ALEKSANDRS PUŠKINS - PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

OVĪDIJAM. (470. Ipp.) Iespiests žurnāla «Poļarnaja zvezda» 1823. gada sējumā. Rakstīts 1821. gada 26. decembrī.

Ņemot vērā, ka dzejojums ir skaidri autobiogrāfisks (Ovī- •dija trimdas salīdzinājums ar savējo, pasvītrojot Puškina nevēlē­šanos lūgt ķeizara apžēlošanu), Puškins pamatoti baidījās, ka •cenzūra to aizliegs (sk. 1822. gada 21. jūnija vēstuli Bestuževam); taču tas nenotika. Puškins dzejojumu uzskatīja par ļoti nozīmīgu ,(sk. 1823. gada 30. janvāra vēstuli brālim).

DEŅISAM DAVIDOVAM. «Mans dzejniek huzār, dzejā tavā. ..» (474. Ipp.) Nepabeigts uzmetums. Puškins ar D. Davi- .dovu satikās Kijevā.

182 2

DZIESMA PAR VIEDĪGO OĻEGU. (475. Ipp.) Iespiests alma­nahā «Severnije cveti» 1825. gadā. Sižetā izmantots stāsts no Ļvo- vas hronikas.

BARATINSKIM. No Besarābijas. (480. Ipp.) Iespiests «Sever­nije cveti» 1826. gada izdevumā. Baratinskis tajā laikā dienēja zaldāta činā Somijā; to uzskatīja,kā izsūtījumu, ar ko viņš bija sodīts par skolas gados izdarīto pārkāpumu. Ovīdijs dzejolī mi­nēts kā dzejnieks, ko Romas valdnieks Augusts izsūtījis trimdā uz Donavas krastiem.

«Deržavins to ir apdziedējis» — domāta viņa «Oda Izmailas ieņemšanai» (1790).

«BIJ AGLAJU REIZ MANU GUVIS…» (481. Ipp.) Dzejolis atsūtīts līdz ar vēstuli brālim 1822. gada 24. janvārī.

A g 1 a j a — A. Davidova. Viņai Puškins veltījis īpašu epi­grammu (sk. Epigramma. «Sen likteņvarā godu pametusi…»).

«KLARISAI, LUK, NAUDAS NAVA…» (482. Ipp.) Iespiests dzejoļu krājumā 1826. gadā. Rokrakstā atzīme: 1822. gada jan­vāris.

DRAUGIEM. «Bij vakar Bakha dzīres skaļas.. .» (483. Ipp.) Iespiests žurnāla «Poļarnaja zvezda» 1824. gada sējumā. Rakstīts 1822. gada 15. februārī. Rokrakstā virsraksts- «Kekam, Poltorac- kiem un Gorčakovam». V. Keks — oficieris, kura aizbraukšanu no Kišiņevas draugi atzīmējuši ar dzīrēm. A. un M. Poltoracki —• ģenerālštāba oficieri. V. Gorčakovs — Puškina draugs Kišiņevā.

TAURIJA. (485. Ipp.) Nepabeigts un neizstrādāts dzejojums, ko ierosinājušas atmiņas par uzturēšanos Gurzufā 1820. gadā. Rak­stīts aptuveni 1822. gada 16. aprīlī.

Pirms dzejojuma bija izstrādāts tā plāns, kas attiecināms uz pirmo daļu: «Manas kaisles rimst, klusums valda manā dvēselē, ienaids, nožēlas — viss zūd — iedvesmo mīla.. .»

«G i b meine J u g e n d …» — no Gētes «Pausta» ievada.

V. RAJEVSKIM. «Tad ne jau tāpēc lepns es. ..» (489. Ipp.) Nepabeigta vēstule dzejā, adresēta Vladimiram Fedosejevičam 1 Rajevskim, kas bija arestēts par politisku propagandu karaspēkā j un ieslodzīts Tiraspoles cietumā. Rajevskis no cietuma atsūtīja * vēstuli dzejā ar virsrakstu «Draugiem», kas lielā mērā bija adre- J sēta tieši Puškinam. Starp citu, Puškinam bija adresētas rindas:

Lai citi dzejnieki par mīlu dzied! Kā dziedāt var par mīlu dzejnieks īsts, Ja asinis visapkārt līst?

Puškins savu atbildes vēstuli bija iecerējis sākt ar rindām: \ Ne velti uzsauci tu man No cietumvelvju dziļās tumsas. ..

Taču nekas vairāk no vēstules ievada nav saglabājies. Nav uzrakstīts arī vēstules nobeigums, kurā Puškins bija nodomājis deklarēt dzejnieka cildenos uzdevumus.

GRIEĶIETEI. (490. Ipp.) Iespiests žurnāla «Poļarnaja zvezda» 1823. gada sējumā un dzejoļu krājumā 1826. gadā ar datējumu «1822». Puškins te raksta par Kalipso Polihroni, kas bija atbrau­kusi Kišiņevā no Konstantinopoles. Par Kalipso runāja, ka viņa bijusi Bairona mīļākā. Rokrakstā pie rindas «Var būt, ka Leilas dzejnieks kvēlais» ir piezīme: «Sk. lorda Bairona poēmu G j a u r s (nevis Džaurs, kā daži mēdz rakstīt).»

