Džeralds Darels: Jaunais Noass

Izveidojām bāzes nometni mazā pilsētiņā Paragvajas upes krastos. No šejienes tālāk uz zemes vidusdaļu kursēja Čako dzelzceļš - līčloču sliedes atradās tikai kādu divu pēdu atsta­tumā, un pa šo ļodzīgo, bīstamo trasi braukāja Ford 8. Ar šo ne­ērto transporta līdzekli mēs devāmies diezgan tālos ceļojumos dziļāk teritorijā, lai meklētu dzīvniekus. Dzelzceļa līnija bija būvēta uz uzbēruma, kas laikam gan bija vienīgais augstākais pacēlums visā Čako, un visi apkārtnes dzīvnieki to izmantoja par pastaigu ceļu. Ceļodams vienā no mazajiem automobi­ļiem, redzēju krūmos abpus trasei simtiem neparastu putnu: tukanus ar lielajiem, klauniskajiem knābjiem steidzīgi lēkājam pa koku zariem, kariamas kā lielus, pelēkus tītarus cienīgi pastaigājamies pa zālieni, un itin visur zibēja glītie, melnbaltie mušķērāji un kolibri. Reizumis, mašīnai iegriežoties līkumā, mēs uz ceļa pamanījām dzīvniekus. Tie varēja būt bruņnesis vai varbūt agūtis, kas izskatījās pēc milzīgas, iesārtas jūras­cūciņas; ja palaimējās, varēja ieraudzīt krēpjvilku - lielu zvēru ar garām, slaidām kājām un savēlušos, vaļīgu sarkanu kažoku.

Drīz vien pēc ierašanās mēs iemantojām pirmos dzīvnie­kus. Kad vietējie iedzīvotāji uzzināja, ka vēlamies pirkt zvērus, tie sāka doties medībās un visbiežāk noķēra trīsjostu bruņne­šus vai, kā viņus dēvē spāņu valodā, apelsīnu bruņnešus, jo šie radījumi spēja savelties kamolā, kura forma zināmā mērā atgā­dināja apelsīnu. Faktiski tie ir vienīgie bruņneši, kas spēj šādi saritināties, turklāt vienīgie savas dzimtas pārstāvji, kas pastāvīgi uznāk virszemē dienas laikā. Mazais radījums rikšo, meklēdams barību - saknes un kukaiņus - un, tiklīdz samana briesmas, savelkas ciešā kamolā un guļ pilnīgi nekustīgi, cerē­dams, ka ienaidnieks viņu noturēs par akmeni (ko bruņnesis, patiesību sakot, šādā brīdī tiešām ļoti atgādina). Ja vien ievin­grina aci, šos bruņnešus ir ļoti viegli noķert. Vīri jāja cauri krū­mājam, kamēr ieraudzīja kādu no dzīvniekiem, tad vienkārši nokāpa no zirga, pacēla kamolu un iesvieda somā.

Parasti brunnešu dzimtas dzīvniekus ir loti vienkārši turēt nebrīvē. Tos baro ar augļiem, dārzeņiem un maitu; tomēr trīs­jostu bruņnešu attieksme bija krasi pretēja. Pirmām kārtām jau tie atteicās pieņemt jebkādu barību, kam pienāktos būt viņu parastajā diētā, un likās nopietni baidāmies no piedāvāta­jiem kukaiņiem. Pēc ilgstošiem eksperimentiem man paveicās izveidot tiem tīkamu ēdienu - jēlas gaļas maisījumu ar olu un pienu, pievienojot vitamīnus. Bruņnešiem tas ļoti garšoja, taču drīz radās jauna problēma. Uz būra dēļu grīdas viņi noberza pakaļkāju pēdas, tā ka tās drīz kļuva gluži sarkanas un jēlas. Tāpēc dzīvnieciņus vajadzēja katru dienu izņemt no būra un ieziest pēdas ar penicilīna ziedi, un vislielākās grūtības bija at­rast piemērotu grīdas segumu. Izmēģināju ieklāt dubļus, bet, piemīņādami tos un šļakstīdamies ar pienu, bruņneši pārvērta grīdas segumu par kaut ko cementam līdzīgu, un viņu pēdām tas bija tikpat raupjš kā koka dēļi. Pēc zināma laika es secināju, ka vislabākais paņēmiens ir noklāt būra grīdu ar biezu kārtu zāģskaidu. Pa zāģskaidām bruņneši varēja skraidīt bez bēdu, nekādā veidā nesavainojot pēdas.

Tāpat kā Argentīnas gaučo, arī Paragvajas iedzīvotāji šos ma­zos radījumus ķer un ēd, taču, atšķirībā no Argentīnas bruņ­nešiem, trīsjostu bruņnešu cieto, ragam līdzīgo čaulu var iz­mantot dažādu priekšmetu izgatavošanai. Reizēm bruņas saveļ lodveidīgi, sastiprina ar stiepli - un izveidojas mazs, apaļš rok­darbu groziņš; citreiz pāri tukšajām bruņām pārstiepj ādu, piestiprina rokturi un dažas stīgas, un ir gatava maza ģitāra. Tādēļ Čako iedzīvotāji čakli medī trīsjostu bruņnešus, jo tos var lieliski izmantot ne tikai pārtikai, bet arī citiem mērķiem.

