Džeralds Darels - Jaunais Noass

- 'ite ir lopkautuve, - viņš atteica, - 'ite ira goves. Nezingan, vai 'ite var nākt grauzēji.

Beigu beigās man izdevās vecajam vīram iegalvot, ka kapiba­ras nudien ir gluži kā "goves", tikai mazākas, un ka vienas tādas uzturēšanās pa nakti lopkautuvē šo vietu neizpostīs. Panākuši vienošanos, mēs gājām atpakaļ uz pansiju pēc dzīvnieka. Mē­nessgaismas pielietais dārzs bija kluss un mierīgs; ielūkojušies būrī, mēs ieraudzījām trokšņotāju saritinājušos vienā stūrī rāmi guļam, klusu savā nodabā krācot. Atstājām kapibaru mierā, un tā nogulēja nepamodusies visu nakti. Nākamajā rītā mēs nonācām lejā gauži saguruši pēc naksnīgajiem pūliņiem atrast dzīvniekam pagaidu mājvietu, toties atradām kapibaru mundru un žirgtu, bez mazākajām noguruma pazīmēm.

Gajanā sastopami vairāku oposumu sugu pārstāvji, kas īpaši ievērojami ar faktu, ka tie ir vienīgie dzīvnieki ārpus Aus­trālijas, kuri kā ķenguri nēsā mazuļus somā. Dienvidamerikas oposumi izskatās līdzīgi žurkām ar garu, pinkainu spalvu un garām, kailām astēm; sugas atšķiras vienīgi izmēru ziņā - daži ir tik lieli kā kaķi, citi sīciņi kā vismazākās peles. Kā jau teicu, oposumi pēc izskata atgādina žurkas, un, vienīgi vērojot tos kāpaļājam pa kokiem, kļūst skaidrs, ka patiesībā tās nepavisam nav žurkas. Oposumi ne tikai rāpjas kokos tikpat prasmīgi kā pērtiķi, bet arī izmanto astes par palīgierīcēm, liekot tām lo­cīties un vīties ap zariem kā čūskām; astes aptvēriens nudien ir tik stingrs, ka oposums paliek karājamies kokā ari tad, ja ro­kām un kājām gadās zaudēt tvērienu, tādējādi tas paglābjas no nokrišanas zemē.

Glītākie no Gajanas oposumiem bija vismazākās to sugas pārstāvji. Vietējie iedzīvotāji oposumus sauc par "uvarijiem", un šo konkrēto sugu dēvē par "mēness uvarijiem", jo tie parā­doties tikai pilnmēness naktīs. Tie patiesi ir ļoti glīti mazi dzīv­nieciņi ar tumšu, ogļmelnu muguru, citrondzeltenu vēderu, rožainu asti, pēdām un ausīm, kā arī ar biezām, baltām uzacīm, kas izliekušās pāri tumšajām acīm kā banāni. Šie oposumi au­gumā ir uz pusi mazāki par parasto žurku, taču purniņi ir daudz smailāki un astes daudz garākas.

Manu pirmo mēness uvariju kādā vēlā vakarā atnesa mazs indiāņu zēns, kas to bija noķēris mežā. Es jau grasījos doties prom no ciemata un atgriezties bāzes nometnē Džordžtaunā, kad parādījās zēns, nesdams dzīvnieciņu karājamies auklas galā. Prāmis jau gaidīja, un man nudien vairs nebija ne minūtes laika.

Pusceļā uz piestātni es atcerējos, ka uz klāja nav būra, kurā ie­vietot mazo oposumu. Tāpēc nolēmu, ka labāk būtu atgriezties un ciemata veikalā nopirkt kasti, ko ceļojuma laikā pārveidot par būri. Mans draugs steidzās aizkavēt prāmi, līdz es atgrie­zīšos, bet es pats, šūpodams nokaitināto mazo radījumu auklas galā, kā traks steidzos pa ceļu uz veikalu, kur aizelsies palūdzu pārdevējam kādu kasti.

Pārdevējs izbēra uz grīdas veselu kaudzi skārdeņu un klusē­dams pasniedza man iztukšoto taru. Sagrābis kasti un izdvesis pateicību, metos uz piestātni. Mazais indiānis skrēja man bla­kus, skriedams viņš izņēma kasti man no rokām un prasmīgi uzlika sev galvā. Skriet pa putekļainu ceļu karstā saulē ir ļoti nogurdinoši, un ikreiz, kad es apstājos atvilkt elpu, no upes puses atskanēja prāmja skaļā, īgnā sirēna, kas mani skubināja skriet tālāk; visbeidzot es piestreipuļoju pie piestātnes tieši tajā mirkli, kad kuģotāju pacietība bija galā un tie grasījās ievilkt trapu.