V. RAJEVSKIM. «Tev tiesa, draugs, ka vērtējis par maz. . .» (492. Ipp.) Nepabeigta un neizstrādāta vēstule dzejā V. Rajevskim (sk. viņam adresēto vēstuli dzejā «Tad ne jau tāpēc lepns es»). Sī vēstule domāta kā atbilde Rajevska dzejolim «Dziesminieks cietumā», kurā arī ir Puškinam adresētas rindas.

VĒSTULE CENZORAM. (495. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests, bet izplatījās rakstveidā. Rakstīts 1822. gada beigas.

Dzejolis vēršas pret cenzoru A. Birukovu, kura darbību Puškins dēvēja par «bailīga stulbeņa patvarīgu varmācību».

Hvostovs — Dmitrijs Ivanovičs. B u ņ i n a A. — Šiškova pulciņa «Besedi» dzejniece, parasts izsmiekla objekts.

Kuņicins — liceja profesors, grāmatas «Dabiskās tiesī­bas» autors. 1821. gadā šī grāmata tika aizliegta.

«Dzīru» dzejnieks — Baratinskis.

«Satīriķis, kas šausta tumsoņus ar tautas komēdiju» — Fonvizins.

«M īlulītes» draugs — Bogdanovičs.

SVEŠZEMNIECEI. (500. Ipp.) Iespiests dzejoļu krājumā 1826. gadā bez datējuma. Melnrakstā bijis virsraksts «Gr.» («Grieķietei»).

«TU SENO BRlNUMDIENU BIEDRE MAN…» (501. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

F. GĻINKAM. «Kad mani dzīves dzīrēs skaļās …» (502. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Dzejolis ir atbilde uz F. Gļinkas 1820. gada septembrī žurnālā «Sin otečestva» ievietoto vēstuli «Puškinam» sakarā ar viņa poēmas «Ruslans un Ludmila» publi­cējumu.

ADELEI. (503. Ipp.) Iespiests žurnāla «Poļarnaja zvezda» 1824. gada sējumā. Iespējams, ka dzejolis veltīts aptuveni 14 gadu vecajai Adelei Davidovai — A. Davidova meitai, ar kuru Puš­kins sastapās Davidova muižā Kamenkā.

CIETUMNIEKS. (504. Ipp.) Pirmiespiedums Puškina dzejoļu trešajā daļā 1832. gadā. Rokrakstā, kas sagatavots minētajam izde­vumam, ir atzīme: «Kišiņevā, 1822.»

CARS ŅIKITA UN ČETRI DESMITI VIŅA MEITU. (505. Ipp.) Pasaka pierakstīta pēc dzejnieka brāļa L. Puškina stāstījuma (pēc atmiņas).

PUTNIŅŠ. (514. Ipp.) Iespiests izdevumā «Ļiteraturnije ļistki» 1823. gada 2. numurā. Rakstīts aprīļa beigās (sk. 1823. gada 13. maija vēstuli Gņedičam). Klajais autobiogrāfiskais un politis­kais dzejoļa saturs ierosinājis izdevējus cenzūras apsvērumu dēļ pievienot dzejolim piezīmi, kas aizmiglo tā saturu: «Šī doma attie­cināma uz tiem cilvēces labdariem, kas izlieto savu turību, lai izpirktu no cietumiem nevainīgus parādniekus un tml.»

«KAS, VIĻŅI, JŪS IR SAISTĪJIS…» (515. Ipp.) Pirmuzme­tums. Dzejoļa zemtekstā attēlota tālaika vispārējā reakcija Eiropā, kas nožņauguši visus deviņpadsmitā gadsimta divdesmito gadu sākuma revolucionāros strāvojumus. 1823. gadā militāras interven­ces rezultātā tika iznīcināta konstitūcija Spānijā. Sk. tālāk dzejoli «Es brīves sēklas vientuļš sēju».

«ES TEVI APSKAUŽU, TU JŪRU NORŪDĪTAIS …» (516. Ipp.) Pirmuzmetums.

«MAN BEZRŪPĪGO NEJĒGŠANU. ..» (517. Ipp.) Pirmuzme­tums. Te jau skartas tās tēmas, kas apdarinātas dzejoļos «Dē­mons» un «Es brīves sēklas vientuļš sēju». Pēdējā dzejolī šā pirmuzmetuma pēdējās rindas izmantotas negrozītas.

DĒMONS. (519. Ipp.) Iespiests 1824. gadā «Mnemozinā», III daļā. Puškina laikabiedri šo dzejoli uzskatīja par Aleksandra Ra- jevska psiholoģisku portretu. Šai sakarā Puškins rakstīja piezīmi «Par dzejoli «Dēmons»», kurā atsedz daudz dziļāku dzejoļa jēgu.

«ES BRĪVES SEKLAS VIENTUĻŠ SĒJU…» (520. Ipp.) Puš­kina dzīves laikā nav iespiests. Rakstīts 1823. gada novembrī.

Dzejoli ierosinājusi revolūcijas sagrāve Spānijā, kur to ap­spieda franču karaspēks Moto: «Un sējējs iziet kaisīt sēklu…» — Evaņģēlija rinda (Matejs, 13. nod., 3. pants).

NAKTĪ. (521. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā. Rakstīts Odesā 1823. gada 26. oktobrī.

«JA, SALDAM CERĪBĀM VĒL BĒRNIŠĶĪGI SKAUTS…» (522. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.