ALEKSANDRS PUŠKINS - PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

«KĀDĒĻ TEV SKUMJAS PRIEKŠLAICĪGAS. ..» (397. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij vestņik» 1827. gada I daļas 2. nu­murā. Ar datējumu «1821» pārdrukāts 1829. gada dzejoļu krājumā.

Taču no rokrakstiem redzams, ka dzejolis melnrakstā uzmests jau 1820. gadā dienvidos, bet apdarināts 1826. gada 1. novembrī Maskavā.

«NAV TEVIS 2ĒL MAN, JAUNO DIENU LAIKS. ..» (398. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Saglabājies meln­raksts ar atzīmi: «Gurzulā 1820. gada 20. oktobrī.» Atzīmes da­tumā ieviesusies kļūda, jo oktobrī Puškins vairs nebija Krimā. Iespējams, ka jālasa «2. septembrī».

KARAGEORGIJA MEITAI. (399. Ipp.) Pirmiespiedums 1826. gada dzejoļu krājumā. Rakstīts Kišiņevā 1820. gada 5. oktobrī. Serbu vadoņa Karageorgija (Melnā Georgija, sk. «Rietumslāvu dziesmas») ģimene dzīvoja Hotinā, netālu no Kišiņevas.

MELNAIS LAKATS. Moldāvu dziesma. (400. Ipp.) Iespiests žurnālā «Sin otečestva» 1821. gada 15. numurā. Rakstīts Kišiņevā 1820. gada 14. novembrī.

«AIZ MUĻĶĪBAS JA DROSMI RASTU .. .» (402. Ipp.) Puš­kina dzīves laikā nav iespiests.

«HAVRONIOS, TU PĒLĒJS VISUPIRMAIS. . .» (403. Ipp.) Puškina dzīves laikā epigramma nav iespiesta. Tā vērsta pret Kačenovski, žurnāla «Vestņik Jevropi» redaktoru, jo žurnālā bija publicētas negatīvas recenzijas par Puškina poēmu «Ruslans un Ludmila». Taču Puškins maldījās, jo recenziju autors bija A. Glagoļevs.

«TEIC, KĀ TEV NEAPNĪK SlE STRĪDI. . .» (404. Ipp.) Pirm­iespiedums dzejoļu krājumā 1826. gadā ar atzīmi «1820».

EPIGRAMMA. «Raušoties pa dzīves zaņķi…» (405. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Vērsta pret Fjodoru Ivanoviču Tolstoju (1782—1846), jo Puškins bija pārliecināts, ka viņš izplata kādas tenkas. 1804. gadā Tolstojs aizceļojis uz Aleutu salām, kādēļ iesaukts par «amerikāni». Bija kaislīgs kāršu spēlma­nis un duelants.

18 2 1

ZEME UN JORA. Mosha idile. (406. Ipp.) Iespiests žurnāla «Novosti ļiteraturi» 1825. gada 1. numurā un dzejoļu krājumā 1826. gadā. Rakstīts 1821. gada 8. februārī. Brīvs sengrieķu dzej­nieka Mosha (II gadsimts priekš mūsu ēras) idiles atdzejojums.

MŪZA. (407. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sin otečestva» 1821. gada 23. numurā un dzejoļu krājumā 1826. gadā. Rokrakstā da­tēts ar 1821. gada 14. februāri, bet iespiests ar atzīmi: «Kišiņevā 1821. gada 5. aprīlī.»

SKAISTULE PIE SPOGUĻA. (408. Ipp.) Iespiests žurnāla «So- revnovateļ prosveščeņija i blagotvoreņija» 1825. gada 3. numurā un dzejoļu krājumā 1826. gadā.

«ES PĀRDZĪVOJIS SAVAS ALKAS…» (409. Ipp.) Iespiests žurnāla «Novosti ļiteraturi» 1823. gada 48. numurā un dzejoļu krājumā 1826. gadā, elēģiju nodaļā. Rakstīts Kamenkā 1821. gada 22. februārī. Kādā no rokraksta variantiem likts virsraksts «Elē­ģija» (no poēmas «Kaukāzs»), Puškins bija domājis ietilpināt šo dzejoli poēmā «Kaukāza gūsteknis».

KARŠ. (410. Ipp.) Iespiests žurnālā «Poļarnaja zvezda» 1823. gadā ar virsrakstu «Karavīra ilgas». Rakstīts 1821. gada 29. no­vembrī. Dzejoli sacerēt ierosinājusi grieķu sacelšanās. Puškins cerēja piedalīties karā — sacelšanās dalībnieku pusē.

DELVIGAM. «Draugs Delvig, mūzas brāli mans…» (412. Ipp.) Ar šo dzejoli sākas 1823. gada 23. martā Delvigam rakstītā vēstule no Kišiņevas.

I. O. Timkovskis — Pēterburgas cenzors.

NO VĒSTULES GŅEDlCAM. «Ko Jūlija ar rozēm vija…» (414. Ipp.) No 1821. gada 24. martā Gņedičam rakstītās vēstules.

Mihaila Fjodoroviča O r 1 o v a namā Kišiņevā pulcējās slepenās savienības locekļi (dekabristi) un karsti strīdējās par politiku.

O k t ā v i j s — domāts cars Aleksandrs I.