Tā kā lielas Čako teritorijas ir tik līdzenas, tās, protams, pastāvīgi ir applūdušas, un purvainajos apgabalos atrodamas visneparastākās rāpuļu un abinieku sugas. Viens no ikdieniš­ķākajiem šejienes radījumiem, no kura baidās visi vietējie ie­dzīvotāji, ir krupjķirzaka. Šie savādie dzīvnieki izaug ļoti lieli.

Lielākais mūsu noķertais eksemplārs varēja pilnīgi nosegt pa­lielu apakštasi. Krupjķirzakas ir brīnišķīgā krēmkrāsā ar košiem smaragdzaļiem, sudrabainiem un melniem rakstiem. Viņiem laikam gan ir vismilzīgākā mute krupju valstībā: mute ir tik plata, ka šķiet, - pasmaidot krupjķirzakas galva pāršķelsies kā Oliņām Boliņam. Virs katras acs atrodas mazs piramldveidīgs ādas izaugums, kas atgādina asu radziņu.

Jāsaka, krupjķirzaka laikam gan ir visnegantākais un niknā­kais abinieks ne tikai Čako, bet pat visā pasaulē. Lielāko dienas daļu tā pavada, ierakusies mīkstos dubļos, tā ka ārā rēgojas tikai acis un ragi. Ja kādu krupjķirzaku atrada un izraka, tā ne­ganti pārskaitās un nevilcinājās uzbrukt. Viņa saslējās uz res­najām, strupajām kājām un maziem lēcieniem tuvojās miera traucētājam, piepūzdamās aizvien lielāka un plati pavērdama muti, lai nodemonstrētu tās košo, prīmulu dzelteno iekšpusi; vienlaikus krupjķirzaka skaļi, spiedzoši vaukšķēja kā noskaities pekiniešu šunelis.

Čako iedzīvotāji bija pilnīgi pārliecināti, ka krupjķirzakas ir nāvējoši indīgas. Pasaulē, protams, nemaz nav indīgu krupju, tāpēc, noķēris pirmo eksemplāru, es nolēmu citiem nodemon­strēt, ka šie radījumi patiesībā ir pavisam nekaitīgi. Kad izcēlu krupjķirzaku no kastes, tā manās rokās nekavējoties sāka ķe­puroties, skaļi, griezīgi vaukšķēja un plati atvēra muti. Tikko mute bija vaļā, es tajā iegrūdu pirkstu, lai pierādītu, ka krupj­ķirzakas kodiens nav indīgs. Mirkli vēlāk es savu paraugde­monstrējumu rūgti nožēloju, jo abinieks sacirta žokļus, un viņa sīciņie, toties asie zobi iegrauzās manā pirkstā. Sajūta bija tieši tāda, it kā es būtu iecirtis pirkstu durvīs, un pagāja vismaz minūte, iekams man izdevās atlauzt krupjķirzakas žokļus un strauji izraut pirkstu; tomēr koduma vietā bija izveidojusies sarkana rieva, kas nozuda tikai nākamajā dienā, un apkārt tai izplūda zilums. Pec ša atgadījuma, ņemdams rokas krupjķir­zaku, es izturējos pret to ar lielāku cieņu.

Vēl viens neparasts abinieks, ko noķēru Čako, bija Badžita varde. Pēc izskata šie radījumi ir ļoti līdzīgi krupjķirzakām un patiesībā ir ar tām rados. Badžita vardēm arī ir plata mute un īsas, strupas kājas, toties izciļņi virs acīm ir apaļi, nevis smaili kā ragi. Šo varžu mugura ir tumšā šokolādes brūnumā, vēders bālgans ar dzeltenu nokrāsu. Atšķirībā no krupjķirzakām Ba­džita vardes visu mūžu pavada ūdenī, izplestām rokām un kājām ieturot līdzsvaru, pacēlušas acis virs līmeņa. Arī šīs vardes ir tikpat negantas kā viņu brālēni un izgrūž trīsulīgus, vaukšķošus kliedzienus kā krupjķirzakas, vienīgi skaņas frek­vence ir augstāka un pats kliedziens garāks. Varžu āda ir ļoti plāna, tāpēc, dusmās piepūtušās, tās izskatās pēc baloniem. Vietējie iedzīvotāji stāstīja, ka reizēm šīs vardes piepūšoties tik traki, ka tiešām pārsprāgstot; kaut arī es neko tādu nenovē­roju, tomēr uzskatīju, ka tas ir pilnīgi iespējams.

Tādās vietās, kur dzīvo tik daudz varžu un krupju, protams,, atrodamas arī čūskas, kas šos abiniekus ēd, un Čako šajā ziņā nebija izņēmums - tur varēja sastapt ļoti glītas čūsku valsts pārstāves. Piemēram, glītā, pelēki melnā šķēpgalvas klabur- čūska laikam gan bija visindīgākā Dienvidamerikas čūska, kā arī bija daudz visdīvaināko ūdens un koku čūsku veidu - dažas no tām koši krāsainas, citas - pavisam neizteiksmīgas.