ALEKSANDRS PUŠKINS: PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

Cik gan mājās dzīvot jauki,

Pa Mjasņicku braukt vai jāt

Un par līgavu un laukiem

Vaļas brīžos padomāti

Iebaudīt pa rumam labam,

Naktīs atpūsties, cik tīk …

Cita lieta mājās pabūt!…

Nu, laid rikšos, pietiek nīkt! .. .

Atdzejojusi Ārija F.lksne

Ko laukos iesākt mums, kad ziema? Rītos kāri

Es kalpam jautāju, kas tēju nes: vai ārā

Ir šodien silts? vai rimt sāk sniegputeņa spars?

Ir sniedziņš jauns vai nav? vai mīksto gultu var

Pret segliem apmainīt, vai tomēr rakties labāk

Līdz pusdienai pa žurnāliem, ko kaimiņš glabā?

Jā, sniegs! Mēs ceļamies, un aidinieks tūlīt

Mūs pāri laukiem nes, kad tikko ausis rīts.

Svilpj rokās pātagas, un pēdās suņi seko,

Mēs sniegu vērojam, vai neredz zvēru tekas,

Un riņķojam un sirojam, līdz sāk jau tumst

Un divus zaķus palaimējies sadzīt mums.

Kāds prieks! Bet ārā vakars, auro sniegputenis,

Kvēp svece, atkal jau žņaudz sirdi sāpe sena.

Pa lāsei skumju inde lēni dzīslās līst.

Es lasīt gribu, acis burtiem pāri klīst.

Un domas aizmaldās . . . Tad grāmatu ciet veru

Un, spalvu satvēris, ar piespiešanos ceru

Kaut ko no mūzas gūt, kas miegā laižas jau.

Bet vārdi nesaistās … Un man vairs varas nav

Pār vieglo atskaņu, šo kalponīti žiglo:

Plūst gļēvi dzejas pants, plūst miegains, auksts un miglains.

Kad spēkus izsmēlis ar liru sāktais karš,

Es viesistabā izeju, kur pārmīt var

Par cukurfabrikām un vēlēšanām domas.

Bet tikmēr saimniece, kam atkal drūma oma,

Ar tēraudadatām jo žigli darbu steidz

Vai pūlas izzīlēt, ko kāravkungs tai teic.

Man apnīk viss, un tā iet vientulībā dienas.

Bet reiz pret vakaru, šais skumju pilnās sienās

Pie dambretes kad kaktā garlaikojos es,

Mums pēkšņi kamanas no tālas vietas nes

Šurp večiņu un divas meitas, daiļaviņas.

(Tik gaišmatainas un tik smuidras abas viņas!)

Kā tad sāk atmosties šis klusais nostūris,

Kā dzīve zeļ, ak dievs, un cik kļūst pilnīgs viss!

Pa skatam vērīgam vispirms, pa vārdam ašam,

Un tad pēc brīža vēl, un tad jau runas plašas,

Ko pārtrauc draudzīgs smaids, sirds krūtīs strauji pukst,

Skan dziesmas, valsi dej, pie galda kaut ko čukst,

Kļūst acis valgas, runas viegli tīksmas,

Un kāpnēs šaurajās gurst meičai kājas tvīksmē,

Drīz mijkrēslī uz balkona tā slepus iet,

Kails kakls, krūtis tai un sejā auka dzied!

Bet sniegputenī plaukst bez bailēm krievu roze.

Cik salā karsts šķiet skūpsts kā īsta saules goze!

Un krievu daiļava cik spirgta, sniegs kad dzeļ!

Atdzejojis Paulis Kalva

Ir sals un saule — diena jauka.

Kāpēc vēl jādus manam draugam?

Tev, skaistulīte, mosties laiks!

Ver liegos plakstus laimes jausmā,

Kad ziemeļi mirdz baltā ausmā,

Nāc tu kā ziemeļzvaigznes zaigs.

Tu zini — vakar vētra traucās,

Ar zemi debess miglā jaucās

Un mēness, mākoņbirgās sviests,

Kā dzeltens plankums grima blāvi,

Tu skumjām sevi nomākt ļāvi, •—

Bet šodien — logā paskaties!

Zem gaiši zilā debess juma,

Zem saules skaidrā starojuma

Redz sniega krāšņos paklājus.

Tiem melni apkārt meži kailie,

Slej sarmā egles zaļās smailes,

Un upīte zem ledus dus.

Plūst dzintargaisma visā telpā,

Es klausos līksmā uguns elpā,

Sprakst krāsnī malka, liesmas dūc.

