ALEKSANDRS PUŠKINS: BORISS GODUNOVS

Kā ticīgs, jezuītu atradenis?

Jeb vai kā bruņinieks pie sava goda,

Vai laikam vienkārši ar cara vārdu —

Kā īstens cara dēls? Teic, vai tā ir?

Viltvārdis (lepni)

Pats Bargā cara gars ir mani saucis,

Pat Dmitriju no kapa uzcēlis.

Visapkārt man ir tautas dumpī jaucis

Un Borisu man rokā nodevis.

Es cara dēls. Nu diezgan! Man ir kauns

Tev, lepnā poļu pane, zemoties. —

Uz mūžu sveika. Asiņainais karš

Un mana liktens plašais uzdevums,

Es ceru, aizdzīs manas mīlas skumjas •—

Kā tevi nīdēšu, kad būs jau dzisis

Šīs necienīgās kaisles zvērojums!

Es eju nu — lai kronis jeb vai posts

Tur krievu zemē manu galvu gaida;

Vai goda nāvi kaujā atradīšu

Vai karātavās beigšu mūžu es,

Nekur tu nebūsi man biedrene,

Tu nedalīsies manā liktenī.

Bet varbūt vēlāk pati nožēlosi

To laimi, kuru tagad atstumsi.

Marina

Bet ko, ja tavus bezkaunīgos melus

Es visiem atklāt priekšlaik pasteidzos?

Viltvārdis

Vai domā gan, ka es no tevis baidos?

Ka vairāk ticēs poļu jaunavai

Par krievu cara dēlu? Nu tad klausies:

Ne karalis, ne pāvests nedomā

Par manu izteikumu patiesību.

Vai Dmitrijs es, vai ne — kas viņiem daļas?

Es viņiem iegansts vien, ko karu celt;

Tas vien tiem vajadzīgs, un tici man,

Gan tevi apklusinās, dumpiniece.

Ardievu!

Marina

Paliec, cara dēls! Nu beidzot

Es dzirdu vīra, nevis zēna runu.

Tā tevi manā priekšā atvaino.

Es tavas trakās ceras aizmirstu

Un redzu atkal Dmitriju. Bet klausies:

Jau laiks! Nu celies, nekavējies ilgāk,

Ved ātrāk pulkus savā Maskavā,

Ņem Kremli, sēdies krievu cara krēslā —

Tad sūti šurp pēc manis preciniekus;

Bet — dievs to dzird — kamēr vēl tava kāja

Nav stājusies uz troņa kāpieniem,

Kamēr vēl Godunovs nav tevis gāzts,

Es mīlestības runās neklausīšos.

(Aiziet.)

Viltvārdis

Nē! vieglāk man pret Godunovu karot

Vai viltū mēroties ar jezuītu,

Bet ne ar sievietēm. Rauj viņas velns!

Tās mulsina, tās vijas, lokās, lien

Un slīd no rokām, biedē, šņāc un dzeļ —

Ak čūska! … ne par velti trīsēju.

Tik tikko mani neiegrūda postā.

Bet nospriests: rītu pulkiem jāiziet.

LEIŠU ROBEŽA

(1604. gada 16. oktobrī)

Kņazs Kurbskis un Viltvārdis, abi jāšusļ pulki tuvojas robežai

Kurbskis (pirmais piejājis)

Lūk, te, lūk, — krievu robeža, lūk, te!

Tu Krievzeme, tu tēvija! es tavs!

Es svešas zemes pīšļus nokratu

No kājām nicīgi; es kāri dzeru

Šo jauno gaisu; tas mans dzimtais gaiss!

Mans tētiņ! tagad tava dvēsle rims.

Un tavi kauli kapā līksmosies!

Nu atkal mūsu dzimtas zobens mirdz,

Šis slavas zobens — kazaniešu posts,

Šis labais zobens — krievu caru kalps!

Viņš tagad līgos kara asins dzīrēs

Par savu cerību, par valdnieku …

Dmitrijs (jāj klusi, nodurtu galvu)

Cik laimīgs viņš! kā viņa skaidrā sirds

No prieka un no slavas pacilāta!

Mans varon, kā es tevi apskaužu!

Tu Kurbsku dzimums, svešā zemē audzis,

Kas tēvam pāri darīts, aizmirsdams

Un izpirkdams pie kapa viņa vainu,

Tu savas asinis steidz tagad liet

Par Jāņa Bargā likumīgo dēlu —

Tu caru atdod tēvijai, tu taisns,

Jā, tavai sirdij priekā jāliesmo.

Kurbskis

Vai tev gan prāts nav arī pacilāts?

Lūk, mūsu Krievija — tā tava, car! —

Tur tevi gaida tavu ļaužu sirdis,

Tavs tronis, Kremlis, tava Maskava.

Dmitrijs

Ai Kurbski, Kurbski, krievu asins līs!

