ALEKSANDRS PUŠKINS: BORISS GODUNOVS

Tā! …

Viens

Klau, visi raud, — brāl, ņemsimies ir mēs!

Otrs

Es pūlos gan, bet neiet.

Pirmais

Es tāpat.

Vai nava sīpolu, ko acīs ieberzt?

Otrs

Nē, es sev ietrīsu ar siekalām.

Kas vēl tur notiek?

Pirmais

Ej nu sazini!

Ļaudis

Viņš pieņēma! Viņš cars! Viņš ir ar mieru! …

Lai dzīvo Boriss! Boriss mūsu cars!

KREMĻA PALĀTAS

Boriss, patriarhs, bajāri

Boriss

Tu, patriarha tēvs, jūs, bajāri!

Jums visa mana dvēsle atklāta:

Jūs redzējāt, es lielo cara varu

Ar bailēm pieņēmu, ar pazemību.

Cik grūts mans augstais pienākums!

Es pēcnācējs visvarenajiem cariem —

Es pēcnācējs ir caram eņģelim! …

Tu taisnais kungs, dievs augstais, valdons — tēvsl

Ak, lūko labo kalpu asaras

Un sūti tam, ko esi iemīlējis,

Ko tu tik brīnišķi šeit godā licis, —

Uz cara varu augsto svētību!

Lai savu tautu vadu slaveni,

Lai tieku labs un taisnīgs it kā tu!

No jums es gaidu, bajāri, lai stājat

Man palīgos un kalpojat pa godam,

Kā viņam kalpojāt, kad darbojos

Vēl līdz ar jums, no tautas neizvēlēts.

Bajāri

Mēs nepārkāpsim doto zvērestu!

Boriss

Nu ejam, paklanāmies svētiem kapiem,

Kur atdus senie krievu valdoņi,

Un tad — lai visus ļaudis dzīrēs sauc,

No lielmaņiem līdz aklam ubagam,

Man visi — viesi, visiem ieiet brīv.

(Aiziet; viņam seko bajāri.)

Vorotinskis (Suiski aizturēdams)

Tu atminēji!

Suiskis

Ko!

Vorotinskis

Nu vakar še —

Vai atceries?

Š u i s k i s

Es nezinu nekā.

Vorotinskis

Kad ļaužu bars uz Jaunavlauku steidzās,

Tu teici…

Suiskis

Nav atcerēties laiks,

Pa reizei vajag mācēt ari aizmirst!

Bet toreiz, zini, tā vien izlikos, —

Es gribēju tik tevi pārbaudīt

Un izprast, kādas tavas īstās domas;

Bet klau, tur ļaudis mūsu caru sveic, —

Varbūt vēl pamana, ka manis trūkst, —

Es eju līdzi.

Vorotinskis

Viltus galminieks!

NAKTS, CELLE CUDOVAS KLOSTERI

(1603. gada)

Pimena tēvs, Grigorijs (guļ)

PimenS (raksta, pie lampas sēdēdams)

Vēl vienu vēstijienu, pēdējo —

Un beigta mana laiku grāmata,

Un pildīts pienākums, no dieva lemts

Man — grēcīgam. Ne velti lika dievs

Par liecinieku mani ilgiem gadiem

Un deva prātu rakstu mākslu jēgti

Šis raksts bez vārda — manu pūļu darbs,

Varbūt to atradīs kāds rūpīgs mūks

Un aizdegs lampiņu tāpat kā es,

Un, nobīdījis mūža putekļus,

Viņš patiesīgos stāstus pārrakstīs,

Lai zina pareizticībnieku bērni,

Kāds liktens bijis viņu tēvijai;

Lai piemin savus lielos valdniekus,

Par visu viņu labu, slavu, pūlēm —

Un lēnā garā pestītāju lūdz

Par viņu grēkiem, tumšiem noziegumiem.

Uz vecumu es dzīvoju no jauna,

Man garām pagājība aizlido …

Cik ilgi gan, kad tā, vēl pilna dzīves,

Kā jūra viļņodamās līgoja?

Nu tā jau guļ tik mēma, miera pilna:

Nedaudzas sejas man vēl atmiņā,

Nedaudzi vārdi atsniedzas līdz miņai,

Un cits ir viss uz mūžiem izgaisis …

Bet tuvu diena, lampiņa jau beidzas —

Vēl vienu vēstījienu, pēdējo — (raksta).

G r i g o r i j s (pamostas)

Tas pats vien sapnis! brīnums! trešu reizi!

Sasodīts sapnis! … Lūk, un sirmgalvis

Vēl sēd pie savas lampiņas un raksta —

Viņš nakti nav ne acu aizlicis.

