ALEKSANDRS PUŠKINS: BORISS GODUNOVS

Sen zāles apzēlušo pudeli,

Un sūksim abi kādā nomalē

No medusbiezās, smaržu pilnās strāvas,

Pastarpām spriezdami par šo un to.

Nāc, iesim, brāli!

Višņeveckis

Iesim arī, draugs.

NAKTS. DĀRZS. STRŪKLAKA

Viltvārdis (ienāk)

Te strūklaka; šurp viņa teicās atnākt.

Es gan no dabas bailīgs neesmu

Un nāvei tuvu acīs lūkojos •—

Un dvēsle netrīsēja nāves priekšā.

Man mūža nebrīvība draudēja,

Man pakaļ dzinās — tomēr neapmulsu,

Ar bezkaunību gūstam izrāvos.

Bet kas man tagad krūtīs elpu žņaudz?

Ko nozīmē šīs nevaramās trīsas?

Vai mani kaislas gaidas drebina?

Nē, tās ir bailes. Cauru dienu jau

Es gaidīju šo slēpu tikšanos

Un visu pārdomāju, ko lai teikšu,

Kā viņas lepno prātu kārdināšu,

Par krievu cari viņu nosaukdams.

Bet brīdis klāt — nekā es neatminu

Un iemācīto runu nerodu;

Man mīla visus prātus samulsina . ..

Bet kas tur mirdzēja… klau, kas tur čaukst..

Nē, tā tik mēness gaisma mānītāja,

Un tikai vējiņš lapās šalc.

Marina (ienāk)

Carevič!

Viltvārdis

Tā viņa! … Visas asinis man stingst.

M a r i na

Vai, Dmitrij, jūs?

Viltvārdis

A, burvīgsaldā balss!

(Tuvojas viņai.)

Vai reiz tu nāci? Vai es tevi redzu

Ar mani vienatnē šai klusā nakti?

Cik lēni vilkās garlaicīgā diena!

Cik lēni saule laidās vakarā!

Cik ilgi gaidīju es tumšā naktī!

Marina

Drīz stundas bēg, un laiks ir man tik dārgs.

Es noteicu ar tevi tikšanos

Ne mīļotāja glaimurunu dēļ.

Mums lieku vārdu nevajag. Es ticu ■—

Tu mani mīli; lūk, es apņēmos,

Ar tavu aukupilno likteni

Uz mūžu savu laimi savienot.

Tad, Dmitrij, tiesība man visu zināt:

Es prasu, lai tu savas dvēseles

Visapslēptākās cerības man teiktu

Un savus nodomus, un bailes pat,

Lai droši varētu es dzīvē iet

Ar tevi roku rokā, ne kā bērns

Vai vīra iekārību verdzene,

Kā tavas gultas mēma dalītāja,

Bet gan kā laulāts draugs, kas tevis cienīgs,

Kā krievu cara īstā biedrene.

Viltvārdis

Ak, ļauj jel acumirkli aizmirst man

So manu nemieru, šīs manas rūpes!

Ak, aizmirsti, ka tavā priekšā cars,

Un lūkojies uz mani, Marina,

Kā mīlētāju, tevis izvēlētu,

Ko laimo vienīgs tavu acu skats.

Ak, klausies mīlestības lūgšanās!

Ļauj visu izteikt, kas man sirdi pilda!

Marina

Nav laika, kņaz! Tu kavējies, un tikmēr

Var atdzist tavu draugu padevība;

Ar katru stundu grūtības un briesmas

Draud vēl jo vairāk, vēl jo grūtāk uzveikt,

Jau apkārt šaubu pilnas runas klejo,

Jau viena jauna bauma otru dzen,

Un Godunovs pa starpu rīkojas . ..

Viltvārdis

Ko Godunovs? Vai vara Borisam

Pār tavu mīlestību, manu laimi?

Nē. Tagad vienaldzīgi lūkojos

Uz viņa troni, viņa cara varu.

Tik tava mīla … kas bez viņas man

Ir dzīve, slava, visa krievu valsts?

Pat tālā stepē, zemes būdiņā

Tu būsi man kā cara valstība,

Ja mani mīli…

Marina

Kaunies, neaizmirsti

Jel sava augstā, svētā uzdevuma:

Tas tev par visu dārgāks jātura

Par visiem priekiem, visām dzīves baudām,

Nekam tu nedrīksti to līdzināt.

Ne kaislam, bezprātīgam jauneklim,

Ko valgos sagūstījis daiļums mans,

Jel zini: svinīgi šo roku dodu

Tik krievu carakrēsla mantiniekam,

Tik cara dēlam, liktens izglābtam.

