Džeralds Darels: Jaunais Noass

Visas pasaules indīgās čūskas iedalāmas trīs grupās: patiesi nāvējoši indīgās sauc par priekšzobu čūskām, jo to indes zobi atrodas mutes priekšpusē; parasti tās ir lielas un spēj izdalīt ievērojamu daudzumu indes. Vēl ir čūskas, kurām indes zobi aug mutes dziļumā, un tās parasti nav sevišķi garas. Šīs grupas čūskas indi izmanto ne tikdaudz aizsardzībai, cik medījuma nogalināšanai, tāpēc inde nav pārāk spēcīga un pat tik maziem medījumiem kā ķirzakām izraisa vienīgi vieglu paralīzi. Tomēr arī šīs čūskas kodiens var radīt asins saindēšanos, tāpēc no šāda piedzīvojuma vajadzētu izvairīties.

Viena no skaistākajām Čako noķertajām čūskām bija kapu­ces čūska. Šis rāpulis izskatās kā mērcēts traukā ar tumšu, pie­sātinātu bronzu un gar ķermeņa malām izgreznots ar melniem traipiņiem. Šai čūskai piemīt dīvains paradums - saniknojusies tā spēj izplest kakla ādu, tā ka apbrīnojami līdzinās saniknotai kobrai. Kapuces čūska ir viena no otrās grupas čūškām ar pa­visam vieglu indi, tā pārtiek no vardēm, maziem grauzējiem un varbūt retumis noķer kādu putnu. Medījuma nogalināšanai tai nav nepieciešams liels daudzums indes, tāpēc, par spīti draudī­gajam izskatam, tās kodiens tomēr nav nāvējošs, kaut gan var būt ārkārtīgi sāpīgs.

Droši vien visskaistākās Čako sastopamās čūskas ir koraļļ- čūskas. Tie ir mazi, ļoti indīgi rāpuļi, tomēr košais krāsojums pietiekami brīdina par to spējām. Koraļļčūskas ir apmēram as­toņpadsmit collas vai divas pēdas garas, tās no galvas līdz astei klāj krēmkrāsas, ogļu melni, sārti vai koši sarkani gredzeni.

Un vēl, protams, sastopama milzu anakonda - milzīga ūdensčūska, Āfrikas pitona radiniece, kas tādā pašā veidā kā pitons ķer un nožņaudz savus upurus. Par anakondām sarak­stīts bezgaldaudz stāstu, lielākoties pilnīgi nepatiesu. Vislielākā jebkad atrastā anakonda bijusi divdesmit piecas pēdas gara, kas nav nekas īpašs, jo Malajas pitons spēj sasniegt trīsdesmit un vēl vairāk pēdu garumu. Kā visas gigantiskās čūskas, ana­konda nav nikna un nesāks uzbrukt, ja vien viņu liks mierā. Nonākusi bezizejā, šī čūska tomēr var pamanīties iecirst vajā­tājā zobus un apmest viņam pāris cilpu; lielākie eksemplāri var izrādīties gaužām neganti sarunbiedri.

Čako applūdušajās teritorijās dzīvoja ļoti daudz anakondu, un reiz vietējais fermeris pastāstīja, ka iepriekšējā dienā kāda no tām uzbrukusi viņa vistām un divas nozagusi. Viņš bija se­kojis čūskas atstātajai sliedei zālē un ūdensaugos līdz pat pur­vam aiz fermas un teicās zinām vietu, kur rāpulis šobrīd guļot un sagremojot maltīti. Fermeris sacīja, ka pavadīšot mani uz turieni, ja man būtu vēlēšanās mēģināt anakondu noķert. Sē- dāmies zirgos un līkumodami jājām cauri purvam uz vietu, kur, pēc fermera izteicieniem, čūska tobrīd atpūtās. Lai cik piesardzīgi pārvietojāmies, anakonda tomēr bija mūs pama­nījusi ātrāk, tāpēc, nonākuši īstajā vietā, vairs redzējām tikai ūdens ņirbu, čūskai strauji peldot prom. Pa dziļo ūdeni neva­rēja pietiekami ātri pārvietoties jāšus, tāpēc vienīgā iespēja bija sekot bēglei kājām. Nolēcu no zirga, paķēru līdzpaņemto maisu un skrēju, cik ātri spēdams, čūskas nozušanas virzienā. Redzēju anakondu lokāmies uz purva malu, lai paslēptos biežņā, taču pēdējās vakariņās viņa bija tā pierijusies vistas, ka nespēja ātri kustēties, tāpēc es viņu noķēru īsajā piekrastes zālē, iekams anakonda būtu varējusi sasniegt krūmus.

Šīs milzīgās čūskas ir pavisam viegli noķert - jāsatver rāpulis aiz astes, jāpavelk uz savu pusi un tad jāmēģina stingri saķert pie pakauša. Tieši tā es arī rīkojos - izrāvu saniknoto anakondu no zāles un sagrābu pie galvas, pirms tā paguva pagriezties un man uzbrukt. Čūska bija apmēram deviņas pēdas gara, tā ka es droši varēju viens pats tikt ar to galā. Cīņai ar vēl garāku eksemplāru būtu vajadzīgi divi cilvēki. Kad biju rāpuli labi cieši sagrābis, es vienkārši noguldīju to zālē un pagaidīju, kamēr pienāca mans draugs. Ar viņa palīdzību es pamanījos iedabūt maisā ārkārtīgi saniknoto anakondu, kas šņāca un sparīgi locījās.

