Džeralds Darels: Jaunais Noass

Šādi nodemonstrējis savu varu, skunkss tecēja klāt suņiem un pāris reižu palēcās uz viņu pusi; rezultātā tie steidzīgi laidās prom. Tad dzīvnieks pagriezās un tādā pašā gaitā tuvojās mums - ari mēs atkāpāmies tikpat strauji kā suņi. Sagrāvis ie­lenkumu, mazais dzīvnieciņš pāris reižu noraustīja savu glito asti un vieglā gaitā aiztecēja cauri zālei, izskatīdamies klīrīgi pašapmierināts.

Nolēmām, ka īpaši neilgojamies ar skunksu ciešāk sadrau­dzēties, tāpēc pasaucām suņus un gājām savu ceļu. Suns, kuru skunkss bija apšļācis, drausmīgi smirdēja vēl trīs vai četras die­nas pēc atgadījuma, kaut ari smaka pakāpeniski mazinājās; taču tonakt skunksa spēcīgais aromāts, iezīdies suņa kažokā, sekoja mums ik uz soļa.

Skunksu ķeršana turēšanai nebrīvē ir grūts darbs, ja šo dzīv­nieku sekrēta dziedzerus atstāj neskartus, tie spēj apšļākt pilnīgi visu ik reizi, kad ir nobijušies. Ar vienkāršu operāciju šos dzie­dzerus var izņemt, tomēr pilnīgi sekmīgi tas iespējams tikai jau­niem dzīvniekiem.

Pēc neilga laika suņu riešana no jauna lika mums laisties mežonīgā skrējienā cauri zālei un ērkšķu krūmiem, un šoreiz atklājās, ka mūsu dzinēji atraduši bruņnesi, kas ar savām īsajām kājelēm cik jaudas nesās uz alas pusi; suņi, aizrautīgi riedami, skrēja līdzās un centās ieķert dzīvniekam mugurā, taču suņu zobiem neizdevās atstāt nekādas pēdas uz stiprajām bruņām. Mēs bruņnesi pavisam vienkārši noķērām - panā­cām, sagrābām aiz astes un pacēlām gaisā, un drīz vien medī­jums jau bija droši noglabāts maisā. Ārkārtīgi sajūsmināti par pirmo veikumu, enerģiski turpinājām medības, cerēdami no­ķert vēl kādu bruņnesi, taču nākamā tikšanās pagadījās ar gluži citādu radījumu.

Sekojām suņiem cieši pa pēdām, kad, skrienot garām nelie­lai krūmu biežņai, no turienes izšāvās žurkai līdzīga būtne un nozuda ērkšķos. Suņi metās to vajāt, un arī mēs īpaši neatpali- kām, tad ieraudzījām suņus sagrābjam radījumu un noklidzi- nām zobus, tā ka dzīvnieciņš nokrita beigts. Vīri atsauca suņus un mēs noliecāmies aplūkot līķi. Tas izrādījās prāvs oposums - dzīvnieks apmēram maza kaķa lielumā ar garu grauzēja purnu. Viņa ķermeni klāja raiba šokolādes brūna un krēmkrāsas spalva, aste bija gara kā žurkai, kailas ausis kā mazītiņam mūlim. Es pārmetu vīriem, ka suņi dzīvnieku nogalinājuši, bet vīri visi reizē sāka rēcoši smieties un mudināja mani aplūkot beigto ra­dījumu uzmanīgāk. Un tiešām - apgaismojis oposumu ar savu kabatas lukturīti, es pamanīju, ka oposums joprojām elpo, taču tik klusi un lēni, ka gandrīz nevarēja manīt.

Atklāju, ka varu viņam pieskarties, pat apvelt ar kājām gaisā, bet ķermenītis joprojām palika ļengans un no visiem vie­dokļiem tik beigts, cik vien beigts var būt, taču patiesībā tāds ir šā dzīvnieka pašaizsardzības paņēmiens: oposums cerēja, ka galu galā mēs liksimies mierā un viņam radīsies iespēja aizbēgt. Kad bāzām medījumu somā, oposums tomēr saprata, ka triks nav iedarbojies, tāpēc sāka locīties un cīnīties, pavērtu muti sprauslāja kā kaķis un neganti koda mums rokās. Vēlāk mēs noķērām diezgan daudz šo dzīvnieku, un itin visi centās mūs piemuļķot tādā pašā veidā, izņemot pavisam jauniņos oposu- mus, kuri acīmredzot vēl nebija iemācījušies izlikties beigti.

Pa ceļam atpakaļ uz rančo suņi tomēr saoda vēl vienu bruņ­nesi, un šoreiz man bija izdevība novērot mazā dzīvnieciņa ap­brīnojamo spēku. Bruņnesis atradās netālu no alas, kad suņi to ieraudzīja, arī mēs bijām pavisam tuvu, tomēr dzīvnieks jau bija sasniedzis alas muti, kad pieskrējām klāt. Viens no vīriem apbrīnojamā lēcienā puslidus metās uz priekšu un satvēra bruņneša asti, pirms vēl tā bija nozudusi pazemē. Mēs ar otru mednieku elsdami piesteidzāmies palīgā un sagrābām dzīvnieka pakaļkājas. Alas iekšpusē atradās tikai bruņneša priekšgals, taču dzīvnieks iecirta nagus zemē, uzmeta kūkumu un iesprūda alas mutē tā, ka mēs trijatā nespējām viņu izvilkt, kaut ari stiepām un rāvām no visa spēka.

