ALEKSANDRS PUŠKINS: BORISS GODUNOVS

BORISS GODUNOVS

Traģēdija

Nikolajam Mihailovičam Karamzinam, kura piemiņa ir dārga krievu ļaudīm, viņa ģēnija iedvesmots, apbrīnā un pateicībā šo darbu veltī

Aleksandrs Puškins

KREMĻA PALATAS

(1598. gada 20. tebruāris)

Kņazi Šuiskis un Vorotinskis

Vorotinskis

Mums abiem šodien uzdots pārzināt

Par pilsētu, bet ko tu pārzināsi,

Kad viss ir tukšs; ar patriarhu reizē

ļaudis aizsteidzās uz klosteri.

Ko domā gan? Kā viss šis troksnis beigsies?

Šuiskis

Kā beigsies? Nav nemaz tik grūti teikt:

Vēl ļaudis drusku pabrēks, paraudās,

Vēl Boriss pavaibstīsies brītiņu,

Kā dzērājs dara pilnas glāzes priekšā,

Un beidzot viņš pēc savas žēlastības

Būs mierā pazemīgi kroni pieņemt,

Un tad — un tad viņš mūsu valdnieks būs

Pa vecam.

Vorotinskis

Bet jau mēness pagājis,

Kopš viņš ar māsu slēdzies klosteri

Un atteicies no visa pasaulīgā —

Ne patriarhs, ne domes bajāri

Līdz šim vēl nelocīja viņa prātu;

Viņš neklausās ne viņu žēlos vārdos,

Ne lūgšanās, ne maskaviešu gaudās,

Viņš nevēro pat Lielās saeimas.

I viņa māsu velti lūgtin lūdza,

Lai svētī Borisu uz cara godu;

Bet skumju pilnā care mūķene,

Kā viņš, ir nepielūdzama un cieta:

Tai Boriss pats šo garu iedvesis. —

Bet ko, ja nu patiesi valdniekam

Ir apnikušas valdīšanas rūpes

Un ja viņš nesēdīsies tukšā tronī?

Ko teiksi?

Šuiskis

Es tik teikšu, ka ir velti

Tad mazā cara asins tecējis;

Ja tā, tad Dmitrijs varēja ar dzīvot.

Vorotinskis

Ak, briesmīgs noziegums! Bet vai tad Boriss

Patiešām viņu nokāva?

Kas cits?

Kas uzpirka par velti Cepčugovu?

Kas abus Bitjagovskus salīga

Un Kačalovu? … Es jau biju sūtīts

Uz Ugļiču tur lietu izmeklēt

Un nobraucu uz pašām karstām pēdām:

Viss pilsēts uzrādīja noziegumu,

It visi liecināja vienādi;

Un pārnākot ar vienu pašu vārdu

Es spēju atklāt slēpto ļaundari.

Vorotinskis

Bet kā tad pameti tu viņu dzīvu?

Š u i s k i s

Viņš toreiz mani tiešām apstulboja

Ar savu bezkaunīgo mierību;

Kā taisns viņš man acīs lūkojās:

Viņš izprasīja katru sīkumu,

Un viņa priekšā viņam atkārtoju

Tos niekus, ko viņš pats man iepūta.

Vorotinskis

Nav godīgi!

Bet ko man bija darīt?

Vai visu caram izteikt? Jā, bet cars

Uz visu skatījās ar viņa acīm,

Uz visu klausījās ar viņa ausīm:

Un, kaut es caru spējis pierunāt,

To Boriss tūdaļ būtu atgriezis, —

Un mani aizdzītu kur pasauls galā

Un — savā laikā — klusu nožņaugtu,

Kā manu tēva brāli cietumā.

Es nelielos, bet vajadzībā tiešām

Pat visubargā soda nebīstos;

Gļēvs neesmu, bet arī muļķis ne

Un velti slazdā līst es neiešu.

Vorotinskis

Ak, briesmīgs noziegums! Klau, sirdsapziņa

Gan tiešām tagad moca slepkavu:

Kas cits kā nevainīgā bērna asins

Uz cara krēsla viņam sēsties liedz.

Š u i s k i s

Gan sēdīsies; tik bailīgs Boriss nav!

Kāds gods gan mums un visai Krievijai!

Šis tatārs, vakar vergs, Maļutam znots,

Znots bendem, savā sirdī bende pats,

Nu paņems Monomaha scepteri…

Vorotinskis

Tā ir, viņš zemas cilts, mēs augstāki.

Šuiskis

Jā, liekas gan.

