ALEKSANDRS PUŠKINS - PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

«AIZ TUVĀ LĪDZENUMA MEZA MALĀ.. .» (342. Ipp.) Puš­kina dzīves laikā nav iespiests. Pēc tintes krāsas, ar kādu dze­jolī izdarīti labojumi, var secināt, ka tas rakstīts tajā pašā laikā, kad dzejolis «Vsevoložskim», — 1819. gada novembra beigās vai decembra sākumā.

PLATONISKA MlLA. (344. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Brīvs Parnī dzejoļa «Skats uz Kiteru» atdzejojums. 1825. gada vasarā, kārtojot savu dzejoļu krājumu, Puškins šo dze­joli izmetis un manuskripta malā pierakstījis: «Nevajag, jo es gribu būt tikumīgs cilvēks.»

STANCES TOLSTOJAM. (346. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā. Adresēts Jakovam Tolstojam (1791—1867), vienam no vadošajiem «Zaļās lampas» biedriem, arī «Sojuz blago- denstvija» loceklim. Tā ir atbilde uz Tolstoja vēstuli dzejā, ko tas nolasījis «Zaļās lampas» sanāksmē.

ATDZIMŠANA. (348. Ipp.) Iespiests krājumā «Ņevskij aļma- nah» 1828. gadā.

VĒSTĪJUMS KŅAZAM GORCAKOVAM. (349. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

L. P. Buturļins (1790—1849) un D. A. Sepings (1790—1874) — Pēterburgas oficieri. Pirmais — pazīstams kara vēsturnieks.

1820

«ES ZINU TO, KĀ SĶĒPUS CĪŅAI SLEJ .. .» (351. Ipp.) Puš­kina dzīves laikā nav iespiests. Dzejolis nolasīts «Zaļās lampas» sanāksmē, un rokraksts glabājies biedrības arhīvos (tagad no­zaudēts). Spriežot pēc tā, ka melnraksta lapiņas otrā pusē re­dzams teātra repertuārs (no 5. līdz 11. aprīlim), dzejolis attieci­nāms uz 1820. gada aprīļa sākumu. Ideja par brīvības karu, acīm redzot, saistās ar tajā laikā saņemto ziņu par Spānijas revolūciju.

PAR KOLOSOVU. (352. Ipp.) Puškina dzīves laikā epigramma nav iespiesta un bija pazīstama no pašas Kolosovas-Karatiginas mutvārdu stāstījumiem. Aleksandra Mihailovna Karatigina (1802— 1853) uz Pēterburgas teātra skatuves parādījās 1818. gadā, bet 1819. gada janvārī tēloja galveno lomu traģēdijā «Esfīra». Kā šajā, tā daudzās citās lomās Kolosova sacentās ar Semjonovu. Teātra cienītāju domas dalījās: daži bija par Semjonovu, citi par Kolosovu. Puškins par daudz labāku uzskatīja Semjonovu. Vē­lāk Kolosova pārgāja uz komiskām lomām. 1827. gadā viņa ap­precējās ar aktieri Karatiginu.

DORĪDAI. «Es ticu: mani mīl; sirds labā taču jātic.» (353. Ipp.) Iespiests žurnāla «Ņevskij zriteļ» 1820. gada janvārī. Pēdējā rinda — citāts no Andrē Šenjē XXV elēģijas.

HRONOLOĢISKI NENOTEIKTIE DZEJOĻI

18 13 — 18 17

DELIJAI. (357. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. At­tiecināms uz 1815.—1816. g.

DELIJA. (358. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

FAUNS UN GANE. Ainas. (359. Ipp.) B. Fjodorovs bez Puš­kina atļaujas publicējis almanahā «Pamjatpik otečestvennih muz na 1827 god».

«NO DIEVKALPOJUMA UZ MĀJU NĀKDAMA…» (370. Ipp.) Puščins savās atmiņās apliecina, ka tas ir Puškin.i dzejolis.

«VAI SLIMS JOS, TĒVOCĪT? TO PADZIRDĒJU…» (371. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

ZIŅKĀRĪGAIS. (372. Ipp.) Iespiests almanahā «Severnijc cveti» 1829. gadā. Liceja laikā epigrammas teksts bijis īsāks — tikai četras rindas.

PAR GRĀFU A. RAZUMOVSKI. (373. Ipp.) Epigramma vērsta pret tautas izglītības ministru A. Razumovski.

Zilā lenta — attiecīga ordeņa piederums. Tādu ordeni Razumovskis netika saņēmis.

«POZARSKIS, MIŅINS, HERMOGENS. . .» (374. Ipp.) Epi­gramma vērsta pret Sirinska-Šihmatova poēmu «Požarskis, Mi- ņins, Hermogens jeb izglābtā Krievija» (1807).

EPIGRAMMA PAR DZEJDARA NĀVI. (375. Ipp.) Iespiesta izdevumā «Severnij nabļudateļ» 1817. gada 2. numurā.

K 1 i t s — V. Kihelbekers.

TAVS UN MANS. (376. Ipp.) Vēlāk par šo pašu tēmu Puš­kins uzrakstīja dzejoli franču valodā (—Tien et mien, dit Lafon- taine). Prātošana par «tavs un mans», citiem vārdiem, — par īpašumtiesību izcelsmi, loti izplatīta tēma tālaika filozofu-apgais- motāju un dzejnieku darbos.

