ALEKSANDRS PUŠKINS - PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

OTRĀ VĒSTULĒ CENZORAM. (570. Ipp.) Tika izplatīta rakstveidā (jau pirmuzmetumā, vēl galīgi neizstrādāta). Vēstule rakstīta sakarā ar Goļicina aiziešanu un A. Siškova iecelšanu tau­tas izglītības ministra amatā, kura pārziņā atradās arī cenzūra. Šiškovs bija izteicis dažas piezīmes par muļķīgiem cenzūras lie­guma gadījumiem, tāpēc Puškins cerēja, ka pēc ministru maiņas cenzūras žņaugi kļūs vaļīgāki. Taču notika gluži otrādi: Siškova valdīšanas laikā tika izdots tā dēvētais «čuguna cenzūras» noli­kums, kas tai piešķīra pilnīgas patvaļas varu (1826).

Timkovskis I. — cenzors Pēterburgā līdz 1821. gadam.

Vārdus dievišķais un debešķīgais, attiecinot tos uz sievietes skaistumu, liedzis lietot cenzors Krasovskis.

«Un manas sūdzības tu lasi, — zinu es» — zī­mējas uz 1821. gadā rakstīto «Vēstuli cenzoram».

Svētais tēvs — Goļicins, tautas izglītības un garīgo lietu ministrs.

Bantišs — V. Bantišs-Kamenskijs, Maskavas arheogrāfa — vēsturnieka brāļa vecākais dēls, bija pazīstams ar izcilu neti­kumību.

Magņickis M. (1778—1855) — viens no galvenajiem val­došās un varmācīgās tumsonības pārstāvjiem, piedalījās Pēterbur­gas universitātes sagrāvē 1821. gadā.

Ka veļ i ns D. — kādu laiku «Arzamasa» biedrs; vēlāk, bū­dams Pēterburgas universitātes direktors, piedalījās (reakcijas pusē) universitātes sagrāvē 1821. gadā.

Galičs A. — bijušais liceja profesors. 1821. gadā reakcija vērsa pret Galiču apsūdzību, ka viņa grāmata «Filozofisko sistēmu vēsture» esot līdzīga «postošai indei». Galičs rakstveidā «nožē­loja jaunības un maldīšanās grēkus», ko Kaveļins jūsmīgi ap­sveica, un Galičam tika «ieteikts» publicēt presē «svinīgu atteik­šanos no viltus apgaismības, kas dibināta uz melīgām prāta kļūmēm».

«TIMKOVSKIS VALDĪJA, UN VIŅAM BIJA SLAVA…» (573. Ipp.) Epigramma saglabājusies tikai norakstos.

Timkovskis, Krasovskis, Birjukovs — Pēter­burgas cenzori.

NO VĒSTULES DRAUGAM RODZJANKO. (574. Ipp.) Šis dze­jolis ir vēstulē, ko Puškins rakstījis A. Rodzjanko 1824. gada 8. decembrī.

«LIZA BAIDĀS MĪLU GŪT…» (575. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

PĒC KORĀNA MOTĪVIEM. Veltīts P. Osipovai. (576. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā. Rakstīts 1824. gada novembri. Rak­stot šīs vārsmas, Puškins izmantojis M. Verjovkina 1790. gadā izdoto Korāna tulkojumu krievu valodā. Taču Puškins savā dzejā atgājis tālu no oriģināla un bieži vien ielicis tajā tādas domas, kādu Korānā nemaz nav. Tāpēc šīs vārsmas, ko Puškins pats dēvē par atdarinājumiem («Podražaņija»), uzskatāmas par viņa oriģi- nāldzeju, kas dažkārt piesātināta ar autobiogrāfisku saturu un tikai stilizēta Korāna garā. Veltījums P. Osipovai izskaidrojams ar to apstākli, ka šis vārsmas gandrīz visas rakstītas viņas muižā Trigorskā, kur Puškins uzturējās pēc saķildošanās ar tēvu. Tēvam, Sergejam Ļvovičam, Puškins asi pārmeta to, ka viņš poli­cijas uzdevumā uzņēmies dēla uzraudzību.

1825

ANDRĒ ŠENJE. Veltīts N. Rajevskim. (585. Ipp.) Iespiests ar cenzūras īsiņā jumiem krājumā 1826. gadā.

Šim dzejolim piemīt autobiogrāfisks zemteksts, par ko Puš­kins 1825. gada 13. jūlijā rakstījis Vjazemskim, bet, kad saņēmis ziņu par Aleksandra I nāvi, tad arī Pļetņevam (4.—6. decembrī).

Cenzūras svītrotās vārsmas (sākot ar rindu «Tu zvaigzne mana, sveicinu es tevi» un beidzot ar «Tā paies vētru laiks») 1826. gadā izplatījās rakstveidā ar pašu norakstītāju uzliktu virs­rakstu «Veltījums 14. decembrim». Noraksti nokļuva valdības rokās, un sākās ilgstoša politiska izmeklēšana, pratināja arī Puš- kinu, un tas paskaidroja, no kāda dzejoļa vārsmas ņemtas. Rezul­tātā Valsts padome 1828. gada jūlijā uzdeva turēt Puškinu slepenā policijas uzraudzībā.

