ALEKSANDRS PUŠKINS: BORISS GODUNOVS

Pie mūsu zvaniķa.

Sargs (dod viņam rakstu lasīt)

Na, lasi dikti.

G r i g o r i j s (lasa)

«Čudovas klostera necienīgais mūks, Grigorijs no Otrepjevu cilts,

ieslīga bezdievībā un uzdrošinājās, no velna pamācīts, musināt

svētos brāļus uz visādiem kārdinājumiem un apgrēcībām. Un pēc

aptaujāšanām ir izrādījies, ka šis nolādētais Griška ir bēdzis uz

leišu robežām.»

Sargs (uz Misaīlu)

Kas ta cits — kā tu?

Grigorijs

«Un cars pavēlēja vLņu saķert …»

Sargs

Un pakārt!

Grigorijs

Te nav sacīts pakārt.

Sargs

Mels! Ne katru vārdiņu redzami raksta. Lasi «Ķert un pakārt».

Grigorijs

«Un pakārt. Un gadu tam blēdim Griškam , . . (skatās uz Variaamu)

pāri par 50, vidējs augums, pauris pliks, bārda viņam sirma,

vēders nokāries.»

(Visi skatās uz Variaamu.)

Pirmais sargs

Puiši! Šekur! Griška! turiet, sieniet viņu! Tad tā gan ne domāt

nedomāju, ne miklā neminēju.

Varlaams (izraudams papīru)

Laidiet mierā, blēži! Kāds es jums Griška, ko? 50 gadu vecs,

sirma bārda, vēders nokāries! Nē, brāl, par jaunu tu vēl ar mani

jokus dzīt. Es sen neesmu lasījis un tik vāji redzu, bet te jau

redzēšu, kad cilpa kaklā. (Lasa burtodams.) «U-n un g-a ga, d-u

du gadu vi-ņam.. . 20.» Ko, brāl, kur te 50? raug še — 20.

Otrais sargs

Jā, man ar tā ir prātā, 20 — tā mums ar bija teikts.

Pirmais SargS (uz Grigoriju)

Tu jau, brāl, kā liekas, jokupēteris.

(Kamēr Varlaams lasa, Grigorijs stāv galvu nodūris, roku azotē.)

Varlaams (lasa tālāk)

«Un no auguma viņš mazs, krūtis platas, viena roka īsāka par

otru, acis zilas, mati sarkani, uz vaiga kārpa, uz pieres otra

kārpa.» E, draudziņ, vai tas tik neesi tu pats?

Grigorijs

(piepeši izrauj dunci; visi no viņa atkāpjas; viņš lec pa logu laukā)

Sargs

Turi, turi!

(Visi skrien mistru mistrām.)

MASKAVA, ŠUISKA NAMS

Suiskis, pulks viesu. Vakariņas

Suiskis

Vēl vīnu šurp!

(Pieceļas, pēc viņa visi citi.)

Nu, mani dārgie viesi,

So beigu kausu! Puis, sāc lūgšanu!

Zēns

Dievs kungs, tu mūžīgi un visur esošs,

Uz saviem kalpiem mīļi uzklausies:

Lai lūdzamies par savu valdnieku,

No tevis celto, dievabijīgo

Un visu Kristus ļaužu patvaldoni.

Kungs, sargā viņu kaujā, palātās

Un ceļa tālumā, un dusas vietā.

Lai ienaidnieki trīs tā rokas priekšā,

Lai viņa slava dimd pār zemju zemēm;

Lai viņa dzimta veselībā zied.

Lai viņas dārgie zari ēnu pleš

Pār visu pasauli; bet mums, kas viņa kalpi,

Lai viņš, kā senāk, būtu labvēlīgs,

Pilns apžēlošanas un pacietības;

Lai viņa prāta, gudrā, neizsmeļamā,

Dziļdziļais avots mūžam rit pār mums.

Uz to šo carakausu paceļot,

Mēs tevis lūdzamies, tu debess kungs!

Š U i S k i S (dzef)

Lai dzīvo mūsu augstais valdnieks!

Nu esiet sveiki, mani dārgie viesi;

Paldies, ka neliedzāties iebaudīt

Ar mani mielastu. — Nu, labu nakti!

(Viesi aizietj viņš pavada tosrlīdz durvīm.)

P u š k i n s

Tik tikko projām aizdabūji; nu, kņaz Vasilij Ivanovič, es jau

domāju, ka mums neizdosies i ne vārdiņu parunāt.

Suiskis (sulaiņiem)

Ko jūs te slaistāties, mutes atplētuši? Jums tik gribas noklausī-

ties, ko kungi runā. Noņemiet galdu un vācieties laukā. — Ko

labu teiksi, Afanasij Mihailovič?

P u š k i n s

Tīri brīnumi vien ir!