Noķerot jebkuru čūsku, pat tādu kā šī anakonda, tūlīt pēc atgriešanās nometnē nepieciešams to rūpīgi izmeklēt. Ir vai­rāki iemesli. Pirmkārt, lai cik uzmanīgi čūska sagūstīta, vien­mēr pastāv risks, ka būs salauzta kāda no rāpuļa ļoti trauslajām ribām, un lauzta riba var radīt lielas problēmas. Otrkārt, jāsa­meklē uz čūskas ķermeņa ērces. Čūskas var būt patiešām kā nosētas ar ērcēm, turklāt nevar neko daudz iesākt, lai tiktu no parazītiem vaļā. Kukaiņi piesūcas plānajai ādai starp čūskas zvīņām, reizēm pat tik lielā skaitā, ka zvīņas nokrīt un atklājas neglīti, kaili raupjas ādas laukumi; no ērcēm ir svarīgi atbrī­voties, citādi čūskas izskats būs sabojāts.

Turklāt ērci nevar tā vienkārši izraut. Šādi rīkojoties, zem ādas virskārtas paliks kukaiņa mutes daļas, kas sāks pūžņot un var izvērsties par nelāgu čūlu. Labākais paņēmiens, kā atbrī­voties no ērcēm, ir piliens parafīna; ja tas nelīdz, var tām pie­skarties ar aizdedzinātu cigareti - ērce atslābinās tvērienu un nokritīs.

Vēl jāpārbauda, vai rāpulim nav kādas vecas, senāk iegūtas brūces, kas jāapkopj. Kad čūska met ādu (tas notiek regulāri vairākas reizes gadā), tā aiz sevis pamet savu precīzu kopiju - līdz pat divām sīciņām, brillēm līdzīgām zvīņām, kas klājušas čūskas bezplakstu acis. Tomēr reizēm gadās, ka, ložņādama cauri ērkšķu krūmiem vai starp akmeņiem, lai atdalītu veco ādu, čūska to pārplēš; parasti rāpulis atbrīvojas no visas ādas, tomēr iespējams arī, ka briļļu zvīņas paliek acīm priekšā. Tas izraisa daļēju aklumu, un, ja zvīņas paliek acīm priekšā pārāk ilgi, radījums var kļūt akls uz visiem laikiem. Tāpēc katrai jauniegūtajai čūskai jāpārbauda acis un jāpārliecinās, vai ie­priekšējā ādas mešanas reizē tai izdevies atbrīvoties no briļļu

zvīņām.

Čako nav sastopami daudzi pērtiķi, tomēr uzturēšanās laikā mums laimējās iemantot īpaši retas sugas pārstāvi, turklāt tas bija viens no dīvainākajiem pērtiķiem pasaulē. Šis pērtiķis ir durukulijs, vienīgais zināmais nakts pērtiķis. Tam ir milzīgas acis kā pūcei, kažoks uz muguras sudrabpelēks, uz vēdera un krūtīm - citrondzeltens. Dienas laikā durukuliji guļ koku do­bumos vai citās tumšās vietās; tiklīdz satumst, tie uzdrošinās iznākt ārā un lielos baros visu nakti klaiņo pa mežu, meklējot pārtiku - augļus, kukaiņus, koku vardes vai putnu olas.

Tikko noķerta, Keja (tā mēs pērtiķīti nosaucām) bija ļoti kārna un izskatījās nožēlojama, taču laba pārtika, kurā ietilpa daudz piena un zivju eļļa, pāris nedēļu laikā viņas izskatu ma­nāmi uzlaboja. Keja bija burvīgs, mazs radījums un, kaut arī pavisam rāma, tomēr ļoti nervoza, tāpēc pret viņu nevarēja izturēties kā pret jebkuru citu pērtiķi. Es viņai izgatavoju jauku būri, kura augšpusē izveidoju četrstūrainu guļamtelpu. Kā jau visi pērtiķi, Keja bija ļoti ziņkārīga un nespēja izturēt, neuzzi­nājusi visu, kas apkārt notiek, tāpēc dienā pērtiķlte gulēja, pa pusei izliekusies no guļamistabas, galvai snaudā klanoties, to­mēr acumirkli pamodās un ņēmās ziņkāri čivināt, ja vien no­metnē notika kaut kas interesants.

Viņa neēda neko citu, kā vien pienu, cieti vārītas olas un ba­nānus, kaut laiku pa laikam notiesāja ari kādu ķirzaku. Tomēr šķita, ka Kejai bail no kukaiņiem, un reiz, kad piedāvāju viņai koku vardi, Keja to paņēma rokā, paostīja un ar riebuma pilnu sejas izteiksmi nosvieda, tad enerģiski noslaucīja roku gar būra sienu. Tuvojoties vakaram, pērtiķlte kļuva ļoti žirgta un bija gatava rotaļām - strauji lēkāja būrī augšup lejup, viņas lielās acis mirdzēja un atsauca man atmiņā Rietumāfrikā noķertos galago. Viņa bija klaji greizsirdīga pret jebkuru citu dzīvnieku, kam vien mēs pievērsām kaut mazāko uzmanību, - īpaši pret krabjēdāju jenotu, vārdā Pūks.