzīvniekam dažus dārzeņus, ar ko iestiprināties, un pilnīgi par viņu aizmirsu.

Labu laiku vēlāk es gāju gar būru rindu, vākdams kopā dzeramā ūdens trauciņus, lai tos izmazgātu, kad pēkšņi iz­dzirdu tādu ņurdienu, ar kādu būtu varējis lepoties pat tīģeris; kāds triecās man kājā un iecirta zobus ādā. Lieki teikt, ka es palēcos stāvus gaisā un izkaisīju visus traukus, ko biju tik rū­pīgi vācis. Protams, uzbrucēja bija paka, kaut arī netiku gudrs, kāpēc viņai vajadzēja tā rīkoties, - ierodoties grauzējs bija izturējies pavisam rātni. Manas bikses bija saplosītas un kāja asiņoja. Es neganti noskaitos uz dzīvnieku, un visu nākamo nedēļu radījums bija visai neciešams; ja vien kāds gāja garām, paka metās tam virsū, zobus griezdama un neganti rūkdama un ņurdēdama. Tad, tieši tikpat negaidīti kā uznācis, sliktais garastāvoklis bez redzama iemesla atkal nozuda - paka kļuva pilnīgi rāma, ļāva sev pakasīt aiz auss un kutināt vēderu, kamēr pati gulēja uz sāniem. Viņas uzvedība turpināja šādi mainīties visu laiku, ko dzīvnieks pavadīja pie manis, un, pie­ejot pie būra, nekad nevarēja zināt, vai paka mani sveiks ar dziļas mīlestības apliecinājumiem vai lielo, aso zobu negantu kodienu.

Viens no visneparastākajiem radījumiem, ko iemantojām Džordžtaunā, bija mazas, apmēram četras vai piecas collas garas zivtiņas. Jauka, veca nēģeriete kādu dienu skārda tējkannā atnesa piecas tādas. Nopircis zivis, es tās iekratīju lielā bļodā un uzreiz pamanīju, ka tām piemīt kaut kas īpatnējs, taču pirmajā mirklī neaptvēru, kas tieši. Tad es piepeši ievēroju kaut ko sa­vādu ar zivtiņu acīm. Izcēlis vienu no bļodas, es to ielaidu stikla burkā, lai varētu pienācīgi izpētīt, un sapratu, kas mani pārstei­dzis: zivij bija četras acis.

Acis bija lielas un izvalbītas, izvietotas galvas virspusē gluži kā nīlzirgam. Katrs acs ābols bija glīti sadalīts divās daļās - viena acs virs otras. Atklāju, ka šī zivs visu savu mūžu pavada, peldēdama jūrā tuvu ūdens virsmai, tā ka viens acu pāris veras lejup un uzmana, vai kāda lielāka zivs negrasās uzbrukt, savu­kārt otrs pāris pārlūko ūdens virsmu - gan meklējot barību, gan vērojot kāda lidojoša zivju mednieka tuvošanos. Tas ne­apšaubāmi bija viens no apbrīnojamākajiem aizsardzības pa­ņēmieniem, kādu tiku novērojis dzīvnieku pasaulē, un šī zivs - viena no neparastākajām savas dzimtas pārstāvēm.

Gajana šķiet piedalāmies sacensībā par lielāko apbrīnojamo dzīvības formu daudzveidību. Šeit sastopams arī viens no īpat­nākajiem putniem pasaulē - hoacīns jeb Smirdošā Anna, kā Gajanas iedzīvotāji to iesaukuši spēcīgā muskusa aromāta dēļ. Šim dīvainajam putnam uz spārna ir "īkšķis" ar līku nagu. Pāris stundas pēc izšķilšanās hoacīna mazulis jau spēj izraus- ties no ligzdas un rāpties kokos kā pērtiķis, ar "īkšķi" ķeroties pie tievajiem zariņiem. Šo putnu ligzdas tiek veidotas ērkšķu krūmos, kas liecas virs ūdens, un pāris stundas pēc izšķiršanās mazuļi trauksmes gadījumā bez bailēm ieveļas desmit pēdas dziļi ūdenī, kur spēj peldēt un nirt kā zivis. Kad briesmas garām, viņi ar īkšķu palīdzību uzrāpjas kokā un tiek atpakaļ ligzdā. Hoacīns ir vienīgais putns pasaulē, kas prot kaut ko tādu, un viņu mazuļi nudien izskatās dīvaini, kad šūpojas starp ērkšķiem vai ieplunkšķina ūdenī kā mazi cilvēciņi pūkainos peldkostīmos.

Manas dzīvnieku kolekcijas turēšana Džordžtaunā no vai­rākiem aspektiem bija ļoti veiksmīga: tā bija teicama vieta dzīvnieku pārtikas iegādei, turklāt, aizgājis uz tirgu, es varēju tikt pie dažiem jaukiem jauniem kolekcijas papildinājumiem, kurus bija atnesuši tirgotāji no attāliem rajoniem. No šejienes es arī varēju ērti tikt līdz lidostai, tātad trauslākus dzīvniekus varēju regulāri sūtīt uz Angliju ar lidmašīnu. Vislabāk ceļoju­mus pa gaisu iztur rāpuļi, tāpēc apmēram reizi divās nedēļās es sasaiņoju vairākas lielas kastes ar visdažādākajām vardēm, krupjiem, bruņurupučiem, ķirzakām un čūskām un vedu tās uz lidostu.

Rāpuļu sūtīšana ar lidmašīnu ir pilnīgi atšķirīga no sūtīšanas ar kuģi. Jāsāk jau ar to, ka tos vajag citādi iesaiņot. Lai nosūtītu ar lidmašīnu, piemēram, partiju čūsku, ir nepieciešama liela, viegla koka kaste; katra čūska jāieliek mazā kokvilnas maisiņā un tas stingri jāaizsien, tad kastes malās jāsadzen naglas, uz ku­rām šos maisiņus sakarināt. Tādējādi nebija jāuztraucas, ka čūskas apēdīs cita citu, jo viņas gan atradās vienā kastē, tomēr izolētas. No Gajanas jālido trīs dienas, un visa ceļojuma laikā čūskām vajadzīgs tikai ūdens, jo šie rāpuļi spēj ilgi iztikt bez ēdiena, nenodarot sev nekādu ļaunumu. Dienu pirms ceļo­juma es čūskas labi pabaroju, un vēlāk viņas, maltīti sagremo­damas, rāmi gulēja mazajos kokvilnas maisiņos; ap to laiku, kad gremošana būs beigusies, Anglija jau būs klāt.