ALEKSANDRS PUŠKINS - PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

Apburošais Adoniss — F. Jurjevs (sk, viņam adresēta vēstuli).

Aizkulišu valdnieks — D. Barkovs, kas «Zaļās lam­pas» sanāksmēs lasīja teātra hroniku. Būdams Kateņina piekritējs, Barkovs nikni nopēla Jekateiinas Semjonovas spēli.

«Es viņu nosvilpu» — teikts par Kolosovu (sk. vēs­tuli Kateņinam «Kur daiļās attēlu gan ņemt»).

Trīs Parnasa dieves — traģēdijas mūza (Melpomena), komēdijas mūza (Talija) un dejas mūza (Terpsihora).

Jekaterina Semjonova — traģēdijas aktrise, 1820. gada janvārī uz laiku bija pametusi skatuvi.

P. Kateņins — klasiskās traģēdijas cienītājs; 1821. gadā arī pats sacerējis traģēdiju «Andromaha», atdarinādams Sofoklu. Galveno lomu savā traģēdijā paredzējis Semjonovai.

JURJEVAM. (428. Ipp.) Puškina dzīves laikā F. Jurjevs iespiedis uz atsevišķas lapiņas. Līdz mūsdienām no šā pirm- iespieduma lapiņām saglabājušies tikai divi eksemplāri. Uz lapi­ņas, kas glabājas Puškina namā, ar Jurjeva roku rakstīts: «A. Puš­kins 1821. gadā.» Šis datums pareizs, jo vēstulē izlietotas dažas rindas no atmestā dzejoļa «Gan viesībās, gan dzīrēs skaistās».

«Kad dejas zālē parādies, Kur valda Ter­psihora raitā» — zīmējas uz to, ka Jurjevs bijis liels baleta cienītājs.

KATEŅINAM. «Kur daiļās attēlu gan ņemt, kas atsūtīs to

man par prieku?» (430. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā. Rak­stīts 1821. gada 5. aprīlī. Dzejnieks te runā par Kateņina skolnie­ces A. Kolosovas attēlu (sk. pret viņu vērsto epigrammu «Par Kolosovu»).

Sēlim ēna — Moljēra komēdijas «Mizantrops» varone. Kolosova to tēlojusi 1823. gada novembrī. Kopš tā laika viņa pār­gājusi no traģiskām lomām uz komiskām, kas tai bijušas vairāk piemērotas.

M o ī n a — Ozerova traģēdijas «Fingals» varone, ko Kolo­sova tēlojusi.

MANAI TINTNĪCAI. (431. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rokraksts pilnībā nav saglabājies, tajā pēc rindas «Aiz tēliem tēli mijas» trūkst daudz rindu, pēc dažu, pētnieku domām — ap 40.

CAADAJEVAM. «Šai zemē, kur mans nemiers aizmirsdamies gaist…» (435. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sin otečestva» 1824. gada 35. numurā, kur datēts ar 1821. gada 20. aprīli, turpretim rok­rakstā atzīmēts 0. aprīlis.

«Cinisks filozofs» — domāts F. Tolstojs (sk. epi­grammu «Raušoties pa dzīves zaņķi»).

Lužņikovs — domāts Kačenovskis, kas savus rakstus žur­nālā «Vestņik Jevropi» parakstīja ar pseidonīmu «Lužņickij starec».

D. Š e p i n g s — sk. piezīmi pie «Vēstījuma kņazam Gor- čakovam».

«KAS ZEMI ZIN, KUR DABA KRĀŠŅI SMEJAS …» (438. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rakstīts 1821. gada aprīlī. Dze­jolī attēlots iespaids, kādu uz Puškinu atstājusi Krima, īpaši Gurzufā.

«ELEFERIJA, TIEŠĀM NAV .. .» (440.. Ipp.) Pirmuzmetums.

689

Eleferija (ar uzsvaru uz «i») grieķu valodā — brīvība. Dziedot slavu Eleferijas skaistumam, Puškins te dzied brīvībai.

44 — 3289

«ŠO JAUNO DARBU PIEŅEMIET…» — «AI JUS, KAM DZEJAS ZIEDOS TVIKOS…» (441. un 442. Ipp.) Neapdarināti «Gavriliādas» veltījuma uzmetumi.

«LŪK, MŪZA, TĒRZĒTĀJA SALDĀ …» (443. Ipp.) «Gavriliā­das» veltījuma uzmetums. Domājams, adresēts Aleksejevam.

DIONEJA. (444. Ipp.) Sākotnējā variantā iespiests žurnāla «Novosti ļiteraturi» 1825. gada 4. numurā. Izstrādātā veidā publi­cēts dzejoļu krājumā 1826. gadā.

ĢENERĀLIM PUŠClNAM. (445. Ipp.) Puškina dzīves laika nav iespiests. Pāvels Sergej evičs Puščins (1785—1865) — M. Or- lovam padotās brigādes komandieris Kišiņevā. Kādu laiku bijis» slepenās biedrības «Sojuz blagodenstvija» biedrs. Kišiņevā nodi­binājis masoņu ložu ar nosaukumu «Ovīdijs», kurā piedalījies ari Puškins. Dzejolis veltīts ložas dibināšanai. Tā saturs liecina, ka Puškins uzskatījis ložu par politisku organizāciju.