Mans brāļadēls, Gavrila, atsūtīja

Man šodien ziņnesi no Krakovas.

Suiskis

Nu?

Puškins

Brīnumziņas raksta brāļadēls.

Ka Jāņa Bargā .. . paga …

(pieiet pie durvīm un apskata)

mantnieks Dmitrijs

Kas bij ar Godunova ziņu nokauts . ..

Š u i s k i s

Jā, tā jau veca lieta!

Puškins

Pagaidi —

Šis Dmitrijs dzīvs.

Š u i s k i s

Vai re! Jā, tā tik vēsts!

Tad Dmitrijs dzīvs! Nu, tiešām brīnums, brīnums!

Vai tas ir viss?

Puškins

Pag, paklausies līdz galam:

Lai viņš nu ir kas būdams, glābtais bērns

Vai cara dēla veidā tikai spoks,

Vai arī blēdis, viltnieks — bezkauņa,

Bet viens ir tiesa: Dmitrijs parādījies.

Š u i s k i s

Tas nevar būt.

Pats Puškins redzējis,

Kā Dmitrijs poļu galmā ieradies,

Caur leišu panu baru taisni gājis

Uz karaliskām slepenpalātām.

S u i s k i s

Bet kas viņš ir; kur cēlies?

Puškins

Dievs to zin;

Tak zināms tas, ka viņš pie Višņevecka

Par kalpu bijis; grūtā slimībā

Viņš esot garīdzniekam atklājies;

Pēc pans šo noslēpumu izzinājis

Un viņu kopis, kājās pacēlis

Un līdzi aizvedis pie Zigismunda.

S u i s k i s

Ko runā ļaudis par to ņipro zēnu?

Puškins

Kā daudzina, viņš gudrs, laipns, veikls

Un visu mīlēts. Maskaviešu bēgļus

Viņš apbūris. Ar Romas priesteriem

Viņš pirmais draugs. Pats karalis tam vēlīgs,

Un dzird, ka solījies tam palīdzēt.

Nu, brāl, tas viss tāds mistru mistreklis,

Ka neviļus vai galva iesāk griezties,

Bez šaubām, tas tik būs kāds viltnieks vien,

Bet, jāatzīstas, briesmas nava mazas.

Vēsts svarīga! un, ja tā ļaudīs nāks,

Tad nikns negaiss joņiem sacelsies!

P u š k in s

Tāds negaiss, ka, dievs zin, vai Boriss pats

Spēs gudrā galvā kroni noturēt.

Bet tā tam vajag ar: viņš valda mūs

Kā Bargais cars (lai naktī nepieminam).

Kāds labums mums, ka klaju sodu nav,

Ka asiņainā vietā, ļaužu priekšā

Mēs Jēzum slavas dziesmas nedziedam,

Ka mūs uz sārta necepina vairs

Un cars ar savu nūju nerauš ogles?

Vai gan ir droša mūsu dzīvība!

Arvien mūs gaida cara dusmība,

Gan cietums, klosteris un važas, Sibīrija,

Gan bads vai cilpa kādā nomalē.

Kur mūsu lielās ciltis palika?

Kur kņazi Sieki, kņazi Šestunovi,

Kur Romanovi — mūsu cerība? —

Tie tālu trimdā mesti, nomocīti.

Nāks laiks, ir tev būs liktenis tāds pats.

Ko saki: mēs visapkārt apsēsti

No viltus pilniem vergiem kā no leišiem:

Visapkārt nodevēju ausis, mēles,

Visapkārt cara pirkti izlūki.

No katra kalpa esam atkarīgi,

Ja tikai gribam viņu pārmācīt.

Skat — Jura dienu iedomāja atcelt.

Mēs kungi savās muižās neesam,

Ne sliņķi nedrīkst padzīt! Negribot

Viņš jābaro! Nav brīv tev strādnieku

No citiem atvilkt! Tūliņ — kalpu tiesā!

Nu, vai tad dzirdēts kaut pie Jāņa Bargā

Tāds posts? Un kāds tur vieglums zemniekiem?

Ej prasi. Lai tik jaunais viltus cars

Tiem sola atdot seno Jura dienu,

Viss juku jukām ies.

Suiskis

Tev taisnība.

Bet zini ko? Par visām šādām lietām

Mēs klusēsim vēl kādu laiku.

Puškins

Protams,

Tas noslēpums. Tu esi prātīgs vīrs;

Vienmēr es gatavs parunāt ar tevi,

Un, ja kaut kas man dara nemieru,

Es nenociešos tevīm nesacījis;

Turklāt tavs medus, saldais alutiņš

Man šodien pārāk mēli atraisījis …

Sveiks paliec, kņaz.

Suiskis

Sveiks, brāl, uz redzēšanos.

(Pavada P u š k i n u.)