ALEKSANDRS PUŠKINS - PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

Bet viņš klaiņo kā haiduks bez pajumtes,

Kopš vairs starp dzīvajiem Kirila nava.

Dieva priekšā viņi brāļi bija,

Jo Spasa baznīcā brālību līga 6 ,

Bet no paša izraudzītā brāļa rokas

Krita Kirils nelaimīgais.

Daudz saldā un rūgtā tika izdzerts,

Bija priecīgas dzīres;

Reiba, prāti sagriezās viesiem,

Strīdā karsa divi varenie vīri.

Janko izrāva pistoli dusmās,

Bet skurbumā notēmēt bij grūti.

Lode pretiniekam pagāja garām,

Lode ieurbās drauga krūtīs.

Kopš tā laika viņš apkārt klīst

Kā vērsis, čūskas dzēlums kam nesadzīst.

Beidzot viņš tomēr atgriezās dzimtenē

Un tūdaļ Spasa baznīcā gāja.

Tur veselu dienu dievu lūdza,

Rūgti raudot un vaimanājot.

Vēlu naktī pāiradies mājās,

Viņš pēc azaida ģimenē savā,

Gulēt ejot, vaicāja sievai:

«Sieva, skaties, — vai saredzams nava

Spasa baznīcas tornis caur logu?»

Sieva ilgi raudzījās rūtīs,

Tad sacīja: «Tumsā viss sedzies.

No upes kāpj bieza migla.

Aiz miglas nekas nav redzams.»

Janko Marnavičs pret sienas pusi

Iesāka lūgšanu skaitīt klusi.

Lūgsnu beidzis, viņš vaicāja atkal:

«Vai kaut ko neieraugi?»

Un sieva atbildēja: «Redzu

Mazu uguntiņu tālumā augam,

Aiz upes blāvi spīgojam.»

Janko Marnavičs pasmaidīja rūgti

Un sāka no jauna lūgties.

Pēc brīža viņš sacīja vēlreiz:

«Ver, sieviņ, logu līdz galam vaļā

Un skaties: kas vēl tur redzams?»

Tad sieva iesaucās skaļi:

«Redzu — mirdzums virs upes krājas,

Tas tuvojas mūsu mājām.»

Bejs nopūtās, no gultas krītot.

Tā arī nāve bij sagaidīta.

Atdzejojis Valdis Rīija

Radivojs pacēla dzelteno karogu:

Karā ies viņš pret basurmaniem.

Bet dalmācieši, ieraugot mūsu pulku,

Garās ūsas savirpināja,

Savas cepures pakausi pastūma,

Braši sacīja: «Ņemiet mūs līdzi;8

Gribam kauties ar basurmaniem!»

Radivojs laipni tos uzklausīja

Un teica, sak: «Laipni lūdzam!»

Drīz mēs pārgājām viņēju upīti,

Sākām svēpināt turku ciemus,

Kārt žīdus kokos pēc kārtas.9

Beglerbejs niknais no Banalukas,10

Atvedis bošnakus, nāca mums pretim;

Līdzko vien iekrācās bošnaku zirgi

Un saulē viņu zobeni līkie

Pie Zeņices-Veļikajas pasāka zibsnīt,

Aizmuka dalmācieši, nodevēji;

Tad mēs Radivoju ielencām cieši

Un sacījām viņam: «Ar dievpalīgu

Mēs vēl pārnāksim mājās ar tevi

Un par kauju šo stāstīsim bērniem.»

Toreiz kāvāmies nežēlīgi,

Katrs bijām trīs vīru vērti;

Mūsu zobeni asinīm klāti

Bij no smailes līdz roktverim pašam.

Bet, kad viņējo upītei pāri

Atkāpties sākām mēs ciešā pulkā,

Selihtars" triecienā devās no spārna

Ar jauniem spēkiem, ar jātniekiem svaigiem.

Radivojs mums teica tad: «Zēni,

Pārāk daudz suņu — basurmanu,

Mēs ar viņiem vis netiksim galā:

Kas nav ievainots, bēdziet vien mežā —

Tur no Selihtara būs glābiņš.»

Cik mēs bijām — vairs divi desmiti,

Visi draugi, Radivoja cīņbiedri,

Bet šeit krita deviņpadsmiti.

Uzsauca Georgijs Radivojam:

«Nāc un pārsēdies aši, Radivoj,

Manā zirgā, kumeļā straujā;

Peldi upei pāri un nebēdā,

Zirgs no nestundas tevi iznesīs.»

Radivojs Georgiju nepaklausīja,

Zemē apsēdās, kājas krustām salika,

Viņu naidnieki tūlīt pat ielenca,

Galvu nocirta Radivojam.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

Stamati bija vecs jau un nevaris,

Bet Jeļena jauna un tvirta;

Viņa atgrūda veco grabastu

Tā, ka šis atsprāga atkūlenis.

