ALEKSANDRS PUŠKINS - PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

Un drīz jau kādu nāve skars.

Kad sirmā ozolā es raugos,

Tad domāju: — Šis milzis vecs

Ar mūžību ir vairāk draugos

Kā es. Daudz paaudžu tas redz.

Kad bērnu mīļoto es glaužu,

— Ardievu! — domās saku maigs

Un savu aiziešanu jaušu:

— Man jāsatrūd, tev ziedēt laiks!

Tā katru dienu, katru gadu

Spēj domas tikai vienu paust:

Ka tuvāk nāvei dzīvi vadu, —

Es cenšos beigu stundu jaust.

Kur liktenis man nāvi sūtīs?

Vai kaujā, ceļā, ūdeņos?

Kad elpa beidzot norims krūtīs,

Šī ieleja man kapu dos?

Un kaut gan miesai nejūtīgai

Vienalga, kur tai jāsatrūd.

Bet, kad tā beigu mierā slīga,

Vien dzimtenē tai dusu gūt.

Un būs man kapā dusa laba,

Lai nāk to jauna dzīve vīt,

Pār mani vienaldzīgā daba

Lai nebeidzamā dailē spīd.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Scorn nol the sonnet, crittc.

Wordsworth

Pat drūmais Dante sonetu nav pēlis,

Petrarka, mīlas pilns, tam piederēja viss.

Un Šekspīrs mīlēja tā rindu raito spēli,

Kamoenss sāpes tanī izteicis.

Vēl tagad dzejnieki tam uztic savu kvēli,

Tas noder Vordsvortam kā ierocis,

Kad, lauku klusumā no pilsētas prom cēlies,

Viņš neļauj ideāliem sirdī dzist.

Un Taurijā, kur augsta debess jumjas,

Tā rindās lietuviešu dzejnieks skumjas

Par savu dzimteni visnotaļ atbalso.

Mēs nepazinām formu neredzēto,

Kad Delvigs bij jau aizrāvies ar to

Un aizmirsa pat heksametru svēto.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

S o n e t s

Klau, dzejniek, nedzenies pēc ļaužu mīlestības,

Jo cildinājums skaļš ir vīstošs mirkļa zieds;

Drīz pūļa smiekli dzels un muļķa pārgudrības,

Bet paliec neskarams un drūmā mierā ciets.

Tu valdnieks: dzīvo viens. Pilns prāta paļāvības,

Kurp vada brīves ceļš, turp drošu soli liec,

Lai domu nobriedums ir augļos, ko tu sniedz,

Par cēliem pūliņiem tev nealkt atlīdzības.

Sev alga esi pats. Tu pats savs tiesnesis,

Kas darbu paveikto visbargāk tiesājis.

Vai pats to atzīsti tu, vērtētāj visstingrais?

Vai atzīsti? Tad lai — lai pūlis tevi peļ,

Lai spļauj uz ziedokļa, ko tava liesma ceļ, —

Lai kņadā bērnišķā to rausta rokas vingras.

Atdzejojis Jānis Plaudis

S o n e t s

Ne senus meistarus, ne ari gleznu daudz

Es savai klusai mītnei vēlētos par rotu,

Lai viesi māņticīgā cieņā apbrīnotu

To, ko tik augstos vārdos lietpratēji sauc.

Pār savu darba galdu izlūgtos, ja ļauts,

Lai vienu audeklu man skopā dzīve dotu —

Un pestītājs tur, mātes roku skauts,

No gleznas debesīm lai mani uzlūkotu.

Lai viņam acīs prāts, bet viņai — maigums cēls,

Lai manī raugās tikai Madonna un dēls,

Bez palmām un bez erceņģeļu svītas.

Mans sapnis piepildīts. Tavs smaids pār mani līst.

Šķiet, paša radītāja tu man atsūtīta

Kā šķīstās dailes iemiesojums šķīsts.

Atdzejojusi Vizma Belševica

Kaut prāts un valoda bēg projām,

Acs vienīgā jūs aplūkoja;

Man pierē tikai viena acs.

Ja būtu lemts un jauns es dzimtu,

Un simtacains man būtu skats,

Uz jums es vērstu visu simtu.

Atdzejojis Jānis Sudrabkalns

Gan izpriecās, gan stundās dīkās

Man senāk tikās izraisīt

No liras skaņas bezrūpīgas,

Kur neprāts, laiskums, kaisle mīt.

Bet reizēm apklusa tai stīgas

Un skaņām valšķīgām bij gals,

Kad negaidīti valdonīga

Man atskanēja tava balss.

