ALEKSANDRS PUŠKINS - PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

«Uz mājām! Dzirdi, palaidniek?

Tev slikti būs!» Nu es šai droši:

«Uz mājām? Velns parāvis! Kam

Te prasīt ceļu!» — «Re, kāds svētais, —

Lūk, kruķis, sēsties virsū tam

Un lasies projām, nolādētais!» —

«Ko? Jāšanai man kruķi dos?

Man — īstam huzāram! Pie joda!

Vai naidniekam es padevos?

Vai tev ne kripatas nav goda?

Dod zirgu!» — «Muļķis! te būs zirgs!»

Un tiešām — kumeļš, pievests klātu,

Jau kārpās — spožā spalva dzirkst,

Liec kaklu, kuplām krēpēm klātu.

«Kāp zirgā!» — Kāpu arī es.

Kur iemaukti? To nav! Es rājos —

Bet zirgs kā vētra mani nes,

Un mirklī mēs … pie krāsns jau mājās.

Es skatos: pazīstams te viss,

Bet bēris mans — nu, traka aina! —

Nav zirgs — ir koka ķeblītis.

Jā, notiek lietas brīnumainas!»

Viņš ūsas virpināja možs

Un piebilda bez ļauna prāta:

«Tu puisis varbūt esi drošs,

Bet zaļš, nav pieredzes tev tādas!»

Atdzejojis Eižens Mindenbergs

1

Depreo, klasiķi, man šodien stāvi klāt:

Kaut arī tēvzeme tev rūgti sariebt prata

Un tur par pravieti vairs tevi neuzskata,

Kaut prātvēders dažs labs pēc lauriem roku sniedz,

Kas vij tev parūku, un tu tā pluinīts tiec,

Ka skolai jaunajai, kur vaļīgs pantmērs cienā,

Vien kailais pakausis tavs pievērsts šajās dienās;

Es, sens tavs cienītājs, tev tomēr palūgšu

Kļūt man par ceļvedi, jo uzdrošinos nu

Kāpt tajā katedrā, uz kuras tu reiz stāji

Un stingro sonetu pārlieku cildināji,

Kaut godam pieveica tavs spriedums trāpīgs, ass

Tā laika melus, jā, tā laika nejēgas.

Bet pļāpas mūsdienās jau vecos pārspēt manās

Un pārāk kaitināt sāk viņu muldēšana.

Vai tiešām klusu ciest un klausīties? . .. Kāds posts!

Nē, visu pasacīt tiem acīs apņemos.

Jūs, kuriem iedoma, kas pirmā skrien caur galvu,

Liek paķert papīru un naski dīdīt spalvu,

Un steigā meklēties, kur rakstu iespiest var,

Jel pagaidiet, vispirms kaut pārbaudiet, vai gars

Patiešām iedvesmā spēj liesmot īstenajā,

Jeb sīka godkāre jūs urda, gumda, vajā

Un roka tālab vien uz rakstīšanu knieš.

Varbūt jums naudas nav un aizdevēji spiež?

Vai kļūt par ierēdņiem jūs labāk nevarētu,

Vai dienēt armijā, kur uzkalpoties spētu,

Vai pārdot tabaku, kā veiklais Zukovs prot,

Ar darbu naudiņu un godu nopelnot,

Ne visiem žurnāliem stiept smērējumus bālus,

Melst glaimus augstmaņiem, cept sājus madrigālus

Un vaiga sviedros pelt vien brāli mazāko,

Vai, vērā neņemot, kā ļaudis vērtēs to,

Vākt parakstītājus (kā skribents dažs jau dara)

Tam, ko vēl samuldēt jūs nākamībā varat. . .

Atdzejojusi Mirdza Bertdrupe

Mēness sidrabaini spīd,

Un pa lielceļu kā auka

Apsarmojis trijjūgs slīd.

Dziedi, kad no ceļa dīkā

Skumji kļūst un nenāk miegs,

Lai no dziesmas pārgalvīgās

Man ap sirdi siltāk tiek.

Kučier, dziedi dziesmu savu

Šovakar par prieku man,

Ledains mēness mirdz pār gravu,

Tālē vēja elsas skan.

Dziedi: «Skaliņ, manu skaliņ,

Kādēļ degi kūpēdams?»

Atdzejojusi Ārija Elksne

Treji Budrim ir dēli, visi lietuvji cēli,

Un viņš atnāk ar brašajiem runāt:

«Bērni! Seglus šurp dodiet, zirgus raženus rodiet,

Lai skan asinot zobenu duna!

Teikšu, nevaru klusēt: uz trim debesu pusēm

Viļņas kareivju pulki nu dodas.

