ALEKSANDRS PUŠKINS - BORISS GODUNOVS

ēna —

Vai tiešām ēna manu kroni noraus?

Vai skaņa laupīs troni maniem bērniem?

Es neprātīgais! Ko es izbijos?

Tik dvašas pūsma — un šā spoka nav.

Mans apņēmums — es nerādīšu baiļu;

Bet piesardzīgam, modram jābūt man …

Ak Monomaha cepure, tu smaga! —

KRAKOVA, VIŠŅEVECKA NAMS

Viltvārdis un paters Cerņikovskis

V i lt v ā r d i s

Nē, tētiņ, kavēkļu nekādu nebūs!

Es savas tautas garu pazīstu; —

Tas dievbijīgs, bet ir bez iekarsuma,

Un cara piemērs tam ir svēts:

Tas iecietīgs pret citām ticībām.

Es galvoju, ka divos īsos gados

Jau visa tauta, visa baznīca

Par galvu atzīs Romas pāvestu.

P a t e r s

Tad lai tev palīdz svētais Ignatijs,

Kad būs mums citi laiki atnākuši!

Līdz tam, carevič, glabā dvēselē

Šī debess balvojuma svēto sēklu.

I lieku vaigu rādīt atklātībā

Mums dažreiz pavēl svētais pienākums:

Jo tavus vārdus, darbus — ļaudis tiesā;

Viens dievs tik lūko tavus nodomus.

V i lt v ā r d i s

Amen. Kas tur?

(Ienāk sulainis.)

Ej, teic: mēs pieņemam.

(Durvis atdarās, ienāk bars krievu un poļu.)

Jūs, mani biedri! rīt mēs izjāsim

No Krakovas. Es, Mņišek, piestāšu

Pie tevis Samborā uz trijām dienām.

Es zinu, tava viesmīlīgā pils

Stāv mirdzēdama smalkā greznumā

Un lepojas ar jaunu saimnieci.

Tur ceru satikt skaisto Marinu.

Bet, mani draugi, lietuvji un krievi,

Kas sacēluši brāļu karogus

Pret mūsu ienaidnieku Borisu,

Pret mana troņa nekaunīgo zagli,

Drīz — slāvu dēli — jūsu bargos pulkus

Es sengaidītā cīņā vedīšu;

Bet jūsu starpā redzu jaunas sejas.

Gavrila Puškins

Sie atnāca pie tavas žēlastības

Lūgt zobenu un darbu.

V i lt v ā r d i s

Paldies, bērni,

Šurp, mani draugi! Puškin, teic, kas vārdā

Šim skaistulim?

Puškins

Kņazs Kurbskis.

Viltvārdis

Skanīgs vārds!

(Kurbskim) Vai esi rados viņam varonim,

Kas ņēma Kazaņu?

Kurbskis

Es viņa dēls.

Viltvārdis

Vai viņš vēl ir starp dzīvajiem?

Kurbskis

Nē, miris jau.

Viltvārdis

Tas bija vīrs! Drošs kaujā, gudrs domē!

Bet no tā laika, kopš viņš aizgāja

Par sūrām pārestībām atriebties

Un apsēda ar leišiem Oļginu,

Par viņu nedzirdās ne vēsts.

Kurbskis

Mans tēvs

Uz mūža galu mita Volīnijā

Tam Batorija laipni dotās muižās,

Tik rāmi, vientulīgi zinātnēs

Sev prieku meklēja: bet klusais darbs

Tam neiespēja sirdi mierināt.

Aizvien viņš pieminēja dzimteni

Un sērojās pēc tās līdz kapa malai.

Viltvārdis

Ak, nabags varonis! Tā straujā dzīve

Kā skaidra saule koši uzausa!

Es priecājos, mans augstais bruņiniek,

Ka viņa asins mieru der ar mums;

Lai tēvu vainas netiek minētas,

Miers viņu pīšļiem! Dod man roku, Kurbski!

Vai nava dīvaini, ka Kurbska dēls

Uz troni ved? Un ko? — Joanna dēlu!

Par mani visi: cilvēki un liktens.

Un tu kas tāds?

Polis

Brīvs šļahtičs Sobaņskis.

Viltvārdis

Gods, slava tev, tu brīvestlbas bērns!

No algas trešdaļu tam iepriekš izdot.

Kas šie tur? tēvu zemes uzvalkā?

No tā es redzu: tie ir mūsu ļaudis.

HruŠČOVS (pazemīgi klanīdamies)

Tā tiešām, tētiņ car, tie esam mēs,

Daudz vajātie, tev uzticamie kalpi.

Mēs bēgam, padzīti no Maskavas,

Pie tevis, car, un esam gatavi

Par tevi galvu nolikt, mūsu miesas

Lai tevim ir par kāpieniem uz troni.