Tad asaras man straumēm lija

Un sāka sirdsapziņa kaist,

Kā skaidra veldze tīkams bija

Tavs vārdu balzams smaržīgais.

No augstumiem, kur gars tavs mājo,

Vēl tagad tu man roku sniedz.

Ar mīlas spēku neatstājot

Tu straujiem sapņiem norimt liec.

Deg dvēsele ar tavu liesmu,

Tā zemes tumsu atmest spēs.

Un serafima kokles dziesmu

Dzird dzejnieks svētās izbailēs.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

* * *

Tas mirs kā skumju vijņu čala

Pie tālas, nezināmas salas,

Kā skaņa tumsā izskanēs.

Vien paliks pēdas nedzīvas

Te, uz šās lapas iedzeltenās,

Kā svešā valodā sen senis

Uz kapa iekalts uzraksts mazs.

Kas tajā vairs? Tas aizmirsts tiks,

Nāks cita mīla, citas sāpes,

Un maigām atmiņām tas tāpēc

Diezin vai tevī mosties liks.

Bet, kad tev uzbruks nelaimes,

Tad manu vārdu klusu piesauc

Un teic: — Ir pasaulē patiesi

Vēl kāda sirds, kur dzīva es …

Atdzejojusi Ārija Elksne

Nav bēda, ka tu polis kāds:

Kostjuško tāds, Mickevičs tāds!

Pat tatārs vari būt tu varens,

Tur kauna neredzu nemaz;

Kaut esi žīds, — pat tas nekas;

Bet žēl, ka esi tu — Figļarins.

Atdzejojis Laimonis Kamara

Sirms zākātājs man teica lamas,

Lai sāktu skaisties es uz to,

Un nenocieties epigrammu

Tam preti devu atbildot.

Nu atkal, kārojot pēc slavas,

Šī verga dvēsele, šis nerrs

Vēl turpināt grib ķengas savas,

Vēl saņemt atbildi tas cer.

Nu nē! lai viņš kā velns pirms mesas

Nekur sev mieru neiegūst:

Sak, sēdi mierīgs, kalps vien esi,

Jo norēķins ar kungu būs!

Atdzejojis Imants Vanags

Labprāt es jauno mītni svētu,

Kurp mājas gars tavs pārcelts tiek,

Darbs brīvais, tevis izredzētais,

Tāpat kā tīkams miers un prieks.

Tu laimīgs: viss ar ziņu darīts,

Un apdrošināts namiņš tavs

Pret laiskumu un rūpēm arī

Ir kā pret ugunsgrēku jau.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

* * *

Kad savos karstos skāvienos

Es tavu stalto stāvu kļauju

Un mīlas vārdos kvēlākos

Sirds karstai jūsmai izplūst ļauju,

Tev acu skatiens neatplaukst,

Tu vingri atrauj stāvu slaido

Un atbildi man, labais draugs,

Ar vāru, neticīgu smaidu.

Mans maigums šķiet tev nepatiess —

Daudz kļūmu soļu gaitās manās,

Un tu bez kādas atsaukšanās

Ar skumjām manī noklausies . . .

Es nolādu to viltus kvēli,

Kam ļāvos kādreiz jaunībā,

To satikšanās kairo spēli

Un čukstus dārzu klusumā.

Un nolādu es mīlas skumjas

Un dzejas vārsmas slepenās,

Un vieglprātīgās būtnes tās,

Kas raudot krāj jau pārmetumus.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

Padebešiem žigli traucot,

Mēness blāvā miglā viz;

Griežas kaucot, pārslas jaucot,

Ārēm pāri putenis.

Braucu, braucu laukā baltā,

Zvārgulītis šķind un skan …

Sniega klajā svešā, saltā

Neviļus kļūst baigi man!

«Vedēj, brauc!» — «Te lauzt var kaklu,

Nejaudā vairs zirgi skriet:

Sniegs līp acīs, dara aklu,

Vāliem aizvelk ceļu ciet;

Sit vai nost, nekādu pēdu;

Neredzu, kur zirgi brien.

Ko lai iesāk? Tavu bēdu,

Jods mūs vadā droši vien!

Paskat, paskat — tur viņš lēkā,

Elš un pūš, man acis spļauj;

Re — uz gravu, cik vien spēka,

Apstulbušo zirgu rauj;

Tur kā verstesstabs viņš stāja,

Kāds nav manīts šeit nekad;

Tur ar malduguni māja,