Mums izdevās izraut mazo radījumu no alas tikai tad, kad pienāca ceturtais komandas biedrs un ar nazi mazliet nodru- pināja velēnu. Tad nu bruņnesis izsprāga no alas kā korķis no pudeles, turklāt tik pēkšņi, ka mēs visi atkritām augšpēdus un palaidām tvērienus vaļīgāk, tā ka gūsteknim gandrīz izdevās vēlreiz izbēgt.

Abi sagūstītie bruņneši ļoti labi pierada un kļuva pavisam rāmi. Es viņus turēju būri ar atsevišķu guļamistabu, kurā tie pavadīja augu dienu, augšpēdus gulēdami blakus, un paklu­sam krāca tā, ka žokļi raustījās. Bija ko pabrīnīties par šo radī­jumu ciešo miegu - varēja bungot pa būri, kliegt vai pat bakstīt viņu krunkainos sārtos vēderus, bruņneši joprojām gulēja kā beigti. Vienīgais veids, kā viņus pamodināt, bija pagrabināt barības trauku - to savukārt varēja darīt, cik klusi vien iespē­jams, tomēr abi vienā mirklī bija kājās un pilnīgi mundri.

Visus Dienvidamerikas bruņnešus izmanto pārtikā. Man nekad neradās izdevība kādu nogaršot, tomēr pieļauju, ka, savās bruņās kārtīgi izcepti - protams, pirms tam nokauti - tie ir mīksti kā piena sivēni un pavisam gardi. Daudzi gaučo (Zie­meļamerikas kovboju Dienvidamerikas līdzinieki) ķer šos mazos radījumus un tur mucās ar zemi kā sava veida pielieka­majā, lai īpašos gadījumos tiktu pie bruņneša cepeša.

Kamēr mēs ar pirmo medījumu devāmies mājup, es klusajā naktī sadzirdēju attālu pakavu klaboņu pret velēnām; skaņa pamazām nāca aizvien tuvāk, līdz beidzot pāris soļu attālumā no mums pēkšņi apklusa. Sajūta bija gaužām dīvaina, es pat uz mirkli iedomājos, ka tas varētu būt kāda veca gaučo spoks, kas mūžību auļo pa pampām. Vaicāju saviem ceļabiedriem, kur gan atrodas šķietamais zirgs - tie paraustīja plecus un vienā balsī atbildēja "tukotuko". Tad es ari sapratu, no kurienes celusies dīvainā skaņa.

Tukotuko ir mazs dzīvnieciņš, apmēram žurkas lielumā, ar apaļu, tuklu seju un īsu, izbužinātu asti. Zem pašas zemes virs­kārtas tas pampās rok milzīgi garas alas un dzīvo tajās, iznāk­dams ārā vienīgi naktī, lai sameklētu barību - augus un saknes. Šim dīvainajam, mazajam zvēriņam ir ļoti laba dzirde, un, saklausījis soļu radīto vibrāciju velēnās virs sava mājokļa, tas raida īpatnēju brīdinājuma signālu, lai citiem tukotuko visā apkārtnē darītu zināmu, ka draud briesmas, joprojām paliek noslēpums, kā viņam izdodas tik teicami atdarināt auļošanas troksni, taču varētu būt, ka dzīvnieka balsi sagroza alas garums un atbalss, tādējādi piešķirot tai šo savādo līdzību ar pakavu klaboņu. Starp citu, tukotuko ir ļoti piesardzīgi mazi zvēriņi; man tā arī nelaimējās nevienu noķert, lai gan šis mazais radī­jums ir varbūt pats parastākais pampas iemītnieks un mēs iz­mēģinājām visdažādākos paņēmienus.

Kamēr uzturējāmies Argentīnā, es īpaši vēlējos uzņemt filmā gaučo senlaicīgās medības. Gaučo vecais medību paņē­miens mūsdienās ir jau gandrīz aizmirsts, kaut arī daudzi vīri joprojām to pieprot. Vīri vajā dzīvnieku vai putnu, auļodami zirgos. Viņu ieroči ir nāvējošās boleadoras - trīs saišķi saņem­tas bumbas auklas galā. Vīri tās sagriež virs galvas un sviež. Aizķerot medījumu, katra no bumbām dažādos virzienos ap­vijas ap dzīvnieka kājām, tas sapinas auklās un nogāžas zemē.

Dienvidamerikā dzīvo strausu radinieki - mazie nandu. Nandu nav tik liels putns kā viņa Āfrikas brālēns, tā apspalvo­jums ir pelnu pelēks, nevis melni balts, tomēr abiem strausu veidiem piemīt viena kopīga īpašība - spēja apbrīnojami ātri skriet. Tajos laikos, kad pampās vēl dzīvoja milzīgi mazo nandu bari, šie putni bija aprakstītā medību paņēmiena galvenais mērķis. Mana drauga rančo apkaimē joprojām dzīvoja krietni daudz mazo nandu, tāpēc draugs palūdza gaučo noorganizēt putnu medības, lai es tās varētu nofilmēt.