Viltvārdis

Ak nemoki jel mani, Marina,

Un neteic man, ka manu augsto godu,

Ne mani mīli! tev pat jausmas nav,

Cik sāpīgi tas sirdi ievaino.

Un ja nu … kāda baiga šaubīšanās —

Ja aklais liktenis, teic, būtu lēmis

Ne caru tronī piedzimt man, ja būtu

Es cits un nevis Dmitrijs, cara dēls,

Ko visa pasaule sen aizmirsusi;

Vai tad … vai tad tu mani mīlētu?

Marina

Tu Dmitrijs esi, nevari būt cits;

Es cita mīlēt nespēju.

Viltvārdis

Nē, diezgan.1

Man netīk sacensties ar mironi

Ap mīļāko, kas viņam nolemta, —

Būs diezgan liekuļots! Es teikšu visu!

Tad zini — sen tavs Dmitrijs nomiris,

Guļ dzestrā zemē — viņš vairs necelsies.

Bet vai tu gribi zināt, kas es esmu?

Nu uzklausies: es esmu nabags mūks!

Man mūka svārks un dzīve apriebās,

Un klosterī es klusi apdomāju

Šo soli pārdrošo, man gribējās,

Lai brīnās pasaule, — un tad es bēgu

No celles ukrainiešu brīvos pulkos.

Tur visās kara mākslās mācījos;

Tad nācu šurpu — teicos Dmitrijs esam —

Un apmānīju nesajēgas poļus.

Ko teiksi, augstprātīgā Marina?

Vai tu ar manu atzīšanos mierā?

Kāpēc tu klusu ciet?

Manna

Ak kauns! ak bēdāsi

Viltvārdis (klusu)

Kurp mani novedusi dusmu brāzma!

Es savu grūtām pūlēm celto laimi

Varbūt uz visu mūžu postīju.

Ko, nelga, padarīju es? (Skali.) Nu redzu:

Tu kaunies necariskas mīlestības;

Bet saki savu izšķirošo vārdu,

Mans liktenis nu tavās rokās stāv;

Es gaidu, spried. (Nometas cejos.)

Marina

Jel celies, viltvārdi!

Varbūt tu domā, ceļos mezdamies,

Kā vājai, lētticīgai meitenei

Man goda kāro sirdi mīkstināt?

Tu pārskatījies, draugs, pie savām kājām

Es bruņniekus un grāfus redzēju,

Bet viņus visus dzestri atraidīju

Ne tādēļ, lai ar izbēgušo mūku …

Viltvārdis (plece)as)

Nē, nenicini jauno viltvārdi;

Varbūt viņš sevī glabā tikumus,

Kas cienīgi pat troņa Maskavā,

Ne tikai poļu panes dārgās rokas …

Marina

Vien cilpas cienīgi, tu nekaunīgais!

Viltvārdis

Es vainīgs; lepna prāta apstulbots,

Gan cariem meloju, gan pašam dievam

Es vīlu pasauli. Ne tev, Marina,

Man sodu spriest; un tavā priekšā

Es taisns; es tevi nevarēju vilt.

Tu biji man it viss un vienīgs svētums,

Es tev gan nedrīkstēju liekuļot.

Tik mīlestība, akla greizsirdība,

Tik mīlestība mani piespieda

Tev visu teikt.

Marina

Ko lielies, bezprātīgais!

Nu kas tad lika tevim atzīties?

Un ja reiz tu, bezdzimtas klaidoni,

Tu divas tautas apmāt iespēji,

Tad tevim arī vajag būt vismaz

Šā sava panākuma cienīgam

Un savu drošo viltu noglabāt

Kā dziļu, ciešu mūža noslēpumu.

Vai varu, saki, tev es atdoties

Un, savu cilti, godu aizmirsdama,

Ar tavu laimi saistīt savējo,

Kad tu jau pats ar tādu vientiesību

Tik lēti savu kaunu izteici?

Aiz mīlas viņš ir šoreiz izpļāpājies!

Man tikai brīnums, ka tu manam tēvam

Aiz draudzības līdz šim vēl neatklājies

Un mūsu karalim aiz liela prieka,

Un vēl varbūt i panam Višņeveckim

Aiz uzticama kalpa cītības.

Viltvārdis

Es apzvēru tev, ka no manas sirds

Tu viena spēji izraut atzīšanos,

Es apzvēru tev, ka nekur, nekad,

Ne jautrās dzīrēs, vīna mulsumā,

Ne vaļsirdīgā sarunā ar draugu,

Ne nāves briesmās, niknās mocībās

Šos noslēpumus mana mēle neizteiks.

Marina

Tu zvēri! tad man, zināms, jātic būs.

Ak, es jau ticu ar! Bet saki, lūdzams, - -

Pie kā tu zvēri? Vai pie dieva vārda