ALEKSANDRS PUŠKINS - PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

Dzirkstot izputēja tad.»

Padebešiem žigli traucot,

Mēness blāvā miglā viz;

Griežas kaucot, pārslas jaucot,

Ārēm pāri putenis.

Zirgi pagurst, netiek tālāk,

Apklust zvārgulis pie ilkss.

«Kas tur pavīd sniega vālā?» —

«Ej nu zini — celms vai vilks?»

Elso auka, trako auka;

Zirgi krāc un negrib iet;

Aizjož nelabais pa lauku,

Ļaunas acis tumsā vied.

Atgūst zvārgulītis balsi,

Atkal zirgi rikšot sāk . ..

Un es redzu: rēgi palsi

Sniega klajā kopā nāk.

Jodi ķēmīgi bez skaita,

Tikko pazib mēnesstars,

Spiežas, griežas dejā raitā

Tā kā rudens lapu bars …

Cik to daudz! Kurp viņi brāžas,

Ko tik žēli dzied, kas zin?

Vai uz velna bērēm drāžas,

Raganai vai kāzas svin?

Padebešiem žigli traucot,

Mēness blāvā miglā viz;

Griežas kaucot, pārslas jaucot,

Ārēm pāri putenis.

Virmo gaisos palsie tēli,

Vijas, mijas, trauc nez kur,

Smilkst un gaudo, sten tik žēli,

Ka man sirds sāk skumjās gurt.. .

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Sl bezprātīgo gadu līksme tagad

Vien paģiras man atstājusi smagas,

Bet skumjas bijušās ir vīnam līdzīgas,

Kļūst vienmēr stiprākas — tāpat kā tas.

Ir drūms mans ceļš. Un nākamības jūra

Vien darbu sola man un bēdas sūras.

Bet nomirt, draugi, man vēl negribas,

Vēl dzīvots, domāts, izciests pārāk maz,

Vēl radīšanas priekā spēku gūšu,

Kad sirdēstu un raižu nomākts būšu,

Vēl reizēm daiļumā sirds veldzi atradīs,

Par izdomu vēl asaras man līs,

Un pāri manam skumjam novakaram

Varbūt vēl mīla atvadoties staros.

Atdzejojusi Ārija Elksne

Lai esi tu vai kas, šo laipno vārdu teicēj,

Mans cēlo centienu un atdzimšanas sveicēj,

Silst rokā draudzīgs vēl tavs rokas spiediens ciets,

Tu ceļu rādi man un ceļa spieķi sniedz;

Lai būtu tu vai kas: vecs vīrs ar garu možu,

Kāds jaunu dienu draugs, kas staigā gaitu drošu,

Vai mūzu apsargāts un saudzēts pusaudzis,

Vai maigā dzimuma viskautrais eņģelis, —

Es pateicos tev, draugs, sirds dziļā aizgrābtībā.

Tik vāji ievērots un atstāts vientulībā,

Pie labvēlības es līdz šim vēl radis maz,

Tad laipnas valodas man liekas dīvainas.

Ir smieklīgs pasaulei, kas līdzcietībā tveras!

Šis pūlis dzejniekā ar aukstu skalu veras

Kā kādā jokdarī: ja dziļās skumjās grūts

Tam laužas sāpju vaids no izmocītās krūts

Un, bēdu izauklēts, skan pants ar smeldzi sēru,

Ja paist līdz sirdij tas un pāri plūst pār mēru —

Tad pūlis plaukstas sit un gavilē, vai ar

Vien nīgri pasmaidīt un galvu šūpot var.

Ja pēkšņi dzejniekam pavisam ļauni klājas,

Viņš padzīts, ieslodzīts, un posts tam līdzās stājas —

«Jo labāk,» saka tie, kas mākslas cienīt prot,

«Jo labāk spēs viņš just un jaunas domas dot,

Mēs tikai iegūsim.» Un laimē līdzdalību

Gan dzejnieks nesaņems, vien saltu vienaldzību,

Ko savā kautrībā tik klusi saņem tas . ..

Atdzejojis Jānis Plaudis

Jaunava, ūdeni nesot, reiz sasita krūzi pret klintīm.

Skumdama apsēdās tā, rokās bij pustukšais trauks.

Brīnums! un neizsīkst ūdens, plūst straume no sasistās krūzes;

Mūžam tur jaunava sēž, mūžīgi ūdens tur šalc.

Atdzejojusi Austra Dāle

Izplāja vadu reiz zvejnieks gar jūras tālsaltajās krastu; —

Tēvam bij palīgos dēls. Jaunekli, nav tas tavs darbs!