Kad uz klāja biju atvilcis elpu, es apsēdos sagatavot oposu- mam būri; kad tas bija gatavs, mani gaidīja nepatīkams uzde­vums - noraisīt zvēriņam ap vidu apsieto auklu. Ap to laiku oposums vairs nepavisam nebija labā omā, viņš šņāca kā čūska un mežonīgi koda man pirkstos, tomēr beidzot man izdevās virvi pārgriezt. Griezdams es ievēroju dzīvnieciņam uz vēdera dīvainu, desveidlgu ādas uztūkumu. Nodomāju, ka oposums varbūt guvis kādu iekšēju ievainojumu. Taču, uzmanīgi iztaus- • tīdams uztūkumu, es ar pirkstiem pašķīru spalvu un ieraudzīju oposuma ādā garu, seklu kabatu, kurā atradās četri sīciņi, dre­belīgi mazuļi.

Tātad dīvainais uztūkums bija nevis kāds ievainojums, bet soma. Mātīte bija ļoti sašutusi, ka es bez atļaujas ieskatos viņas slēptuvē, tāpēc skaļi spiedza un kampa ar zobiem. Kad biju mātīti ielicis kastē, tās pirmais darbs bija attupties uz pakaļ­kājām, atlocīt kabatu un pārliecināties, ka visi mazuļi ir vietā.

Tad viņa pārsukāja vilnu pāri kabatas atverei un ķērās pie augļiem, ko biju tai sagādājis.

Mazuļiem augot, tiem seklajā kabatā kļuva pārlieku šauri, un drīz tajā varēja ievietoties tikai viens mazais oposums. Ma­zie gulēja uz būra grīdas līdzās mātei, taču, kad gadījās izbīties, apsviedās un mežonīgā skrējienā traucās uz kabatu, jo zināja, ka patvērumā tiks vienīgi tas, kurš pieskries pirmais, - pārējiem nāksies palikt ārā un sastapties ar briesmām vaigu vaigā. Kad māte pastaigājās pa būri, viņa ļāva visiem mazu|iem uzrāpties sev mugurā, kur tie cieši ieķērās vilnā un stingrā, mīlas pilnā tvērienā apvija tievās rozā astītes ap mātes ķermeni.

Uzturēdamies Gajanā, es dedzīgi vēlējos iemantot dažus tur sastopamos brīnišķīgos kolibri. Pēc kāda laika man laimējās satikties ar mednieku, kas bija prasmīgs šo sīko putniņu ķērājs un apmēram reizi divās nedēļās piegādāja man mazu būrīti ar pieciem vai sešiem kolibri, kas vēcināja spārneļus tik strauji, ka būrītis zumēja kā bišu strops. Biju daudzkārt dzirdējis, ka esot ārkārtīgi sarežģīti turēt kolibri nebrīvē, tāpēc, saņēmis pirmos četrus putnus, biju ļoti norūpējies.

Savvaļas apstākļos kolibri pārtiek no ziedu nektāra - plivi­nādamies zieda priekšā, viņi iegremdē tajā garos, tievos knā­bjus un ar smalkajām mēlītēm lok ziedu sulu. Nebrīvē viņiem jāiemācās dzert medus un ūdens maisījumu ar nelielu gaļas ekstrakta un Mellina bērnu barības piejaukumu. Tropu kar­stumā maisījums ļoti ātri saskāba, tādēļ kolibri bija jābaro trīs reizes dienā. Galvenais uzdevums, protams, bija iemācīt tos ēst no maza stikla podiņa, jo putniņi bija pieraduši mieloties no koši krāsainiem ziediem un sākumā nesaprata, ka podiņā arī atrodama nepieciešamā barība.

Kad putniņi bija tikko atgādāti uz nometni, es ļoti uzmanīgi izņēmu katru no būrīša un, rokā turēdams, vairākas reizes ie­mērcu viņa knābīti medusūdenl, līdz beidzot kolibri mēle sa­juta garšu un tas ņēmās kāri sūkt. Kad kolibri bija labi paēduši, es katru ielaidu jaunajā būri, kurā jau atradās vēl viens podiņš barības, tad noplūcu koši sarkanu hibiska ziedu un uzliku virs medusūdens.

Kolibri, kas ir apmēram tik liels kā kamene, uzlaidās uz lak­tiņas, ņēmās sevi post un pašapmierināti čivināt sīkā, smalkā balstiņā. Tad viņš pacēlās gaisā un kā helikopters sāka riņķot pa būri, plivinādams spārnus tik strauji, ka tie viņam virs mu­guras saplūda neskaidrā ņirbā. Šādi lidodams, putniņš beidzot pamanīja virs barības podiņa nolikto hibisku, strauji traucās lejup un iegrūda knābi ziedā. Kad viss nektārs no zieda bija iz­sūkts, putniņš turpināja bakstīt ar knābi, un drīz vien knābis starp ziedlapām iemērcās medusūdenl; kolibri sāka strauji sūkt, joprojām turēdamies gaisā.

Divdesmit četru stundu laikā kolibri šādā veidā apguva, ka mazajā stikla podiņā, kas būrī karājas pie sienas, var atrast bagā­tīgu salduma krājumu, un kopš tā laika man vairs nevajadzēja nopūlēties, izliekot ziedu par ceļazīmi.