ALEKSANDRS PUŠKINS - PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

P. OSIPOVAI. «Varbūt man nebūs ilgi ļauts …» (610. Ipp.) Iespiests almanahā «Severnije cveti» 1829. gada sējumā. Rakstīts P. Osipovai albumā ar atzīmi: «Mihailovskas ciemā 1825. gada 25. jūnijā.»

«Bet, būdams tālā svešumā» — mājiens uz iece­rēto bēgšanu.

705

VELTĪJUMS RODZJANKO. «Tu solījies par romantismu …» (611. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Dzejolis rakstīts kā atbilde uz Rodzjanko 1825. gada 10. maija vēstuli no Lubniem,

45 — 3289

kurā bijis pielikums, adresēts A. Kernai. Šajā vēstulē Rodzjanko solās rakstīt par literatūru, taču galvenā vēstules tēma ir un pa­liek — Anna Petrovna Kerna. Rodzjanko par viņu raksta: «Tagad sadomājusi izlīgt ar Jermolaju Fjodoroviču (vīru); atkal pamo­dušās sen aprimušās ilgas iegūt likumīgus bērnus, un es esmu pagalam.» (Sk. arī dzejoli «No vēstules draugam Rodzjanko» (1824).)

Pīrons (1689—1773) — franču dzejnieks dramaturgs un satīriķis — pazīstams ar saviem pārāk drastiskajiem jaunības dzejoļiem.

K***AI. «Es atceros vēl brīdi skaisto…» (613. Ipp.) Iespiests almanahā «Severnije cveti» 1827. gadā.

Dzejoli Puškins pasniedza Annai Petrovnai Kernai 1825. gada 19. jūlijā — viņas aizbraukšanas dienā no Trigorskas.

A. Kerna (1800—1879) — P. Osipovas krustmeita; 1825. gada vasarā ciemojās Trigorskā un pastāvīgi tikās ar Puškinu, bet pēc aizbraukšanas viņi sarakstījās. Pirmoreiz Puškins Kernu sastapa Oļeņinu namā 1819. gadā.

«JUS PĀTAGAS UN PLETNES SARGI …» (615. Ipp.)" Tikko salasāms pirmuzmetums. Saistās ar to «aizgādnību», kādu parā­dīja dzejnieka draugi — Pļetņovs, Vjazemskis un Zukovskis, kad uzzināja par Puškina mēģinājumu bēgt no Mihailovskas. Viņi šo Puškina nodomu izjauca. Tādēļ dzejnieks ironiski pateicas tiem par iespējamām mocībām, kādas viņam draud no cariskās ohran- kas, kuras varā viņš palicis draugu «gādības» dēļ.

BAKHISKĀ DZIESMA. (616. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. g.

«IR MAIGUMS ZIEDIEM PĒDĒJIEM…» (617. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rakstīts 1825. gada 16. oktobrī.

Dzejolis veltīts P. Osipovai sakarā ar sūtītiem rudens ziediem.

19. OKTOBRI. (618. Ipp.) Iespiests almanahā «Severnije cveti» 1827. gada sējumā, atvietojot visus personu vārdus ar zvaigznī­

tēm (sk. 1827. gada 22. marta vēstuli Benkendorfam). Turklāt cen­zūras dēļ viens pants, sākot ar rindu «Un vēlreiz pilnus, pilnus piepildiet», bija izlaists. Tas bija izlaists ari K. Krūzas latviskajā tulkojumā. Šajā izdevumā trūkstošo pantu atdzejojis Jūlijs Vanags.

1811. gada 19. oktobris — liceja atklāšanas diena. Šo gadadienu liceja audzēkņi vienmēr svinēja.

«Vairs dziedonis nav redzams dedzīgais» — domāts N. Korsakovs, kas 1820. gadā Itālijā miris.

«Un tu — vai esi draugiem rādījies, Kas tālumā no mazām dienām tiecies?» — domāts F. Matjuškins (1799—1872), jūrnieks. No 1817. gada līdz 1819. ga­dam kuģojis uz Kamčatkas krastiem; no 1820. līdz 1824. gadam pie­dalījies Ledus okeāna krastu izpētes ekspedīcijā; 1825. gadā de­vies kuģojumā ap zemeslodi.

«Tev, Puščin, prieks bij redzēt pirmajam» — Puščins apmeklēja Puškinu Mihailovskas ciemā 1825. gada 11. jan­vārī.

«Tev, G o r č a k o v» — A. Gorčakovs tikās ar Puškinu 1825. gada septembrī, kad ceļojuma laikā apmetās pasērst pie sava radinieka Ļamonovas ciemā, Mihailovskas tuvumā.

«Ak D e 1 v i g ( tu» — A. Delvigs ciemojās Mihailovskā pie Puškina 1825. gada aprīlī.

«Vai, Vilhelm, mums tāpat nav dzīvē bi­jis?» — Vilhelms Kihelbekers (1821.—1822. g. viņš dienēja Kau­kāzā).

«CARS KĀ BĒDĀS SAKA…» (624. Ipp.) Šo dzejoli Puškins sūtījis Delvigam 1825. gada oktobrī vai novembrī rakstītajā vēs­tulē ar piezīmi, ka tas esot papildinājums «Eristova kuplejām». Kas tās par kuplejām — nav zināms.