Citādi tīkli tev jāmet, un citādas lemtas tev rūpes —

Ļaudīm tev gudrību smelt, valdniekiem padomus dot.

Atdzejojis Jānis Plaudis

Atbalss, vismodrlgā nimfa, reiz klīda gar Penejas krastu.

Tur viņu redzējis, Fēbs kaislībā iedegās kvēls.

Augli tad nēsāja nimfa — pēc dievišķā mīlnieka priekiem;

Pļāpīgs bij najādu bars, mokās kad dzemdēja tā

Mīlīgu meitu, ko prieks bija Mnemozīnai tad saņemt.

Jautrule uzauga tur, eonīdas kur dzied,

Līdzīga jūtīgai mātei un klausīga atmiņai stingrai,

Mūzām jo mīļa; nu to visi par Atskaņu sauc.

Atdzejojis Jānis Plaudis

Gaidītais brīdis ir klāt: mans ilggadējs darbs beidzot galā.

Kādēļ tad skumības tārps sirdi man slepeni kremt?

Var būt, kad padarīts darbs, dīki stāvu kā dienderis liekais,

Kuram, kad samaksāts viss, pārējais darbs kļuvis svešs?

Varbūt darba man žēl, vēlo pusnakšu līdzbiedra klusā,

Aurorai daiļai kas draugs, penātiem svētiem tāpat?

Atdzejojis Imants Lasmanis

Dzirdu es helēņu valodas klusušas, dzisušās skaņas;

Varenā sentēva tēlu — bikla man dvēsele jauš.

Atdzejojis Jānis Plaudis

Pie kurla tiesneša nāk kurlais kurlo tiesāt,

Kliedz: «Šis man govi paņēma, ko nu lai iesāk?»

Bet otrais taurē pretī: «Ko tur stāsta šis?

To lauku apkopa tak vēl mans vectētiņš!»

Spriež kurlais tiesnesis: «Kam gan šīs nievas?

Jūs abi attaisnoti, vainīgas ir sievas!»

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

Vēl domās tavu mīļo tēlu

Glaust uzdrīkstos, pilns sirdsdedzes,

Sendienu sapnim mosties vēlu,

Vēl atceros ar tīksmi žēlu

Un kautru tavu mīlu es.

Cits citu nomij gads aiz gada,

Mūs, mainot visu, maina līdz.

Tu, kādreiz manis apdziedātā,

Jau šķieti kapa tumsas klāta,

Tev draugs tavs liekas apbedīts.

Jel pieņem, mīļā, tālā pusē

Sīs sveikas, ko teic dziesminieks,

Kā sieva, vīru zaudējusi,

Kā draugs, kas draugu apskauj klusi,

Pirms cietumā viņš iemests tiek.

Atdzejojusi Mirdza Bcndrupe

Es šeit, Ineziļa,

Es šeit, kur tavs logs.

Dus miegā Seviļa,

Nakts skavās tā plok.

Man drosmība sirdi,

Zem apmetņa plecs.

Vai ģitāru dzirdi?

Ass zobens to sedz!

Vai ģitāra necels?

Jel mosties, mans prieks!

Ja modīsies vecais,

Mans zobens to trieks.

Kar zīdauklu kāpnes

Pa logu!… Ko liedz? …

Vai cits pa tām rāpies,

Ka gaidīt man liec? …

Es šeit, Ineziļa,

Es šeit, kur tavs logs.

Dus miegā Seviļa,

Nakts skavās tā plok.

Atdzejojis Jūlijs Vanags

Drīz pienāks brīdis ilgots, svinīgs,

Būs pilns mans piecpadsmitais gads.

Kā priecāšos tad pašapzinīgs!

Kaut nelūkosies manī smīnīgs

Neviens jau šodien, zinu pats.

Kāds es vairs puišelis, ja varu

Pat sataustīt, ka ūsas dīgst;

Kā vecis cienīgs jūtos garā,

Grand bass mans dobjais jūsu barā:

Lai rauga pagrūst kāds, ja drīkst.

Es kautrīgs, tāpēc dāmām tīku,

Starp viņām viena … Acīs kvēl

Tāds lepnums, dedzīgs aizrautīgums,

Tik kaismīgs viņas vaigu tvīkums,

Ka mirt par viņu nav man žēl.

Gan valdonīga viņa Joti,

Bet brīnum gudra arīdzan,

Pārlieku greizsirdīga — toties,

No visiem lepni novēršoties,

Tā labvēlīga tikai man.

Bet vakar teica apburošā:

Ja es vēl acis metīšot

Uz citām, tad man nāve droša,

Šī pati mani nozāļošot;