ALEKSANDRS PUŠKINS - BORISS GODUNOVS

Tā bilda toreiz lielais valdinieks,

Un saldi plūda viņa lēnie vārdi,

Viņš raudāja. Un mēs ar asarām

No debess lūdzām mīlu viņam piešķirt

Un mieru kaislai sāpju dvēselei. —

Un viņa dēls, kņazs Fjodors? Tronī sēžot,

Pēc vientuļnieka dzīves sērojās.

Un savas greznās cara palātas

Viņš pārvērta par mūku istabu.

Tur netraucēja svēto dvēseli

Nekādas grūtas valdīšanas raizes.

Dievs iemīlēja cara zemību,

Tam valdot, Krievu zeme līksmojās

Un saldu mieru baudīja, un galā —

Kad nāca viņa laiks — tad notikās

Šāds retais brīnums: gultai blakus stājās,

Vien caram redzams, mirdzin skaidrs vīrs;

Un cars ar viņu sāka sarunu

Un sauca to par lielo patriarhu …

Un visi apkārt bija baismas pilni,

Jo debess zīmi noģida ikkurš

Vēl tādēļ vairāk, ka pats patriarhs

Pie cara gultas toreiz nestāvēja.

Bet, kad viņš mūža dusā aizgāja,

Tad telpas svētām smaržām pildījās

Un cara vaigs kā saule aizvizēja. —

Nekad vairs tāda cara neredzēt,

Ai, bēdas neredzētas, briesmīgas!

Mēs dieva priekšā grūti noziegušies:

Jo cara slepkavu sev iecēlām

Par valdinieku.

Godājamais tētiņ,

Jau sen es tevim vaicāt vēlējos

Par cara dēla nāvi: tanī brīdī

Tu bijis Ugļičā.

Pimens

Ak, atceros!

Dievs lika manim redzēt grēka darbu.

Uz Ugļiču es toreiz tiku sūtīts

Nez kādu svētu gaitu izpildīt.

Es nakti nonācu. Pret rītu dzirdu

Uz reizi troksni, visus zvanus rauj,

Sauc, kliedz. Uz cares pili visi skrien.

Es arī turp — jau ļaužu brāzmu brāzmām.

Tur redzu: mazais Dmitrijs nokauts guļ;

Pār viņu māte care paģībusi

Un aukle izmisusi skaņi raud,

Bet ļaudis, traki sašutuši, stiepj

Jau ļauno nodevēju — kopēju …

Uzreiz starp ļaudīm nikns, dusmu bāls

Pats Jūdass — Bitjagovskis parādās.

«Lūk, lūk, tur slepkava!» — tā pūlis brēc,

Un acumirklī viņš bij saplosīts.

Tad ļaudis metās pakaļ viņa biedriem;

Drīz paslēpušies ļaundari bij tverti,

Pie bērna siltā līķa viņus velk —

Un brīnums — mirons pēkšņi nodrebēja.

Nu ļaudis brēc un pavēl: «Atzīstieties!»

Un nāves briesmās atzīst ļaundari

Un teic, ka Boriss visa vaininieks.

Cik vecs bij nonāvētais cara dēls?

P i m e n s

Tā gadu septiņu viņš toreiz bija

(Nu būs jau gadu desmit pagājis,

Nē, vairāk — divpadsmit) — viņš tavos gados.

Tas būtu cars — bet dievs bij citu lēmis.

Šī raudu vēsts lai ir tā pēdējā,

Ar viņu slēdzu savus gadu rakstus.

Kopš dienām tām maz pasaulīga dzirdu.

• Tavs prāts caur rakstu mākslu apgaismots,

Tev novēlu šo darbu turpināt.

Kad tev no svētām pūlēm atliek laika,

Tad apraksti bez viltus gudrošanas,

Ko savā dzīvē būsi redzējis:

Gan mieru, karu, caru valdību,

Gan dieva kalpu svētos brīnumus,

Gan pareģojumus un debess zīmes ■—

Bet man jau laiks, jau laiks ir atpūsties

Un lampu dzēst… Uz rīta lūgšanu

Jau zvani spuc… Lai svētī dievs tas kungs

Mūs, savus kalpus! … Dod, Grigorij, kruķi.

(Aiziet.)

G r i g o r i j s

Ai Boris, Boris! visi tavā priekšā

Tik dreb un neuzdrīkstas vārda bilst

Par nelaimīgā bērna likteni.

Un tikmēr tumšā cellē vientuļš mūks

Pret tevi raksta baigu apsūdzību …

Un neizbēgsi tu šīs zemes soda,

Tāpat kā dieva soda debesīs.

PATRIARHA PALĀTAS

Patriarhs, Cudovas klostera igumens

Patriarhs

Un viņš aizbēga, igumona tētiņ?

