ALEKSANDRS PUŠKINS - PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

Tik karsti mīlēt viņa prot!

Bēgs kaut uz tuksnesi, ja vēlos,

Man līdzi … Nosaukt vārdā to ■—

Šo grāfieni, šo dievi cēlo,

Šo manu seviļieti kvēlo? . . .

Nē! nesacīšu neparko!

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Kas mūžam pūt un dves par mūzu, sadugušais,

Tad nāc un apsēdies pie manis tuvāk naigs,

Un sāksim papētīt, kāpēc man ēnots vaigs.

Nu paveries, kāds skats: te panīkušas mājas,

Un melnzeme aiz tām un leknas lejas klājas,

Bet pelēks mākonis pār galvām segu pleš.

Kur druvu auglība? Kur paēna un mežs?

Kur upe? Pagalmā pie zemās riķu sētas,

Kā skopā ainavā kad aizklāt censtos rētas,

Nīkst divi kociņi, un tad vēl viens no tiem

Jau rudens lietavās stāv zariem puskailiem,

Bet otrs, dzeltušais, vien gaida vēja slotu,

Lai pejķes sētmalē ar lapām piemēslotu.

Tas viss. Šai pagalmā pat suņa nav, kam riet.

Gan kustas zemnieciņš, un divas sievas iet;

Viņš, galvu atsedzis, nes sava bērna zārku

Un māj no tālienes ar roku un ar svārku,

Lai drīzāk popa dēls šurp savu tēvu sauc,

Lai atver baznīcu, — nav viņam laika daudzi

Par ko ta saviebies? — Vai labak nebeigt niekus,

Lai jautrā dziesmiņā mums sagādātu priekus?

Kurp steidz? — uz Maskavu, lai grāfa viesībās

Es nenokavētos.

— Bet karantīna kā?

Jo mūsu novadā var pielipt sērga kļūma.

Nu sēdi vien! Tāpat pie Kaukāza tik drūmā

Es kādreiz sēdēju, kā tagad sēdi tu;

Ko, bail? Tas nav vis joks, kļūst skumji — redzi nu!

Atdzejojis Jānis Plaudis

Un klusām smelgt sirds krūtīs sāk,

Kad ciešanas pār manu pieri

Kā smaga, melna ēna nāk;

Kad, ļaužu pilnās ielās klīstot,

Es tuksnešvidū gribu būt,

Man, viņu vārgās balsis nīstot,

Visvieglāk aizmirstību gūt

Nav tur, nav tajā gaišā pusē,

Kur vienmēr zilas debesis,

Kur saulē silti viļņi viz

Un blāvo marmoru glauž klusi,

Kur brīvā dabā cipreses

Un zaļos laurus redzu es,

Kur dziedāja Torkvato Taso

Un kur vēl tagad atbalss zvans

Nakts miglā krasta klintīs skan

Un neļauj dziesmai tumsā pazust.

Man tādās reizēs gribas doties

Uz ziemeļiem, kur vētra šņāc;

Es redzu — viļņi satrakotie

Pret kailas salas klintīm šļāc,

Un skumjās salas krastu drūmo

Vien nokaltuši tundras krūmi

Un vārgi brūklenāji klāj,

Bet bangas putot nenostāj.

Uz šejieni paretam stūrē

Vien kāds no zvejas vīru ģints,

Met tīklus ledainajā jūrā

Un savu mītni ceļ uz klints.

Un pāri viļņiem vētra bargā

Surp manu veco laivu nes,

Atdzejojusi Ārija Elksne

Ja tiesa tas, ka pusnaktīs,

Kad dzīvie iegrimuši dusā

Un mēness blāvie stari līst

Pār krustiem sastingušiem klusiem,

Ja tiesa tas, ka mirušie

Tad tumšos kapus pamest traucas —

Es ēnu gaidu, Leilu saucu,

Nāc šurp, mans draugs, ko kavējies!

Nāc, dārgā ēna, šurp tūlīt,

Nāc, kāda biji, projām ejot, —

Kā stings un dzedrs ziemas rīts,

Ar nāves moku pēdām sejā.

Kā tālas zvaigznes starojums,

Kā klusa balss, kā liega šalka,

Kā briesmīgs rēgs — man viss vienalga,

Ļauj tikai vēlreiz tikties mums!

Ne tālab saucu es, lai viss

Tiem tiktu atriebts, kuru ļaunums

Ir manu draugu nokāvis,

Lai izzinātu kaut ko jaunu,

Lai žēlotos, ka sirdi māc

Man šaubu slogs … Vien lai tu nojaut,

Ka tevi mīlu vēl joprojām,

Ka esmu tavs, nāc, mīļā, nāc!

