ALEKSANDRS PUŠKINS - PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

18 18

ČAADAJEVAM. «Tik mirkli cerības un slava…» (301. Ipp.) Dzejolis tika ļoti plaši izplatīts rakstveidā. Bez Puškina ziņas tas sakropļotā veidā iespiests almanahā «Severnaja zvezda» 1829. gadā. Viens no vispopulārākajiem Puškina politiskajiem dzejoļiem, kam bija liela aģitējoša loma dekabristu aprindās.

BAKHA SVĒTKI. (302. Ipp.) Dzejoli Puškins ievietojis savā 1826. gadā izdotajā krājumā, kur tas nepareizi datēts ar 1817. gadu.

IZVESEĻOŠANĀS. (306. Ipp.) Dzejoli Puškins ievietojis savā 1826. gadā izdotajā krājumā. Domājams, ka tas rakstīts 1818. gada martā — Puškina slimības laikā. Iespiežot daļēji pārveidots.

ZUKOVSKIM. (308. Ipp.) Sākotnējā variantā dzejolis iespiests izdevuma «Sin otečestva» 1821. gada 52. numurā ar virsrakstu

«Z.*** pēc viņa izdoto grāmatiņu «Nedaudzajiem» lasīšanas.» Grāmatiņas «Nedaudzajiem» Zukovskis izdeva 1818. gadā ierobe­žotā tirāžā. Tajās bija ievietoti Zukovska tulkojumi kopā ar ori­ģināliem. Ievietojot krājumā, Puškins dzejoli saīsinājis. Latviski tulkots pēdējais variants.

ZUKOVSKA PORTRETAM. (309. Ipp.) Iespiests žurnāla «Bla- gonamerennij» 1818. gada 7. numurā.

SAPŅOTĀJAM. (310. Ipp.) Iespiests izdevuma «Sin otečestva» 1818. gada 51. numurā. Melnraksta variants bijis krietni vien garāks.

N. PĻUSKOVAI. (311. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sorevnovateļ prosveščeņija i blagotvoreņija» 1819. gada 10. numurā ar virs­rakstu: «Atbilde uz aicinājumu sacerēt viņas augstībai ķeizarienei Jeļizavetai Aleksejevnai veltītu dzejoli». Natālija Jakovļevna Pļuskova (1780—1845) bija ķeizarienes galma dāma. Domājams, ka dzejolis rakstīts pēc žurnāla redaktora Fjodora Gļinkas lūguma (Gjinka propagandēja ideju par valsts apvērsumu un Jeļizavetas Aleksejevnas nākšanu cara troni).

SKAISTULĪTEI. (312. Ipp.) Iespiests izdevumā «Moskovskij zriteļ» 1820. gada aprīlī.

EPIGRAMMA. «Ir viņa «Vēsturei» stils vienkāršs, pievil­cīgs …» (314. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Pazīstama pēc daudziem norakstiem, uz kuriem arvien figurē Puškina vārds. Domājams, ka tā ir tā pati epigramma par Karamzinu, kuru Puš­kins min savā Vjazemskim 1826. gada 10. jūlijā rakstītajā vēs­tulē. Epigramma vērsta pret N. Karamzina «Krievijas valsts vēs­turi», kurā autors neatlaidīgi mēģināja pierādīt patvaldības varas nepieciešamību Krievijā.

Daži Puškina darbu pētnieki tomēr uzskata, ka epigramma pieskaitāma Puškinam piedēvējamiem sacerējumiem, jo vēl neesot neapstrīdami pierādīts, ka viņš būtu tās autors.

43*

PASAKAS. Noēl. (315. Ipp.) Pēc franču «noeļu» (ziemsvētku

675

dziesmiņa) parauga rakstīts satīrisks dzejolis, kas bija izplatīts rokrakstā. Domājams, ka dzejolis rakstīts 1818. gada decembrī. Līdzīgos satīriskos dzejojumos parasti izdarīja gada notikumu ap­skatu. Sajā dzejolī Puškins runā par Polijas seima atklāšanu 1818. gada 15. martā; atklāšanā cars Aleksandrs teicis runu, kurā solījis vēlāk ieviest konstitucionālas valdības formas visā Krie­vijā. Septembrī notika Āhenas kongress, kurā piedalījās cars Aleksandrs, Austrijas ķeizars un Prūsijas karalis. Tur tika pa­rakstīta deklarācija par nākamo politiku Svētās savienības garā, par pastāvošās kārtības pasargāšanu un tautu atturēšanu no «aiz- rautībām». Carskoje Selo Aleksandrs atgriezās 22. decembrī. («Urā! nu trauc, cik jaudas, Uz mājām despots svēts.»)

«KUR OZOLAIŅU KLUSĀ BRĪVĒ …» (317. Ipp.) Pēc atraša­nās vietas rokrakstu burtnīcā šis fragments attiecināms uz 1818. gada otro pusi. Moto «O Zauberei der ersten Liebe!» («Ak pirmās mīlas burvība!») ņemts no Vīlanda dzejoja «Pirmā mīla» (1774).

«ES ARI ESMU DZIRDĒJIS…» (318. Ipp.) Fragmentārs uz­metums.

«CIK SALDI! .. . BET, AK DIEVS, CIK BRIESMU PILNI…» (319. Ipp.) Fragmentārs uzmetums.