18 17—1820

LILAI. (377. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoju krājumā 1826.

gadā.

DZEJDARA LIKTENIS. (378. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sorevno- vateļ prosveščeņija i blagotvoreņija» 1821. gada V numurā.

MADRIGĀLS M .. .AI. (379. Ipp.) Iespiests žurnālā «Ņevskij zritel» 1820. gada aprīlī.

VĀRDA DIENA. (380. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā. Gajevskis pēc sarunas ar licejistiem liecina, ka dzejo­lis rakstīts 1817. gadā pēc ciemošanās liceja direktora Engelharda ģimenē.

A. B-AI. (381. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā.

SOSŅ1CKAI ALBUMĀ. (382. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. J. Sosņicka (1794—1871) — drāmas aktrise. Aņņenkovs, kas dzejoli publicējis, datējis to ar 1818. gadu.

PAR ARAKČEJEVU. «Visu Krievzemi viņš nomāc. . .» (383. Ipp.) Epigramma bija izplatīta rakstveidā.

«Padevīgs bez glaimiem» — devīze Arakčejeva (muižnieka) ģerbonī. Pēdējā rinda dzejolī zīmējas uz Arakčejeva attiecībām ar viņa «mājas pārvaldnieci» Nastasju Minkinu.

PAR KŅAZU A. GOĻICINU. «Zināms viņš kā zemisks līdējs .. .» (384. Ipp.) Epigramma izplatīta rakstveidā. Kņazs Alek­sandrs Nikolajevičs Goļicins (1773—1844)—garīgo lietu un tautas izglītības ministrs — pazīstams kā misticisma aizbildnis. Vēlāk, 1823. gadā, vēl reakcionārākas grupas ietekmē, ko vadīja Fotijs, tika no amata atcelts.

A. Hvostova (1768—1853) — mistikas salona saimniece, mistikas sacerējumu autore.

V. Bantišs-Kamenskis (1778—1829) — Ārlietu kolē­ģijas ierēdnis; šeit minēts sakarā ar Goļicina amorālajām tiek­smēm, uz kurām norāda dzejoļa nobeigums.

LABS PADOMS. (385. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Saglabājies Puškina brāļa Ļeva Sergejeviča rokrakstā.

LĀGA CILVĒKS. (386. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krā­jumā 1826. gadā.

PAR CAADAJEVA PORTRETU. (387. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

DIENVIDI 18 20

«JAU DIENAS SPOŽUMS BĀLĒT SĀCIS…» (391. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sin otečestva» 1820. gada 46. numurā bez pa­raksta, ar piezīmi: «Melnā jūra. 1820. gada septembris.» Sūtot elēģiju brālim publicēšanai, Puškins 1820. gada 24. septembrī pievienotajā vēstulē stāsta, ka rakstījis to «naktī uz kuģa» brau­cienā no Feodosijas uz Gurzufu 1820. gadā, naktī no 18. uz 19. augustu. No tā jāsecina, ka piezīme «septembris» nav pareiza. Gatavojot dzejoli krājumam 1825. gadā, Puškins tam licis moto: «Good night my native land- Byron.»

«MAN PRĀTĀ ĀZIJA AR NEAUGLĪGĀM TĀLĒM…» (393. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Saglabājies meln­raksts, liekas, rakstīts Gurzufā. Veltīts atmiņām par Kaukāzu, ko Puškins apmeklēja 1820. gada jūnijā — augustā.

NEREĪDA. (394. Ipp.) Iespiests žurnālā «Poļarnaja zvezda» 1824. gadā un dzejoļu krājumā 1826. gadā. Bija nelieli cenzūras pārveidojumi.

«JAU RETIE MĀKOŅI KĀ RAISĪDAMIES SLlD . . .» (395. Ipp.) Iespiests «Poļarnaja zvezda» 1824. gadā un dzejoļu krājumā 1826. gadā, svītrojot pēdējās 3 rindas. Tajās runāts par Jekate- rinu Nikolajevnu Rajevsku. Rakstīts Kamenkā.

«AI, KĀDĒĻ MIRDZ TĀ GAISMĀ ZAIGĀ…» (396. Ipp.) Iespiests «Poļarnaja zvezda» 1823. gadā, tad ar datējumu «1819» pārdrukāts dzejoļu krājumā 1826. gadā, elēģiju nodaļā. Neskato­ties uz Puškina atzīmēto gada skaitli, ir pamats domāt, ka dze­jolis rakstīts 1820. gadā Gurzufā, kā atzīmēts autora rokrakstā. Citā melnrakstā ir atzīme: «Kijevā 1821. gada 8. februārī.» Do­mājams, ka tas ir apdares datums, jo teksta sākumā ir atzīme: «Gurzufā.» Agrāk uzskatīja, ka elēģija veltīta ģenerāļa Rajevska slimajai meitai Helēnai. Taču vairāk ticams, ka Puškins dzejolī runā par vecāko meitu Jekaterinu, jo tieši viņas slimības dēļ Rajevski brauca uz Krimu.