Atdzejojusi Ārija Elksne

Tumsībā un dusā grimis,

Tikai dzirdu — neaprimis

Tikšķ netālu pulkstenis.

Parces pļāpas, dzīves kņada

Peļu skraidīšanai rada,

Trīsas, ko šai naktī jūt. ..

Kāpēc liedz tās mieru gūt?

Ko jūs paužat, čuksti klusie?

Diena, velti pagājusī,

Pārmet man un kurn varbūt?

Ko jūs gribat, kālab skanat?

Pareģojat, saucat mani?

Gribu saprast jūs vismaz,

Gribu čukstos jēgu rast…

DZEJOLIS, KAS SACERĒTS NAKTI BEZMIEGA

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Kas ir patiesība?

Draugs

Jā, slavai patīk niķoties.

Kā ugunsmēle viņa dies

Pār izredzēto galvām spoža,

No vienas aizbēgs, toties koša

Pie citas rīt jau kavēsies.

Ik jaunumam redz pakaļ traucam

Tos ļautiņus, kam jēgas maz,

Bet mēs to pieri svētu saucam,

Pār kuru liesma iedegas.

Kas tronī, asiņainā kaujā,

Starp pilsoņiem, kas citur mīt, —

No izredzētiem šiem visstraujāk

Spēj tavu sirdi sagūstīt?

Dzejnieks

Vien viņš, vien viņš — šis svešnieks drošais,

Kā priekšā caru ienaids gaist,

Kā ausmas ēna izzūdošais,

Šis kaujnieks, brīves kronētais.

Draugs

Kad gan viņš tavu prātu spētu

Kā brīnumzvaigzne piesaistīt?

Vai kad pār Itāliju svēto

No Alpiem viņa skatiens slīd;

Vai tad, kad karogu viņš tvēris,

Kad diktatora zizli ceļ

Vai kad pret tālumiem ved ceļš

Tā karapulkus, kam viņš vēris

Ir spārnus lielām uzvarām,

Kas iet pa pēdām visur tam;

Vai tad, kad varoņpulki brāzmā

Pret piramīdām durkļus griež,

Vai Maskava kad tukša blāzmo,

To sagaidot, un — klusu cieš?

Dzejnieks

Nē — ne jau laimes vainagotu

To redzu, neiet kaujā tas,

Nav kļuvis valdniekam par znotu;

Uz savas klints viņš nesēžas,

Kur klusums nomāc viņa prātu,

Par varoni kur nolamātu

To redz; kur pamazām viņš dziest,

Ar kaujas drānām apsedzies.

Mans skatiens citu ainu tvēris:

Es redzu dzīvus miroņus,

Kas izvārguši cisās dus.

Tos apzīmogojis ir mēris —

Sis sērgu valdnieks … Tikai viens,

Kaut nāve simtus kauj ikdien,

Iet garām cisu rindām gausi

Un nicīgs mērim spītēt prot,

Un možumu vēl prātam dod,

Kas bojā iet… Jel, debess, klausi,

Es zvēru: tas, kurš nebijās

Likt savu dzīvību par ķīlu,

Lai drošs kļūst skatiens dziestošais,

Es zvēru, tas gūs debess mīlu,

Kaut zemei būtu spriedums baiss

Jau padomā . ..

Draugs

Ak dzejniek, sapņi —

Bargs vēsturnieks tos pīšļos mals!

Ak vai! jau atskan viņa balss [1] —

Kur burvīgums, kas zemi apņems!

Dzejnieks

Lai nolādēta tiesa tad,

Ja viduvējībai, kas tiecas

Gan vilt, gan skaust, tā akli liecas

Un iztop glaimīgi! — Nekad!

Par taisnību šo dārgāks, dzirdi,

Māns, kas spēj lielus darīt mūs …

Jel atstāj varonim, draugs, sirdi!

Bez tās viņš tikai tirāns būs .. .

Draugs

Jel rimsties …

Atdzejojis Harijs Skuja

Lai tālos dzimtos krastos kļūtu,

Tu pameti šo svešumu;

Tai sāpju brīdī sirdi grūtu

Pie tevis ilgi raudāju.

Un manas sastingušās rokas

Vēl centās tevi turēt ciet,

Un baigās atvadību mokas

Es lūdzos ildzināt mazliet.

Bet lūpas liedzi, izvairoties

No mana rūgtā skūpsta tu;