18 19

SĀDŽA. (320. Ipp.) Dzejoja pirmā daja, kas nobeidzas ar rin­dām «Un manā dvēselē, es jaušu, Sāk jūsu dižās domas briest», tika iespiesta Puškina 1826. gadā izdotajā dzejoju krājumā ar virs­rakstu «Vienatnlba».

Pilnībā dzejolis tika izplatīts rokrakstā. Tas rakstīts Mihai- lovskā 1819. gada jūlijā. Pirmajā dajā aprakstīta dabas ainava, kas> paveras, raugoties no Mihailovskas: divi ezeri — Melenecs un Kučans. Tālākajā daļā izteikta dzejoļa pamatdoma, ka nepie­ciešams atcelt dzimtbūšanas tiesības. Tā bija cieša Puškina pār­liecība, kas viņu vienoja ar dekabristiem. Sī pārliecība jo vai­rāk nobrieda biežā saskarsmē ar Nikolaju Ivanoviču Turgeņevu, kurš tai laikā gatavoja priekšlikumu par dzimtbūšanas tiesību at­celšanu, lai iesniegtu šo priekšlikumu kā likumprojektu Aleksan­dram I, un propagandēja atcelšanas ideju apvienībā «Sojuz bla- godenstvija». Kad Aleksandrs I uzzināja, ka tiek izplatīti kaut kādi aizliegti Puškina dzejoļi, viņš pavēlēja kņazam Vasiļčikovam tos sadabūt. Vasiļčikova adjutants bija Čaadajevs. Ar viņa starp­niecību Puškins nosūtīja Aleksandram «Sādžu». Tā kā tajā laikā Aleksandrs vēl rosināja dažādus reformu projektus — pat līdz konstitūcijai, — tad, neatrazdams iegansta Puškina sodīšanai, cars pavēlēja «pateikties Puškinam par labajām jūtām», kādas izraisot viņa sacerējums.

DORĪDA. (323. Ipp.) Iespiests žurnāla «Ņevskij zriteļ» 1820. gada februāra numurā; pārdrukāts Puškina dzejoļu krājumā ar datējumu «1820»; taču pēc novietojuma melnrakstu burtnīcā attie­cināms uz 1819. gadu.

N. N. (V. Engelhardam.) (324. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā ar cenzūras īsinājumiem. Veltīts Vasilijam Vasiļjevičam Engelhardam (1785—1837). Rakstīts 1819. gada jū­lija sākumā, pēc autora izveseļošanās, pirms aizbraukšanas uz Mahailovsku.

ORLOVAM. (326. Ipp.) Bez Puškina ziņas publicēts almanahā «Severnaja zvezda» 1829. gadā. Dzejolis rakstīts 1819. gada 4. jū­lijā. Adresēts Aleksejam Fjodorovičam Orlovam (1786—1861), gvardes jātnieku pulka komandierim.

ŠČERBIŅINAM. (328. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Veltīts Mihailam Andrejevičam Sčerbiņinam (1793—1841). Puš­kina rokrakstos atrodams saīsināts šā dzejoļa variants.

MĀJAS GARAM. (330. Ipp.) Iespiests žurnālā «Poļarnaja zvezda» 1824. gadā. Rakstīts Mihailovskā 1819. gada jūlijā — augustā.

NĀRA. (331. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā ar apakšvirsrakstu «Balāde». Sākumā cenzūra šo dzejoli bija aizliegusi, un tā parādīšanās atklātībā izraisīja garīdzniecības protestus.

NEPABEIGTĀ GLEZNA. (334. Ipp.) Iespiests žurnāla «Mos- kovskij vestņik» 1828. gada 15. numurā.

VIENATNĪBA. (335. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā. īstenībā tas ir Arno dzejoļa «La Solitude» atdze­jojums.

JAUTRĀS DZĪRES. (336. Ipp.) Iespiests almanahā «Mnemo- zina» 1824. gadā, 2. daļā, ar virsrakstu «Vakars».

VSEVOLOZSKIM. (337. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krā­jumā 1826. gadā. Rakstīts 1819. gada 27. novembrī. Ņikita Vsevo- lodovičs Vsevoložskis (1799—1862) — Pēterburgas bagātnieka dēls, Puškina darbabiedrs Ārlietu kolēģijā, teātra mākslas cienī­tājs, biedrības «Zaļā lampa» loceklis. Vsevoložska namā notika šīs biedrības sanāksmes. Pie viņa pulcējās arī zināmu Pēterburgas aprindu jaunatne jautrās dzīrēs. Dzejolis tika publicēts ar cenzū­ras labojumiem. Puškins to nolasīja arī kādā no «Zaļās lampas» sanāksmēm.

CARSKOJE SELO. (341. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Uz tās pašas lapiņas uzrakstīts arī nākamais dzejolis («Aiz tuvā līdzenuma meža malā…»). Redzams, ka lapiņa iz­plēsta no burtnīcas, kuru Puškins lietojis 1819. gadā. Pēc rok­raksta un vietas burtnīcā var secināt, ka dzejolis rakstīts 1819. gada novembrī — decembrī. Dažos izdevumos tas nepareizi pie­skaitīts 1822.—1823. gada sacerējumiem.