Igumens

Aizbēga, svētais tēvs, šī nu jau trešā diena.

Patriarhs

Ak tu blēdis sasodītais! Kādas tad viņš ģints?

Igumens

Otrepjevu ģints, no galiciešu bajāru bērniem. Jauns būdams,

nez kur iestājās klosterī, dzīvoja Suzdaļā, Jefimjevskas klosterī;

no turienes aizbēga un bakstījās apkārt pa dažādiem klosteriem,

un beigās atnāca pie mums, Čudovas brāļiem; es, redzēdams, ka

viņš vēl jauns un muļķis, atdevu viņu mācībā pie Pimena

tētiņa, lēnīga un mierīga sirmgalvja. Un viņš bija diženliels

rakstu lasītājs, lasīja mūsu gadu grāmatas, sacerēja lūgšanas svē-

tajiem, bet, lūk, tā rakstu gudrība viņam gan nebija no dieva

kunga dota …

Ak, šie tādi grāmatnieki! E, ko vēl izdomājis: būšu par caru

Maskavā! Ak tu tāds elles prauls! Bet tur jau man nav ko caram

vēstīt; ko velti tētiņu-valdnieku traucēt! Diezgan būs par bēgumu

paziņot djakam Smimovam vai djakam Jefimjevam. Ak tavu

ķecerību! Būšu par caru Maskavā!… Ķert viņu, ķert to sātana

kalpu un nosūtīt Solovecā uz mūžīgu grēku nožēlošanu. Tā taču

ķecerība, igumena tētiņ?

I g u m e n s

Ķecerība, svētais tēvs, skaidra ķecerība.

CARA PALĀTAS

Divi galda pārziņi

Pirmais

Kur valdnieks?

Otrais

Viņš ir savā guļamtelpā,

Tur viņš ar kādu burvi ieslēdzies.

Pirmais

Nu redzi, kādas sarunas viņš mīl:

Ar burvjiem, vārdotājiem, zīlniekiem.

Viņš zīlē tā kā jauna meitene.

Es labprāt zinātu, ko viņš tur zīlē?

Otrais

Lūk, tur viņš nāk. Vai netīk pavaicāt?

Kāds drūms! (Aiziet.)

Cars (ienāk)

Es sasniedzu visaugsto varu.

Jau sesto gadu valdu mierīgi,

Bet sirdij laimes trūkst. — Vai nava tā —

Mēs iemīlamies jaunībā un salkstam

Pēc mīlas saldiem priekiem, bet cik drīz

Sirds salkums dzesēts acumirkļa baudā,

Tad karstums gaist un garlaiks moca mūs! .

Man burvji velti sola ilgas dienas

Un ilgu, netraucētu valdīšanu —

Ne valdība, ne dzīve mani priecē:

Es bēdas, debess sodu paredzu.

Man laimes nav. Es tautu cerēju

Ar slavu, labklājību mierināt,

Ar devību sev viņas mīlu gūt; —

Bet visas veltas pūles atmetu:

Jo ļaudis katru dzīvu varu nīst —

Tik nomirušos viņi mīlēt māk.

Mēs bezprātīgi, ja mums sirdi satrauc

Vai ļaužu prieks, vai ļaužu dusmu klaigas.

Dievs mūsu zemē lika bēdām nākt;

Un ļaudis brēca, mokās beigdamies,

Es viņiem maizes klētis atvēru,

Es zeltu saujām bēru, devu darbu —

Bet trakumā tie mani lādēja!

Un ugunsgrēki viņu mājas rija;

Es viņiem jaunas mājas uzcēlu —

Bet mani ugunsgrēkos vainoja!

Tāds ļaužu sods: ej, meklē viņu milasl

Es savā dzimtā šķitu priekus rast

Un meitu aplaimot, to izprecēdams; —

Kā vētra nāve līgavaini lauž …

Un arī šoreiz ļaužu viltus mēles

Par meitas atraitnības vainīgo

Teic mani, mani — nelaimīgo tēvu! . ..

Kas vien tik mirst, es visu slepkava:

Es esot steidzinājis cara nāvi,

Pat savai māsai carei-mūķenei

Es esot indi devis .,. visu es!

Ak, es gan nomanu: nekas mums nevar

Dot bēdās sirdij mieru pasaulē;

Nekas … varbūt tik sirdsapziņa vien —

Jo, tīra būdama, tā nebēdā

Par ļaunumu, par tumšām melu runām;

Bet, tikko tajā vienīgs plankumiņš,

Viens vienīgs netīšām ir ieradies,

Tad — posts! kā niknā mērī dvēsele

Gan tvīkst, gan deg, un sirdī inde krājas,