Dzejoļa moto ņemts no Andrē Šenjē neilgi priekš nāves cie­tumā rakstītā dzejoļa «Jaunā gūstekne».

SADEDZINĀTĀ VĒSTULE. (593. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā starp elēģijām. Domājams, ka dzejolī runāts par vēs­tulēm, ko Puškins, atrazdamies Odesā, saņēma no J. Voroncovas.

«JEL SARGĀ MANI, TALISMAN…» (594. Ipp.) Puškina dzī­ves laikā nav iespiests.

Domājams, ka dzejolis saistīts ar «gredzenu talismanu», ko Puškinam Odesā dāvājusi J. Voroncova.

SLAVAS SLĀPES. (595. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sorevnovateļ prosveščeņija i blagolvoreņija» 1825. gada 6. numurā. Domājams, ka dzejolis adresēts J. Voroncovai.

«VISS TAVAI PIEMIŅAI TIEK DOTS…» (597. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

«VIEN ROZĒM, KLUSI VĪSTOT. ..» (598. Ipp.) Pirmuzme­tums. Par to pašu tēmu Puškins rakstījis dzejoli franču valodā.

«JA TU DZĪVĒ KĀDREIZ VILSIES…» (599. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij telegraf» 1825. gada 17. numurā.

Dzejoli Puškins ierakstījis Jevpraksijai Vulfai — P. Osipovas meitai albumā.

«REIZ CARAM ZIŅOJUMS BIJ JĀDZIRD KAISS…» (600. Ipp.) Epigramma izplatījās rakstveidā. Puškins tajā attēlojis gadījumu mielastā, ko Aleksandrs I sarīkojis Tulčinā 1823. gada 1. oktobrī pēc karaspēka skates. Pirms došanās pie galda Alek­sandrs saņēmis no Šatobriāna (tajā laikā Francijas ārlietu mi­nistra) ziņojumu, ka apcietināts Riego. Aleksandrs to pavēstījis klātesošiem. Tad Voroncovs teicis: «Kāda laimīga ziņa, jūsu aug­stība!» Mielastā bijis klāt ari dekabrists Basargins. Tas stāsta: «Šis izsauciens izskanēja tik nelāgi, ka Voroncovs ar to daudzu acīs zaudēja prestižu. Jo patiešām cietsirdīgi bija priecāties par šādu vēstuli, labi zinot, kāds liktenis sagaida nabaga Riego.»

Riego tika sodīts ar nāvi 26. oktobri (7. novembrī) Madridē.

DRAUGIEM. «Jums, naidnieki, vēl nesaku ne vārda…» (601. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij telegraf» 1825. gada 3. numurā ar Vjazemska patvaļīgi liktu virsrakstu «Žurnāla draugiem». Šai sakarā Bulgarina izdotajā «Severnaja pčela» parā­dījās paziņojums: «A. S. Puškins lūdza «Severnaja pčela» izdevē­jus darīt zināmu lasītājiem, ka viņa dzejolis, kas «Moskovskij te­legraf» '3. numurā 215. lappusē iespiests ar virsrakstu «Žurnāla draugiem», jālasa vienkārši «Draugiem».»

PADOMS. (602. Ipp.) Iespiests krājumā «Ņevskij aļmanah» 1826. gada sējumā.

ODA VIŅA GAIŠĪBAI GRĀFAM DM. HVOSTOVAM. (603. Ipp.) Saglabājusies Puškina rokrakstā. Domājams, ka rakstīta 1825. gada martā. Oda veidota kā parodija par Hvostova arhaisko dzeju, pa ceļam šaustot arī citus, kas aizrāvās ar novecojušos odu rakstības formu (Kihelbēkers un citi).

DZĪVS, DZĪVS VEL KVEPEKLĪTIS! (607. Ipp.) Epigramma Puš­kina dzīves laikā nav iespiesta. Vērsta pret Kačenovski.

KOZLOVAM, saņemot no viņa poēmu «Mūks». «Ak dziedoni, kad miglas auts…» (608. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā. Rakstīts 1825. gada 15. maijā.

I. I. K o z 1 o v s kļuva pazīstams kā dzejnieks pēc tam, kad zaudēja redzi. Viņa poēma «Mūks» iznāca 1825. gadā.

«EX UNGUE LEONEM.» (609. Ipp.) (No nagiem pazīst lauvu.) Iespiests žurnāla «Moskovskij telegraf» 1825. gada 13. numurā.

Kad Puškins, ar iniciāļiem «A. P.» parakstītu, bija publicējis dzejoli «Draugiem» (sk. iepriekš), tad A. Izmailovs žurnālā «Bla- gonamerennij» iespieda anonīmu rakstiņu, kurā starp citu bija sacīts: «Bet visvairāk mani sabaidīja tas, ka sacerētāja kungam ir n a g i!»

Šī piezīme bijusi par ieganstu epigrammai; to Puškins aplie­cina savā 1825. gada jūlija sākumā rakstītajā vēstulē Vjazemskim.