Pazs ar poļiem grib kauties, prūsos Oļģerts ies rauties,

Bet pret krieviem pats Ķeistuts trauc godam.

Puiši visi jūs ņipri, tagad jauni un stipri

(Lai nu sarga jūs lietuvju veļi!),

Pats jau nespēku jūtu, karā dēlus es sūtu;

Treji jūs, tālab treji jums ceļi.

Visiem dāvanas dodu: viens lai veic Novgorodu, —

Visai brangi var Krievzemē laupīt.

Viņu sievas nav plānas, tās nes dārgākās drānas,

Mājas labumu pilnas: ko taupīt!

Otrais dēls var no prūšiem — nīstiem mums uz mūžmūžiem

Arī iegūt sev dārgumus raiti.

Nauda pārpilnām rausta, spilgtas vadmalas austas,

Dzintars kā smiltis tur spulgo bez skaita.

Bet ar Pazu pret poļiem trešais ies drošiem soļiem,

Lai gan Poliju trūcība saista.

Tiem gan zobeni spoži, bet es ticu, ka droši

Viņš man vedeklu pārvedīs skaistu.

It kā carienes cēlas poļu meitenes kvēlas,

Tās kā kaķēni līksmas prot tecēt.

Tā kā rozes zied staltas un kā krējums tik baltas —

Acis spoži tām zibsnī kā sveces!

Būtu jaunāks — ko teiktu! Pats uz Poliju steigtu

Un sev atvestu sievu jaukjauko.

Visu mūžu ik dienu tur es atceros vienu,

Kad uz Poļzemes pusi vien raugos.»

Dēli ardievas teica, projām aizjāt tad steidza,

Gaidot sirmgalvis ilgām nu ļaujas.

Dienas aizrit bez miņas, nav ne dēlu, ne ziņas,

Budris domā: tie krituši kaujās!

Sniegs pār zemi krīt birgā, šurpu dēls auļo zirgā,

Un zem apmetņa liela tam pauna.

«Ko tu ieguvis esi? Smagus rubļus man nesi?» —

«Tēvs, es polieti atvedu jaunu.»

Sniegs krīt griezdamies vāliem, atkal jātnieks no tālēm;

Tam zem apmetņa melnā vīd nasta.

«Kas zem apmetņa tava? Vai tā vadmala nava?» —

«Tēvs, tev poliete vedekla rasta!»

Sniegs no debesīm gāžas, trešais auļodams brāžas,

Ir zem apmetņa guvums patiesi!

Vecais Budris sit saujas, ko viņš velti vairs taujās —

Uz trim kāzām nu jāsauc ir viesil

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Nakts tik tumša — kā pēc joda,

Nāk no kara vojevoda.

Pavēl kalpiem klusēt tas

Un pie gultas metas tieši,

Atrauj segas … Skatās cieši:

Tukša! — redzams nav nekas.

Piere viņam raucas barga,

Acis niknas — dievs lai sarga!

Sāk viņš sirmo ūsu plūkt.. .

Aproces tad augšā raukdams,

Aizsit durvis, skaļi saukdams:

«Hei, tu velns, ka neizsprūk!

Vai pie vārtiem nav neviena,

Vaļā tie, vai nakts vai diena?

Es jums, nelgas! … Panāc tu,

Atnes maisu man un virvi,

Paņem šauteni un cirvi!

Nāc man līdz! . .. Tai rādīšu!»

Pans un kalps gar sētu zogas,

Kalpam bailēs ceļi ļogās.

Ieiet dārzā — tērps kāds blāv

Tur pie strūklakas aiz krūma;

Sēž uz sola pane drūma,

Svešnieks viņas priekšā stāv.

Saka viņš: «Ir beigta mīla!

Tai es ticēju — tā vīla,

Tagad man ir atņemts viss,

Tavas rokas maigās, baltās,

Tavas gulbja krūtis staltās

Vojevoda nopircis.

Tevis dēļ es gadiem cietu,

Tevis dēļ es nāvē ietu!

Tu no manis novērsies.

Viņam viss daudz vieglāk tika,

Sudrabam viņš skanēt lika,

Un tu viņam atdevies.

Bet es šonakt tumsā jāju

Šurp uz tavu tālo māju —

Tavas acis redzēt vēl,

Skatīt tavu mīļo seju,

Iekām es uz mūžu eju —

Man tev laimes jānovēl.»

Viņa raud un neatraujas,

Kad ap viņu rokas skaujas,

Kad tai ceļus skūpstiem klāj.

Bet aiz krūma divi vēro,

Stobri laistās, acis zvēro …

Pans ar roku kalpam māj.

Pienāk tie pavisam tuvu,

«Pan, es mērķēt nepaguvu,»

Nočukst kalps, viss drebēdams,