Jūs tīri, jūs par caru ceļat šķēpus,

Es jūs pret brāļiem pulcinu; es leišus

Uz krieviem atsaucu, un ceļu rādu

Es naidniekiem uz skaisto Maskavu! ..

Bet lai šie grēki ne uz mani krīt,

Bet nāk pār tevi, Boris — cara kāvējs!

Uz priekšu, priekšu!

Kurbskis

(Aulekšo. Pulki pāriet robežu.)

CARU DOME

Cars, patriarhs un bajāri

Nāvi Borisam!

Cars

Vai tas ir domājams? Kāds bēglis mūks

Pret mums drīkst noziedzīgos pulkus vest,

Mums draudus rakstīt! Pilns ir viņa mērs,

Nu laiks šo neprātīgo pārmācīt!

Jums jāiet,Trubecki un Basmanov,

Jo mūsu pulkiem vajag palīdzības.

Jau Cerņigovu dumpinieks ir lencis,

Jums pilsēta un ļaudis jāpaglābj.

Basmanovs

Mans car, trīs mēneši vēl nepaies —

No dumpinieka nebūs vairs ne miņas;

Mēs viņu atvedīsim Maskavā

Kā kādu brīnumzvēru dzelzu būrī,

To zvēru tev.

(Aiziet abi ar Trubecki.)

Cars

Man zviedru valdinieks

Ar saviem sūtņiem sola palīdzību;

Bet sveša palīga mums nevajag:

Mums savu kara ļaužu diezgan būs,

Kas dumpiniekus atvairīs un poli.

Es liku atteikt.

Sūti, Sčelkalov,

Visapkārt ukazus pie vojevodām,

Lai zirgos sēžas un lai Jaudis rīko

Pa vecam ieradumam kara gaitās;

Kas klosteros pie dievkalpības pieder,

Tos atšķir visus nost. Gan senos gados,

Kad tēvuzemei briesmas draudēja,

Ir mūki paši gāja kautiņā;

Bet tagad viņus traucēt negribam,

Lai viņi klusi dievu lūdz par mums. —

Tā pavēl cars un visi bajāri.

Mums jāizšķir nu svarīgs jautājums:

Jūs dzirdējāt, ka viltnieks nekaunīgais

Visapkārt melu baumas izplatījis

Un viņa izsūtītās grāmatas

Ir izsējušas nemieru un šaubas.

Uz ielām dzirdams dumpīgs kurnējums,

Jau prāti verd — tos vajagot nu dzesēti

Es nāves sodus labprāt atturētu,

Bet kā? To tagad gribam pārrunāt.

Teic, svēto tēv, tu pirmais savas domas.

Patriarhs

Lai slavēts ir visaugstais, kas tev sirdi

Ir licis pacietībai piemājot

Un mīlestības garam, lielais car;

Tu grēcinieka postu negribi,

Tu lēni gaidi, kamēr pāries maldi,

Un maldi pāries, patiesības saule

Pār visiem mirdzēs.

Es, tavs dieva kalps,

Ne gudrs spriedējs pasaulīgās lietās,

Tev šoreiz drīkstu izteikt savas domas:

Tas velna dzimums, nelietīgais mūks,

Par Dmitriju ir pratis izslavēties;

Viņš cara vārdā bezkaunīgi tērpies

Kā zagtā, svētā altārapģērbā:

Bet, lai tik saplēš svārkus, — un viņš pats

Būs kaunā gāzies savā kailumā.

Pats dievs uz to mums sūta līdzekli:

Būs tagad kādi seši gadi, car.

Tai pašā gadā, kad visaugstais dievs

Tev deva svētību uz cara godu —

Pie manis reizi pavakarē nonāk

Kāds labi pasirms vecis, vienkāršs gans,

Un brīnumnoslēpumu viņš man bilda:

«Vēl jaunos gados,» tā viņš stāstīja,

«Es kjuvu akls un līdz vecumam

Ne nakts, ne dienas es vairs nezināju.

Gan velti zāļojos daždažādi,

Gan burvjiem liku acis apvārdot,

Es velti izstaigājos lūgdamies

Pa svētnīcām, pie lieliem brīnumdariem;

Es velti tumšās acis slacināju

Ar ūdeni iz svētiem avotiem —

Dievs nebij vēlējis man izdziedēties.

Tā beigās pazaudēju cerību

Un apradu ar tumsu, un pat sapņos

Nekas man redzams nerādījās vairs,

Bet tikai skaņas vien vēl dzirdēju.

Reiz dzirdu dziļā miegā — bērna balss

Man saka: «Celies, tētiņ, celies augšā,

Ej Ugļičmiestā, svētā dieva namā,

Pie mana kapa dievu pielūdzies,

Dievs žēlsirdīgs — un es tev piedošu.» —

«Bet kas tu tāds?» es prasu bērna balsi.