ALEKSANDRS PUŠKINS: BORISS GODUNOVS

CARA PALĀTAS

Cara dēls zīmē ģeogrāfisko karti. Cariene Ksenija, carienes

aukle

Ksenija (skūpsta ģīmetni)

Mans mīļais izredzētais, daiļais karaļa dēls, netiki tu ne man,

ne savai līgaviņai, bet tumšam kapa slogam svešā nomalē. Ne-

kad neapmierināšos, mūžīgi raudāšu pēc tevis.

Aukle

I, ko nu, cariene! Vai meitiņa raud, vai rasa rit. Uzlēks saulīte,

nožūs rasa. Būs tev cits brūtgāns — i daiļš, i mīlīgs. Tu viņu

iemīlēsi, mūsu mīļo, dārgo bērniņ, aizmirsīsi savu karaļdēlu.

Ksenija

Nē, māmuliņ, es viņam i mirušam būšu uzticīga.

(Ienāk Boriss.)

Boriss

Ko, Ksenija? Ko, mana mīļā meitiņ?

Vēl vainagā kā sēra atraitne!

Un raudi vēl par viņu, aizgājušo.

Man, mīļo bērniņ, liktens nebij lēmis

Būt jūsu abu laimes nesējam.

Es laikam sadusmoju debesis,

Es neiespēju tevi aplaimot;

Tu bezvainīgā! Kādēļ gan tev jācieš?

Un tu, mans dēls, ko dari? Kas tas ir?

Fjodors

Te maskaviešu zeme uzzīmēta,

It visa valsts. Te, paskat, Maskava,

Te Novgoroda, tālāk Astrahaņa.

Te jūra, te, lūk, Permas tumšie meži,

Un te, lūk, Sibīrija.

Cars

Kas tas tāds,

Kas te tā līču ločiem iet?

Fjodors

Tā Volga.

Cars

Cik brangi! Saldi augļi mācībai!

It kā no debešiem tu pārredzi

Uz reizi visu valsti, pilis, upes …

Dēls, mācies: zināšana saīsina

Mums straujās dzīves garo pamācību.

Reiz atnāks laiks — varbūt jo drīzi vien —

Sīs zemes, kuras tagad papīrā

Tu gudri uzzīmēji, visas nāks

Zem tavas rokas, tavas valdības.

Dēls, mācies vien, un gaišāk tu un vieglāk

Tad noģidīsi valdīšanas pūles.

(Ienāk Semjons Godunovs.)

Redz, Godunovs pie manis nāk ar vēsti.

(Ksenijai) Ej, mīlulīt, uz savu istabu;

Ar dievu, meitiņ, dievs lai dod tev mieru.

(Ksenija ar aukli aiziet.)

Ko teiksi, brāl Semjon?

Semjons Godunovs

Šorīt

Ar ausmu manim slēpu vēsti nesa

Kāds Puškina un arī Suiska kalps.

Cars

Nu, ko?

Semjons Godunovs

Pirmkārt par Puškinu man ziņoja,

Ka vakarrīt pie viņa atjājis

No Krakovas kāds ziņnesis, pēc stundas

Bez raksta ticis sūtīts atpakaļ.

Cars

Lai saķer ziņnesi.

Semjons Godunovs

Jau viņu gūsta.

Cars

Un Suiskis?

Semjons Godunovs

Suiskis vakar mieloja

Pie sevis draugus: abus Miloslavskus

Un Buturlinus, kņazu Saltikovu

Un Puškinu, un dažus citus vēl;

Jo sebu viņi šķīrās, tikai Puškins

Vēl palika viens pats ar saimnieku,

Un ilgi viņi abi runājās.

Cars

Tūliņ lai aizsūta pēc Suiska.

Semjons Godunovs

Car,

Viņš te jau klāt.

Cars

Tad iesaukt viņu iekšā.

(Godunovs aiziet.)

Cars

Ar leišiem sakars? Ko tas nozīmē?

Man riebjas Puškini, šie dumpinieki,

Un Suiskim ari nevar uzticēt:

Viņš izvairīgs, bet drošs un viltus pilns ..

(Ienāk Suiskis.)

Man, kņaz, ar tevi ir ko parunāt.

Bet, liekas, pats tu nāci vajadzībā,

Papriekšu gribu tevī klausīties.

Jā, kungs, mans pienākums tev pavēstīt

Ko visai svarīgu.

Cars

Es klausos tevī.

Suiskis (klusām uz Fjodoru rādīdams)

Bet valdniek . . .

Cars

Drīkst zināt cara dēls, ko zina

Kņazs Suiskis. Runā.

Suiskis

Car, no Lietuvas

Mums ziņa atnāca . ..

Cars

Vai nav tā pati,

Ko ziņnesis bij nesis Puškiniem?