Viltvārdis

Tik dušu, nevainīgie cietēji,

Lai tikai tieku savā Maskavā,

Gan Boriss mums par visu atmaksās.

Kas tu?

Karela

Es kazaks, atsūtīts no Donas,

No brīviem pulkiem, drošiem atamaniem,

No augšzemes un lejas kazakiem,

Lai redzu tavas dzidrās cara acis

Un klanos tevim mūsu ļaužu vietā!

Viltvārdis

Es Donu pazīstu, es nešaubījos,

Ka manos pulkos mirdzēs bunčuki.

Mēs pateicamies saviem Donas pulkiem.

Mēs zinām labi, tagad kazaki

Tiek netaisnīgi vajāti un spiesti;

Bet augstais dievs lai tikai palīdz mums

Sēst tēva tronī, tad mēs žēlosim

Pa senam paradumam brīvo Donu.

Dzejnieks (tuvojas, dziļi klanīdamies un Grišku aiz

svārka stūra ķerdams)

Visaugstais princi, visužēlīgs karal!

Viltvārdis

Ko gribi?

Dzejnieks (padod papīru)

Pieņemiet jel žēlīgi

Šo manu pūļu nabadzīgo augli.

Viltvārdis

Ko redzu? Tās jau latīniskas dzejas?

Lai simtreiz sumināta derība

Starp zobenu un liru: vieni lauri

Ap abiem vijas. Dzimis ziemeļos,

Es tomēr protu Romas mūzas balsi

Un mīlu ziedus, plūktus Parnasā.

Es ticu nākotnei, ko dzejnieks junda.

Nē, ne par velti viņa liesmu krūtīs

Deg cēlas jūsmas: svētīts ir tas darbs,

Ko dzejnieks ir jau iepriekš daudzinājis!

Nāc tuvāk, draugs. Šo balvu ņem

Par piemiņu! (Dod viņam gredzenu.)

Kad piepildīsies reiz

Mans laimes nolēmums, kad senču kroni

Es galvā likšu, ceru, skanēs man

No jauna saldā balss un cēlā himna.

Musa gloriam coronat gloriaque musam.

Nu, draugi, veseli, uz redzēšanos!

Visi

Uz kauju, kauju! Slava Dmitrijam!

Lai dzīvo Dmitrijs, krievu lielais kņazs!

VOJEVODAS MŅIŽEKA PILS SAMBORA

RINDA APGAISMOTU ISTABU. MŪZIKA

Višņeveckis, Mņišeks

M ņ i š e k s

Ar manu Marinu tik vien viņš runā,

Ar Marinu tik vienu aizņemts tas …

Tas izskatās gandrīz jau kā uz kāzām.

Nu, Višņevecki, vai tu domāji,

Ka mana meita tiks par cari, ko?

Višņeveckis

Jā, brīnums gan!… un vai tu domāji,

Ka krievu tronī sēdīsies mans kalps?

M ņ i š e k s

Bet kas par skuķi mana Marina!

Es tikai iebildu: nu, pielūko!

Ka nepalaistu Dmitriju! … un skat,

Viņš beigts, viņš sapinies jau viņas tīklos.

(Mūzika spēlē poļu deju. Dmitrijs ar Marinu pirmajā pāri.)

Marina (klusu Dmitrijam)

Jā, vakarā ap pulksten vienpadsmitiem,

Rīt liepu gatvē, tur pie strūklakas.

(Izšķiras. Cits pāris.)

Kavalieris

Ko Dmitrijs viņā atrod sevišķu?

Dāma

Ko? Viņa skaistule.

Kavalieris

Jā, marmomimfa;

Vaigs, acis, viss bez dzīvības, bez smaidiem..

(Cits pāris.)

Dāma

Viņš nava skaists, bet toties pievilcīgs,

Un cara daba viņā parādās.

(Cits pāris.)

D ā m a

Kad karā dosieties?

Kavalieris

Kad vēlēs cars.

Mēs gatavi, bet, redzams, pane Mņišek

Mūs līdzi Dmitrijam še tura gūstā.

Dāma

Tāds gūsts ir tīkams.

Kavalieris

Zināms, ja tik jūs …

(Viesi sāk izklīst, istabas paliek tukšākas.)

M ņ i š e k s

Mums, večiem, nav tie laiki vairs, lai dietu,

Mūs nevilina jaukā mūzika,

Mēs skaistu rociņu vairs neskūpstām …

Ak, man vēl prātā senās nerātnības!

Nav vairs tie laiki, nē, ne tie, kas senāk:

I jaunie ļaudis nav tik droši vairs,

Un skaistules nav arī vairs tik jautras;

Draugs, atzīsties: viss ticis skumīgāks.

Lai viņi paliek, ejam, biedri, mēs

Un liekam atrakt vecā ungārvīna