Cik mīļš man viņa klusais, cēlais skats,

Kad, domām nogremdējies pagātnē,

Viņš notikumus apraksta; dažreiz

Es izprast gribēju, par ko viņš raksta:

Vai gan par Ordas tumšo verdzību?

Vai niknā Jāņa nežēlīgiem sodiem?

Par auku pilno Novgorodas veči?

Vai tēvu zemes slavu? — Veltīgs darbs!

Nedz augstā pierē, nedz ar dziļās acīs

Nav viņa slēptās domas lasāmas.

Tas pats vien skats, tik kluss un goda pilns .

Tā soģis, nosirmojis tiesas gaitā,

Lēns, mierīgs skata netaisnos un taisnos

Un vienaldzīgi klausās labam, ļaunam,

Ne dusmu pazīdams, ne žēluma.

P i m e n s

Vai pamodies?

Dod, godājamais tēvs,

Man savu svētību!

P i m e n s

Lai žēlīgs dievs

Dod svētību tev šodien, rīt un mūžam.

G r i g o r i j s

Tu, miega neveikts, tikai rakstīji,

Bet manu dusu velna murgi trauca,

Un ļaunais naidnieks mani tirdīja:

Man sapnī izlikās, it kā es kāptu

Pa kāpnēm tornī; tur no augstuma

Man šķita Maskava kā skudru pūznis;

Un zemē ļaudis drūzmām drūzmējās

Un rādīja uz mani ņirgādamies.

Man metās kauns un bailes uzmācās —

Un, lejup gāžoties, es pamodos …

Un trejas reizes jau tas pats vien sapnis.

Vai nava brīnums?

Jaunās asinis

Tev kaisli deg; veic sevi, gavējot

Un dievu pielūdzot, un viegli būs

Tev sapņi. Brīžiem arī man tāpat,

Ja, miega pārspēts, reizi nenoskaitu,

Uz dusu ejot, garo lūgšanu, —

Mans vecais miegs nav maigs un bezgrēcīgs'.

Tad rādās man gan trokšņu pilnas dzīres,

Gan kara nometne, gan karstas kaujas,

Sie prieki neprātīgā jaunībā!

G r i g o r i j s

Cik jautri jaunība tev aizsteidzās!

Tu līdzi cīnījies pie Kazaņas,

Tu, Šuiskim vadot, leišus atsili,

Tu biji Jāņa greznā pilsgalmā!

Tu laimīgais! Bet es no zēna gadiem

Pa klosteriem vien maldos, nabags mūks!

Kādēļ man arī kaujās nelīksmot

Un nedzert dzīres cara galda galā?

Uz vecām dienām es gan paspētu,

Kā tu, no pasaulīgā trokšņa aiziet,

Dot mūku svēto mūža solījumu

Un klusā vientulībā ieslēgties.

Pimens

Brāl, nesūdzies, ka grēku pasauli

Par agri atstājis, ka dievs tev devis

Maz kārdinājumu. Ak tici, dēls:

Iz tāles vilina mūs slava, greznums

Un sievu mīlestība viltīgā.

Es iigi dzīvoju, daudz baudu jutu,

Bet laimi zinu vien kopš viņa brīža,

Kad klosterī dievs mani noveda.

Dēls, pārdomā par lieliem valdniekiem:

Kas augstāks ir par viņiem? Vienīgs dievs.

Kas spēj tiem pretī stāt? Neviens. Un tomēr

Nereti kronis viņiem tika smags,

Tie viņu mainīja pret mūku ģērbu.

Cars Jānis centās mieru atrast pūlēs,

Kas grūtiem mūku darbiem līdzīgas.

Viņš savu pili, pilnu lepnu kungu,

Par jaunu mūku namu veidoja:

Tur miesas sargi tafjās, villas kreklos

Par pazemīgiem mūkiem rādījās,

Un niknais cars par lēnu igumenu.

Es redzēju šai pašā istabā

(Še toreiz cietējs Kirils piemita —

Svēts, taisnīgs vīrs. Ir man bij tobrīd dievs

Jau lēmis atzīt zemes niecību) —

Es redzēju še caru, piekusušu

No dusmu domām un no asins sodiem.

Tik rāms un domīgs bija niknais cars!

Mēs apkārt nekustoši stāvējām,

Un klusu viņš ar mums tad runājās.

Viņš bilda priekšniekam un visiem brāļiem:

«Jūs, mani tēvi, drīz tā diena nāks —

Še jūsu priekšā stāvu, glābes alkdams;

Tu, brāli Sergij, Kiril, Nikodem!

Jūs visi — klausiet, ko še svēti solu:

Pie jums es nākšu grēcnieks, lāstu apkrauts,

Še jūsu mūku ģērbā ieģērbšos,

Pie tavām kājām krizdams, svētais tēvs.»