Vorotinskis

Lūk, Suiskis, Vorotinskis . . .

Tas viegli sakāms … abi dzimti kņazi!

Suiskis

Jā, dzimti un — vēl rjurikiešu cilts!

Vorotinskis

Bet klausies, kņaz, tad mums gan īsti nāklos

Pēc Fjodora to mantot.

Suiskis

Jā, gan vairāk

Par Godunovu.

Vorotinskis

Tiešām! tiešām!

Suiskis

Ko?

Ja Godunovs vēl tālāk mānīsies,

Tad ņemsim ļaudis gudri musināt;

Lai viņi Godunovu mierā met. —

Ir viņiem diezgan savu pašu kņazu,

No tiem lai ceļ par caru, kuru grib.

Vorotinskis

Nav mazums mūsu — kņazu rjurikiešu,

Bet grūti sacensties ar Borisu:

Jau tauta atradusi lūkoties

Uz mums kā veco kungu atvasēm. —

Jau sen mums ņemtas mūsu daļu valstis,

Jau sen mēs visi cara klausībā,

Un viņš ir pratis apbuit tautas prātu

Ar bailēm, mīlestību, kara slavu.. .

Suiskis (veras logā)

Viņš dūšīgs, tas ir viss — un mēs … Bet, lūk,

Jau ļaudis atgriežas — nu eima ātrāk

Un paklausāmies, vai jau izšķīries?

SARKANAIS LAUKUMS

Ļaudis

Viens

Viņš nepielūdzams! — aizraidījis prom

I bajārus, ir augstos baznīckungus.

Tie velti viņa priekšā ceļos metās;

Kā liekas, viņu biedē troņa spožums.

Otrs

Vai, dieniņ manu, kas pār mums nu valdīs,

Vai dieniņ!

Trešais

Skat, tur iznāk dižais djaks,

Viņš pateiks, ko tur domē nosprieduši.

Ļaudis

Jel klusāk! Klusāk! Runā domes djaks.

S-š — uzklausiet!

ŠČelkaloVS (no Lielā lieveņa)

Ir saeimā cieši nolemts

Vēl reizi mēģināt, vai lūgumam

Nav spējas grozīt sēro cara prātu.

Rit atkal visusvētais patriarhs,

Kad Kremlī lūgšanas būs turētas,

Ar svētiem karogiem un Vladimiras

Un Donas svētām bildēm ceļā dosies —

Ar viņu līdzi sinklits, bajāri

Un muižnieki, un ļaužu sūtītie,

Un visa krievu tauta Maskavā,

Mēs visi iesim cari atkal lūgt,

Lai žēlo bārenīti — Maskavu

Un Borisam dod svētību uz kroni;

Nu eita tagad dieva mierā sētās

Un lūdziet dievu, lai skan debesīs

No visiem ļaudīm karstas lūgšanas.

JAUNAVU LAUKUMS

JAUNAIS JAUNAVU KLOSTERIS

Ļaudis

Viens

Nu viņi aizgāja uz cares celli;

Tur iekšā arī Boriss, patriarhs

Un daudzums bajāru.

Otrs

Ko dzird?

T r e š s

Viņš tiepjas

Arvienu vēl, bet ir jau cerība.

Sieva (ar bērnu)

Kuš! nevarkš! nevarkš! edz, kur ubags nāk

Ar garu pātagu, tas tevi ķers.

Pirmais

Vai nevaru kā aizkļūt viņpus sētas?

Otrs

Kur nu, kad laukā tāda spiešanās,

Kas būs vēl pašā iekšā, ko? Nav joks!

Še saspraukusies visa Maskava.

Lūk, pilni jumti, tornis, sētmalas,

Pat kupoli un krusti baznīcās

Ar ļaudīm apsēsti.

Ir gan ko redzēt!

Viens

Kas tas par troksni? Dzirdi?

Otrs '

Paklausies!

Ko ļaudis gaudo? Lūk, tur ceļos krīt

Kā viļņi rindu rindām … vēl un vēl…

Nu mūsu reize, brāli tik ašāk ceļos!

Ļaudis

(ceļos; brēkšana un raudāšana)

Ak tētiņ, apžēlojies! Valdi jele!

Tu mūsu tēvs, tu cars!

Viens (klusām)

Par ko tur raud?

Otrs

Kā mums to zināt? Bajāri to zin —

Nav mūsu daļa.

Sieva (ar bērnu)

Edz? Kad vajag raudāt,

Tad šis, re, apklusa! Bet pag, tik pag!

E, ubags! varkši, neliet, varkši! (Bērns raud.)