Suiskis

Viņš visu zina! … Un es domāju,

Tu, car, vēl nezināsi slēpo vēsti.

Cars

Tik stāsti vien; es gribu salīdzināt

Sīs vēstis, citādi mēs netiksim

Pie taisnības.

Es zinu tikai to,

Ka Krakovā kāds viltus cars ir radies

Un karalis un šlahta stāv par viņu.

Cars

Ko ļaudis teic? Kas ir šis viltus cars?

Suiskis

Es nezinu.

Cars

Bet… kādēļ viņš man bīstams?

Suiskis

Gan, car, ir stipra tava valstība,

Ar žēlsirdību un ar devību

Tu iemantoji savu vergu sirdis.

Bet pats jau zini — neprātīgais bars

Ir grozīgs, dumpīgs, māņticības pilns

Un viegli ļaujas tukšām cerībām;

Tas klausa acumirkļa iespaidam,

Pret patiesību vienaldzīgs un kurls

Un barojas tik blēņām vien un tenkām.

Tam patīk bezkaunīga pārdrošība;

Ja tagad nezināmais klaidonis

Pār leišu robežu tik pārnāk pāri,

Ap viņu nelgu pūļus salasīs

Viens vienīgs vārds: no kapa cēlies Dmitrijs.

Cars

Ko? Dmitrijs! .. . ko? šis puisēniņš viņš esot?

A, Dmitrijs! .. . Dēls, ej savā istabā!

Suiskis

Viņš nosarka, būs negaiss! . ..

Fjodors

Car, vai Jauji? …

Cars

Nē, nevar, nevar, dēls, ej istabā.

(Fjodors aiziet.)

Cars

A, Dmitrijs! . ..

Suiskis (klusu)

Tad viņš nezināja vēl.

Cars

Klau, kņaz: tūliņ lai šķērsuvārtus liek,

Lai Krievija pret leišiem būtu slēgta;

Lai nepārietu pāri robežai

Ne dzīva dvēsele; lai nepārskrietu

Ne zaķis šurp 110 poļiem, lai pat krauklis

No Krakovas šurp nepārlaistos. Ej!

Suiskis

Es eju.

Cars

Pagaid. Vai nav tiesa, vēsts

Ir jocīga? Vai kādreiz dzirdēji,

Ka miroņi no kapa cēlušies

Se tirdīt carus, likumīgus carus,

Kas vēlēti un visas tautas celti,

Kas lielā patriarha kronēti?

Vai nava joki? Ko? Kam nesmejies?

Suiskis

Es, augstais valdniek? …

Cars

Klau, kņaz Vasilij,

Kad zināt dabūju, ka cara dēlu …

Ka cara dēls nez kā ir galu ņēmis,

Tu tiki sūtīts lietu izmeklēt, —

Nu tevi apzvēru pie svētā krusta,

Pēc sirdsapziņas teic man taisnību:

Vai tiešām bērna līķī pazini?

Vai viņš tik nebij pārmainīts? — Nu runā!

Suiskis

Es zvēru tev …

Cars

Nē, Suiski, nezvēri,

Bet saki: tas bij Dmitrijs?

Suiskis

Tas bij viņš.

Cars

Kņaz, apdomā. Es žēlastību solu,

Par seniem meliem sodīt negribu,

Bet, ja tu arī šoreiz mani vil,

Es zvēru tev pie sava dēla galvas —

Tad tevi aizsniegs briesmīgs moku sods,

Tāds sods, ka briesmupilnais Jānis pats

No šausmām savā kapā nodrebēs.

Suiskis

Ne soda, — tavas nelaipnības baidos!

Kā drīkstu tavā priekšā izlikties?

Un vai es varēju tik akli vilties?

Kā cara dēlu man gan nepazīt?

Trīs dienas viņa līķi apmeklēju,

Un visa Ugļiča bij līdz ar mani,

Ap viņu gulēja vēl trīspadsmit

To cilvēku, ko ļaudis saplosīja.

Jau trūdums viņos stipri bija manāms,

Bet skaidrin skaidrs bija bērna vaigs.

Tik svaigs un mierīgs it kā gulētājam;

Vēl dziļais griezums nebij aizretējis,

Un sejā nebij mainījies ne vaibsts.

Nē, car, tur nav ko šaubīties, ka Dmitrijs

Guļ tagad kapā.

Cars (mierīgi)

Diezgan, vari iet!

(Suiskis aiziet.)

Ā, grūti! … Kaut jel elpu atgūtu!

Es jutu: brāzās asinis it visas

Man vaigā un tad smagi atkritās . ..

Nu noģiedu, kāpēc jau ilgus gadus

Vienmēr man sapnī rādās nokauts bērns!

Bet kas viņš ir — mans baigais pretinieks?

Kas draudot uzbrūk man? — Tukšs vārds un