LAKSTĪGALA UN DZEGUZE. (625. Ipp.) Iespiests almanahā «Urānija» 1826. gadā. Šajā dzejolī Puškins izsmej tolaik modē nākušo aizraušanos ar žēlabainām elēģijām.

DRAUDZĪBA. (626. Ipp.) Iespiests almanahā «Urānija»

— gadā.

KUSTĪBA. (627. Ipp.) Iespiests almanahā «Urānija» 1826.

gadā.

Prātnieks norūc bārdā — domāts grieķu filozofs Zenons.

Bet otrais viņa priekšā staigāt sāk — do­māts Diogens.

AINA NO «FAUSTA». (628. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskov­skij vestņik» 1828. gada 8. numurā. Aina ir oriģināldarbs, tai nav līdzības ne ar vienu no Gētes «Fausta» fragmentiem.

«Un slimība, kas modē nāk» — Ļoti izplatīta, kaut arī apšaubāma tolaik bija doma, ka sifiliss Eiropā ievazāts no Amerikas 1493. gadā. Leģenda par Faustu attiecināma uz XV gad­simta otro pusi — tātad uz to pašu laiku.

ZIEMAS VAKARS. (634. Ipp.) Iespiests almanaha «Severnije cveti» 1830. gada sējumā.

«M ana vecenīte» — domāta Puškina aukle Arina Ro- dionovna.

«DEG ASINIS, TUR KAISLE VALDA…» (636. Ipp.) Iespiests 1829. gadā žurnālā «Moskovskij vestņik», I daļā. Sk. piezīmi pie nākamā dzejoļa.

«MANAS MĀSAS DĀRZS IR KLUSS…» (637. Ipp.) Iespiests reizē ar iepriekšējo dzejoli — ar kopīgu virsrakstu «Atdarinā­jumi». Avotu Puškins nenorāda cenzūras apsvērumu dēļ. Abu dzejoļu tēma ņemta no bībeles «Dziesmu dziesmas».

VĒTRĀ. (638. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij vestņik»

— gada 2. numurā.

PROZAIĶIS UN DZEJNIEKS. (639. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij vestņik» 1827. gada 4. numurā.

«TU ZEM KĀDA ZVAIGZNĀJA. . .» (640. Ipp.) Nepabeigta dzejoļa uzmetums.

«NO LIELRUNIBAS MIĻPRAT ATTEICIES ARVIENU.. .» (641. Ipp.) Puškins šo vārsmu uzrakstījis uz lappuses malas tā dēvētajā Vsevoložska burtnīcā (Puškina dzejoļu krājuma manu­skripts, ko viņš bija sagatavojis 1819. gadā un iedevis Vsevo- ložskim); to viņš bija saņēmis atpakaļ Mihailovskā 1825. gadā un gatavoja 1826. gada krājumam.

«ES MĪLU JŪSU TUMSU DĪVO.. .» (642. Ipp.) Iespiests žur­nāla «Moskovskij telegraf» 1826. gada 1. numurā. Puškins ievie­tojis krājumā «Dzejoļi» 1829. gadā ar atzīmi «1822». Piezīme ra­dusies tāpēc, ka dzejolis īstenībā ir 1822. gadā rakstītās «Tauri- jas» fragmenta pārstrādājums. Taču pārstrādājot Puškins piešķī­ris dzejolim jaunu jēgu, kas raksturīga viņa 1825. gada, nevis 1822. gada noskaņai.

1826

DZIESMAS PAR STEŅKU RAZINU. (644. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiestas, jo cenzūra tās bija aizliegusi.

I. PUSČINAM. «Mans dārgais draugs ( mans draugs vispir- mais!» (647. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rakstīts 1826. gada 13. decembrī Pleskavā.

Dzejoli Puškins nosūtīja Puščinam uz Sibīriju — katorgā — kopā ar vēstījumu dekabristiem («Sibīrijas rūdu dzīlēs»),

VJAZEMSKIM. «Vai jūra, senā bendētā ja.. .» (648. Ipp.) Puškins šo dzejoli nosūtījis Vjazemskim 1826. gada 14. augusta vēstulē; tā ir atbilde uz viņa dzejoli «Jūra».

«ZEM ZILĀM DEBESIM, KUR DZIMTIE KALNI SAUC. ..» (649. Ipp.) Iespiests almanahā «Severnije cveti» 1828. gadā. 1829. gadā izdotajā krājumā «Dzejoļi» datēts ar 1825. gadu. Rokrakstā atzīme: «1826. gada 29. jūlijā.»

Dzejolis rakstīts pēc sēru ziņas saņemšanas par Amālijas Riz- ničas nāvi. Viņa mirusi 1825. gadā Florencē, kurp no Odesas aizbraukusi 1824. gada maijā (sk. piezīmi pie dzejoļa «Vai piedot vari greizsirdību man»).

ATZĪŠANĀS. Aleksandrai Osipovai. (650. Ipp.) Puškina dzī­ves laikā nav iespiests.

a. Osipova — P. Osipovas pameita.

PRAVIETIS. (652. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij vest­ņik» 1828. gada 3. numurā. Rakstīts 1826. gada 8. septembrī.