«Un Homēru un viņa mūzas, Un atbrīvoji dzeju šo No skaņu pinekļiem un žņaugiem» — šīs rindas norāda, kā Gņedičs tulkojis «Iliādu» — heksametros bez atskaņām.

DUNCIS. (416. Ipp.) Puškina dzīves laikā dzejolis plaši izpla­tījās rakstveidā. Franču tulkojumā tas parādījās Anselo grāmatā «Seši mēneši Krievijā» (Parīzē 1827).

C ē z a r s — Jūlijs Cēzars 48. gadā, atrazdamies Gallijā, pār­svieda savu karaspēku pār robežupi Rubikonu un sāka pilsoņu karu pret Romas konsulu Gneju Pompeju; karš beidzās ar pilnīgu Cē- zara uzvaru.

Nāves apustulis — Marats.

E i m e n ī d a — Sarlota Kordē.

Zands — vācu students, kas 1819. gadā nogalināja reakcio­nāro rakstnieku Kocebu. Šis gadījums tika uzskatīts par revolucio­nāra patriotisma aktu. Zandam piesprieda nāves sodu.

«MAN KŅAZU G. NAV PAZĪT GODS…» (418. Ipp.) Epi­grammas uzmetums melnrakstā. Puškina dzīves laikā nav iespiests.

EPIGRAMMA. «Kaut talantu tam dieviņš devis…» (419. Ipp.) Pirmiespiedums 1826. gada dzejoļu krājumā bez datējuma. Rak­stīšanas laiks noteikts pēc melnraksta vietas burtnīcās. Pret ko epigramma vērsta — nav zināms. Tulkojumā pazudis vārds «Emī- lijs»; ar to Puškins apzīmējis sevi. Tas secināms no tā, ka meln­rakstā sākumā bijis «Ludmiļins» — «Ruslana un Ludmilas» autors.

V. DAVIDOVAM. (420. Ipp.) Pirmuzmetums. Cenzūras dēļ nav publicēts. Adresēts dekabristam Vasilijam Ļvovičam Davi- dovam (1792—1855), ar kuru Puškins iepazinās viņa muižā Ka- menkā. Rakstīts aptuveni 1821. gada 5. aprīlī.

Ģenerālis Orlovs — Mihails Fjodorovičs. 1821. gada maijā apprecējās ar Jekaterinu Nikolajevnu Rajevsku.

R a j e v s k i — ģenerāļa Rajevska, Davidova pusbrāļa (mātes līnijā) ģimene.

Bezrocis kņazs — Aleksandrs Ipsilanti. Roku zaudējis- kaujā pie Drezdenes.

Metropolīts — Kišiņevas.

Tie un tā. Tie — itāliešu karbonāriji, kas gāja Neapo­les 1820. gada jūlija revolūcijas priekšgalā. 1821. gada martā Austrijas karaspēks sacelšanos apspieda. Tā — politiska brīvība.

JAUNAVA. (423. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sorevnovateļ pro- sveščeņija i blagotvoreņija» 1823. gada 3. numurā.

«GAN VIESĪBĀS, GAN DZĪRES SKAISTĀS…» (424. Ipp.)- Nepabeigta dzejoļa melnraksts. Puškina dzīves laikā nav iespiests. Ilgu laiku bija zināmi tikai atsevišķi tā fragmenti, kurus saistīja ar dažādiem Puškina sacerējumiem. Pirmoreiz dzejolis sakārtotā veidā iespiests S. Bondi apcerējumā «Nerealizētais Puškina vēstī­jums «Zaļajai lampai»» (Puškina komisijas krājums, I, 1936). Do­mājams, ka dzejolis rakstīts 1821. gada februārī vai martā un pa­mests nepabeigts. Atsevišķas rindas un teikumi vēlāk izmantoti vēstulē Delvigam (1821. gada 23. martā), tāpat vēstulēs Kateņi- nam, Jurjevam (1821); dzejoļa vidusdaļa jau izstrādātā veidā ietilpināta vēstulē J. Tolstojam (1822. gada 26. septembrī); dažas rindas izlietotas «Jevgeņija Oņegina» pirmās nodaļas XVII un. XVIII pantā.

«Vai tu vēl dedz, ak lampa zaļā…» — Puš­kins te runā par biedrību «Zaļā lampa», kuras locekļi parasti pul­cējās Vsevoložsku namā. Biedrība beidza darboties 1820. gada rudenī, bet Puškins to nezināja. Tālāk runāts par «Zaļās lampas» sanāksmēm un vispār par vakariem Vsevoložsku namā.

Komētvīns — 1811. gada ražas vīns, kad pie debesīm bija redzama komēta. Uz tāgada vīna pudeļu aizbāžņiem bija komētas attēls.

K a 1 m i k s — zēns, kas apkalpoja pie galda Vsevoložsku.

namā; pastāvēja tradīcija, ka jautrajās vakaru sanāksmēs šis zēns ikvienam, kas izteica neveiklu asprātību, sacīja «Zdravija želaju» («esat sveiki»).

Amfitrions — domāts N. Vsevoložskis (sk. viņam adre­sēto vēstuli).

Himeneja jauniesauktais — viņa brālis Alek­sandrs, kas 1820. gada novembrī apprecējās.