Šķiet, ka tās tumšas domas dzēstu, —

Bet ja nu kamanās mēs sēstu?

Lai bēro ķēvīti mums jūdz!

Pa rīta sniegu traucam auļos,

Draugs, mūsu sirdis laime sauļo,

Kad zirgs tik nevaldāmi skrej.

Gar acīm sniega klaji mijas

Ar mežiem, kas tik kupli bija,

Šis krasts tik mīļš man dvēselei.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Zēns Fēbam himnu veltīt steidz.

«Gan gribas daudz, bet prātu rodiet!

Cik īsti gadu viņam, teic?» —

«Būs piecpadsmit.» — «Hei, rīkstes dodiet!»

Pēc tam kāds seminārists nāk

Ar disertāciju par dzeju,

Un, lūpā kozdams teju teju,

Fēbs pirmo lapu lasīt sāk.

Kā skurbs no tvana, balsi piktu

Viņš pārtrauc nejēga tūlīt

Un teic, ka nebūtu par sliktu

Tam duci koku uzskaitīt.

Atdzejojis Laimonis Kamara

Jūs mīlēju; un mīlestība mana

Varbūt vēl kvēl un nedzisīs nekad,

Lai nesatrauc jūs tāda atzīšanās,

Es nevēlos nebūt jūs skumdināt.

Jūs mīlēju es mēmā bezcerībā,

Gan greizsirdīgs, gan mulstot kautrībā,

Tik dedzīgā, tik maigā aizrautībā,

Ka dievs lai dod jūs citam mīlēt tā.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Jums, draugi, sekošu uz visas pasaules,

Lai viņu, augstprātīgo, neredz diena sūra:

Kaut ceļi aizvestu pie tālās Ķīnas mūra,

Uz skaļo Parīzi kaut būtu jābrauc man,

Kur Taso laivinieka dziesmas neatskan,

Kur senās pilsētas guļ pelnos, gadu maltās,

Kur zaļās cipreses slien savas galvas staltās,

Es gatavs braukt. Bet, draugi, kā jums šķiet:

Vai mana kaislība rims ceļā kaut mazliet?

Vai tur es aizmirsīšu viņas lepno tēlu,

Vai arī, jūtot dusmas jaunavīgi kvēlās,

Pie kājām nolikšu es mīlestību tai?

Atdzejojis Imants Lasmanis

Cik maziņas šis dievgosniņas!

Par spraudes galviņu vēl niecīgākas viņas.

Krilovs

Es kukaiņus dažnedažādus

Sai kolekcijā draugiem rādu:

Cik raiba saime! Vākdams tos,

Es malu malās rakņājos,

Bet izvēle nu bagātīga:

Te** — dievgosniņa sīka,

Te**** — zirneklis,

Te** — vabole, bet šis,

Re,** — skudrai pielīdzināms,

Un** — mazkukainis, zināms.

Cik daudz jau viņu sameklēts!

Zem stikla visus virknē glītā

Uz epigrammu dzelkšņiem redz

Tos uzdurtus un izstādītus.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

* * *

Tiek melsts par tavu jaunību

Kad mēlneši un pļāpas gādā,

Lai zaudē labo slavu tu,

Viens visā vienaldzīgo pūlī

Tev esmu gatavs līdzi ciest,

No bargā elka velti pūlos

Tev žēlastību izlūgties.

Jo pasaule — tā labprāt katram

Spriež tiesu vārdos netaisnos,

Nē, ne jau maldi viiiu satrauc,

Ir grēks, ja neprot noslēpt tos.

Ir vienlīdz nekrietna un sīka

Tās mīlestība godkārā

Un vajāšana svētulīgā:

Bēdz labāk prom no visa tā.

Beidz dzert šo indi nāvējošo,

Beidz sevi bezprātībās šķiest

Un pamet loku lepno, spožo:

Draugs tikai viens tev atlicies.

Atdzejojusi Ārija Elksne

Nav kļūdas še, kas tevi baida:

Ir mākslinieka darināts

Gan vaigs, uz kura marmors smaida,

Gan piere, slēpts kur naida prāts.

Ne velti pretrunīgā dejā

Te mijas bardzība un smīns,

Tāds tiešām bijis viņš: gan sejā,

Gan ari dzīvē arlekīns.

Atdzejojis Laimonis Kamara

Vai ļaužu pulkā baznīcā,

Ar jauniem bezprāšiem kad smeju,

Man vienmēr mani sapņi māj.

Es saku sev: — Prom gadi steidzas,

Un, lai cik liels ir mūsu bars,

Reiz tomēr dzīvei jāizbeidzas,