Tā tev vajadzēja, nekauņa vecais!

Ekur sievišķis! aplauzi nagus!

Sāka perināt domas Stamati,

Kā nomaitāt Jeļenu jauno?

Pie žida — riebēja aizgāja

Un prasīja padomu gudru.

Teica riebējs: «Uz kapsētu aizstaigā,

Zem akmeņiem sameklē krupi 12

Un podā to atgādā šurpu.»

Stamati uz kapsētu gāja,

Zem akmeņiem atrada krupi

Un podā to atnesa žīdam.

Riebējs to aplaistīja ar ūdeni,

Dodams krupim Ivana vārdu

(Grēka darbs dot kristītu vārdu

Tādam nešķīstam radījumam!).

Tad tie adatam durstīja krupi,

Paša asinis lika tam uzsūkt.

Kad tas kļuva kā asins kamols,

Lika laizīt tam sulīgu plūmi.

Un Stamati sacīja zēnam:

«Jeļenai tu aiznes šo plūmi,

Mana krustmeita viņai to sūta.»

Aizskrēja zēns pie Jeļenas,

Un Jeļena apēda plūmi.

Kolīdz apēda nelabo plūmi,

Sāka likties tad jaunajai sievai,

Ka vēderā čūska sāk lodāt.

Pārbijās nabaga jaunule,

Pasauca mazāko māsu.

Māsa atnesa padzerties pienu,

Bet čūska nerimās lodāt.

Sāka piebriest Jeļena daiļā.

Sāka valodas klīst: gaida bērnu.

Kā nu būs, kā Jeļenai klāsies,

Kad no jūras nāks vīrs viņai mājās!

Ai! Jeļena lej asaras rūgtas

Un aiz kauna vairs nerādās ļaudīs,

Acu neaizver dienu, ne nakti,

Katru brīsniņu māsai vien prasa:

«Ko es sacīšu vīram, kad pārnāks?»

Paiet gads, un pēc gada Feodors,

Ilgi gaidīts, pārrodas mājās.

Ciema ļaudis skrien visi tam pretim,

Apsveic laipni, ka pārradies beidzot.

Bet Jeļenu viņš nemana pūli,

Un nemierīgs klīst viņa skatiens.

«Kur Jeļena?» viņš prasa ļaudīm.

Vieni samulst, bet citi smīkņā,

Nesaka viņam ne vārda.

Ienāk Feodors mājās un rauga,

Sēž uz gultas Jeļena un klusē.

«Celies kājās, Jeļena!» viņš uzsauc.

Sieva pieceļas, Feodors nodreb.

«Tu — mans pavēlniek, zvēru pie dieva

Un pie dievmātes svētās vārda,

Biju godīga sieva tev, dārgais,

Ļauni ļaudis mani iegrūda postā.»

Bet Feodors neticēja

Un Jeļenai nocirta galvu

Līdz pat pleciem, tad teica sevim:

«Bērns nav vainīgs, to nedrīkstu maitāt,

Es to paņemšu dzīvu no viņas,

Paņemšu, uzaudzināšu,

Tad vēl redzēšu, kam viņš būs līdzīgs,

Varbūt pazīšu nelieti tēvu

Un tam ļaundarim atdarīšu.»

Tad viņš uzšķērda nedzīvo miesu.

Dievs ak augstais! — bērniņa vietā

Melnu krupi viņš atrada tikai,

Baisi iekliedzās: «Ak, es slepkava!

Kam es Jeļenu nomaitāju!

Viņa bija man godīga sieva,

Ļauni ļaudis to grūduši postā!»

Pacēla Jeļenas galvu Feodors,

Sāk mutēt to karsti kā lūgšus,

Un pavērās stingušās lūpas,

Un Jeļenas galva tam pauda:

«Biju godīga. Zīds un Stamati

Melno krupi man piebūra naidā.»

Lūpas sakļāvās atkal un sastinga,

Vairs neizdvesa ne skaņas.

Un Feodors Stamati nokāva,

Riebēju nosita tā kā suni

Un par godīgo sievu aizlūdza.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

Kad mani pameta Paraskovja

Un skumjās es noplītēju visu,

Kāds dalmācietis man teica viltīgs:

«Uz jūras pilsētu vajag tev doties.

Tur tik daudz cehinu, cik pie mums o]u.

Smalkos svārkos tur kareivji soļo.

Un kur vīni vēl gardāki būtu!

Tur tu iekļūsi bagātos ļaudīs

Un drīz pārbrauksi ar mundieri šūtu,

Ar kinžalu sudraba saitē.

Tad strinkšķini gusļu; bez skaita