«Un plaukstā veseris tev būs» — attiecas uz āmuru, kas bijis masoņu jeb «brīvmūrnieku», kā viņi sevi dēvēja, ceremoniāla piederums sanāksmēs.

«DRĪZ APKLUSIŠU ES. JA TOMĒR SKUMJU STUNDĀ…» (446. Ipp.) Pirmiespiedums krājumā 1826. gadā. Rakstīts 1821. gada 23. augustā.

«DRAUGS, ESMU AIZMIRSIS, KĀDS SENĀK BIJU ES .. .» (447. Ipp.) Iespiests žurnāla «Novosti ļiteraturi» 1825. gada 3. nu­murā. Rakstīts 1821. gada 25. augustā.

JAUNEKĻA KAPS. (448. Ipp.) Pirmiespiedums dzejoļu krā­jumā 1826. gadā, elēģiju nodaļā. Rakstīts 1821. gada jūlijā — augustā. Dzejoļa tēma (jaunekļa pāragra nāve) tālaika elēģijām ļoti raksturīga. Puškins dzejolī tēlo lauku kapsētas ainu, tāpēc par maldīgu jāuzskata doma, ka te runāts par Puškina liceja laiku biedra Korsakova nāvi, kas miris Itālijā.

NAPOLEONS. (451. Ipp.) Pirmoreiz iespiests 1826. gada dze­joļu krājumā ar lieliem cenzūras svītrojumiem. Rakstīts pēc tam, kad pienākusi ziņa par Napoleona nāvi (1821). Uz melnraksta moto: «Ingrata patria …»

«BEIDZ RAUDĀT, GRIEĶIETE, — KĀ VARONIS VINS KRITA.. .» (456. Ipp.) Uzmetums; Puškina dzīves laikā nav iespiests. Veltīts grieķu sacelšanās varoņiem.

LAIKA ZlMES. (457. Ipp.) Pirmiespiedums krājumā 1826. gadā.

KOĶETEI. (458. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.

Anjesa — Moljēra komēdijas «Sievu skola» varone, naiva meiča.

EPIGRAMMA. «Sen likteņvarā godu pametusi . . .» (460. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Epigramma domāta francūzietei Aglajai Antonovnai Davidovai (1787—1847) — A. Davidova (dē­ka brista brāļa) sievai. Puškins ar viņu tikās Davidovu muižā Kamenkā.

ALEKSEJEVAM. «Mans mīļais, greizsirdībā liekā Tu pārstei­dzīgs pret mani tiec .. .» (461. Ipp.) Iespiests žurnāla «Poļarnaja zvezda» 1825. gada sējumā. īsinātā variantā ievietots arī dzejoļu krājumā 1826. gadā.

Aleksejevs Nikolajs Stepanovičs (1789—1850) — Puš­kina dienesta biedrs Kišiņevā. Dzejoli ierosinājis gadījums, kad Aleksejevs, būdams tuvās attiecībās ar Kišiņevas iedzīvotāju M. Eihfeldi (iesauktu par «ebrejieti»), turējis Puškinu aizdomās, ka arī viņš ap to lakstojas.

DRAUGAM. (463. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā. Iespē­jams, ka arī šis dzejolis adresēts N. Aleksejevam.

DESMITAIS BAUSLIS. (464. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Parodija par Mozus bausli.

EPIGRAMMA. «Tenkumaiss, kam vien no peliem. . .» (465. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Epigramma vērsta pret žurnāla «Vestņik Jevropi» izdevēju M. Kačenovski.

EPIGRAMMA. «Steidz arsteties — vai Pangloss kļūsi! . . .» i(466. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta.

Pangloss — Voltēra romāna «Kandids» varonis, zināt­nieks optimists, kurš nelāgas slimības dēļ zaudējis degunu.

PAR GRĀFA HVOSTOVA TRAĢĒDIJU, kas izdota ar Kolo- sovas ģīmetni uz vāka. (467. Ipp.) 5o epigrammu Vjazemskis darī­jis zināmu A. Turgeņevam 1824. gada 15. septembrī kā «ciema kukuli no Odesas». Tas izprotams tādējādi, ka Puškins epigrammu rakstījis Odesā, kur uzturējies līdz 1824. gada 31. jūlijam.

Hvostova traģēdija — viņa veiktais Rasina «Andro- •mahas» tulkojums, kura 1821. gada izdevumam pievienota aktrises Kolosovas ģīmetne Hermionas lomā.

IERĒDNIS UN DZEJNIEKS. (468. Ipp.) Neapdarināts frag­ments. Tēma — laupītāja Kirdžalī izdošana Turcijas valdības pārstāvjiem. (Sk. stāstu «Kirdžalī».) Ierēdnis — M. Lekss (sk. 1834. gada 5. decembra ierakstu Puškina dienasgrāmatā). Pēc Puškina stāstījuma, izdošana notikusi 1821. gada septembrī.

«VEL REIZI PĒDĒJO ES NĀKU .. .» (469. Ipp.) Uzmetums. Ir arī otrs pēdējā panta variants.