ALEKSANDRS PUŠKINS - PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

«Acis asaro no vēja,

Roka trāpīt nevarēja,

Pulveris kad uzberams.»

«Vai tu, pagāns, muldēt stāsi!

Gan tu man vēl paraudāsi!

Uzber pulveri.. . Lūk, tā!

Mērķē pierē! … Ne par zemu!

Panu pats uz grauda ņemu;

Pirmāk tas un vēlāk tā!»

Šāviens dārzā noskanēja.

Kalps te pirmais izšaut spēja;

Vojevoda iekliedzās . ..

Kalps, kā redzams, garām sitis:

Vojevoda guļ, kā kritis,

Brūce pierē rēgojas.

Atdzejojusi Mirdzu Ķempe

Dievs, neliec sajukt prātā man,

Tad labāk ubagspieķis gan

Un verga darbs, un bads,

Kaut prāts man nav nemaz tik dārgs

Un nekļūšu es garā vārgs,

Ja to man atņems kāds.

Kaut tikai varētu būt brīvs!

Es tumšos mežos būšu dzīvs

Un prieka pilns un možs.

Es sapņu tvanā aizmirstos,

Un degtu murgos liesmainos

Pār mani brīnums spožs.

Es klausītos, kā jūra rēc,

Kā stāvus balti viļņi lēc

Un šalc, un mani sauc.

Un manī spēka būtu daudz

Kā viesulim, kas mežos kauc

Un stepē smiltis jauc.

Bet mēģini vien prātā jukt,

Nekur tev nebūs vairs kur mukt —

Tie tevi ķers un lenks.

Aiz restēm tev kā zvēram sals,

Tie tevi mūža ķēdēs kals

Un ķircinās, un trenks.

Tu mūžam nedzirdēsi vairs,

Kā atnāk pavasaris kairs

Un klusi meži tvan.

Vien kaut kur vārtu eņģes spiedz,

Naktsuzraugs lamājoties kliedz

Un roku dzelži skan.

Atdzejojis Imants Ziedonis

(Fragments)

Kas prātā sapņainā tad neiešaujas gan . . .

Deržavins

I

Ir klātu oktobris; no zariem birzīs skrajās

Birst lapas pēdējās, kas pazarēs vēl māj;

Jau ceļi grambainie sāk piesalt aukstā klajā,

Uz dzirnavām rit strauts un čalot nepārstāj,

Bet dīķi ledus klāj; uz pļavām nomaļajām

Mans kaimiņš medībās ar lielu 9kubu jāj,

Tur, mīdot ziemājus, iet traka kņada vaļā,

Un mostas ozolājs no suņu rejām skaļām.

II

Šis ir mans īstais laiks: man netīk ziedonis

Vai dubļains atkusnis; slims jūtos pavasarī;

Jūk domas, asinīs mulss nemiers negrib dzist.

Pat ziemā jaukāk šķiet, kaut tā mūs saldē arī.

Pa prātam man ir sniegs; kad naktī mēness viz,

Tu vieglās kamanās ar mīļo traukties vari.

Tai silti kažokā, vaigs svaigais piemīlīgs,

Tev roku viņa spiež un pati dreb un tvīkst!

Cik jautri, kad tu sien pie kājām slidas spožas,

Pa ledus spoguli tad nebēdīgi skrien!

Bet ziemas izpriecas un svētki valdzinošie? …

Reiz tomēr jāprot gods: pusgadu sniegi vien,

Kaut lācis alā mīt labprāt, bet beidzot droši

Pat viņam apniks tas. Un kuram mūžadien

Ar jaunām Armīdām tiks kamaniņās sēdēt

Vai, sildoties pie krāsns, aiz dubultlogiem dēdēt.

IV

Tu, krāšņā vasara, man patiktu varbūt,

Ja mušas, putekļi un odi nevajātu

Un karstums nespiestu; gars nomākts, spēki zūd,

Slāpst tīrumiem, slāpst mums; it viss, kas tad vēl

prātā —

Kā slāpes remdināt, ko nemitīgi jūt,

Kā atsvaidzināties; žēl ziemas tveicē šādā —

Ar bliņām, vīnu to sen aizvadījām mēs,

Nu, viņu pieminot, tīk saldējumu ēst.

V

Par vēlu rudeni gan ļaudis allaž baras,

Bet mani, lasītāj, tas savaldzināt mēdz

Ar rāmu daiļumu, kas pazemīgi staro.

Tā mīļš man dažkārt bērns, ko dzimtā neieredz.

No gadalaikiem, teikt jums vaļsirdīgi varu,

Tik rudeni aizvien ar prieku acis redz,

Es esmu mīlētājs ar pieticīgu dabu,

Mans sapnis patvaļīgs rod rudenī daudz laba.

Kā to lai izskaidro? Man dārgs ir rudens vēls

Kā meitene, kas sirgst ar diloni, man liekas,

Var patikt. Daiļums vārs, jau nāvei lemts diemžēl,

Bez kurnēšanas vīst un pazemībā liegā

Vēl smaida sirdzēja, šķiet nenojaušam vēl,

Cik drīz tai jāiemieg būs saltā nāves miegā;

Tvīkst kvēli viņas vaigs, kaut dzīvot pasaulē

Ir šodien atvēlēts, bet rīt varbūt vairs nē.

VII

Ai grūtsirdīgais laiks! Kā apbur acis manas

Tavs daiļums, šķiioties no mums tik brīnumkošs, —

Šī dabas svinīgā un krāšņā novīšana,

Mežs, tumšā purpurā un zeltā blāzmojošs,

Vēss vējš, ko žvīgojot pa zaru zariem mana,

Un migla augstienēs, un saulstars lāsmojošs

Pār zemi izretis. Tīk sala dvaša pirmā

Un draudi notālēm, ka nāk jau ziema sirmā.

VIII

Ikkatrs rudens man no jauna atplaukt liek;

Bargs krievu zemes sals šķiet veselīgs palaikam;

Un krietnas parašas no jauna mīļas tiek:

Miegs savā laikā nāk, ēst gribas savā laikā,

Rit raiti asinis, ir atgūts dzīvotprieks,

Un vēlēšanās verd; kā jaunās dienās svaiga

Un līksma noskaņa: tāds organisms ir man

(Šis liekais prozisms jums būs jāatvaino gan).

Man zirgu pieved klāt; plīv krēpes auļotājam,

Kad strauji jātnieku tas plašās ārēs nes.

Spožs ledus saplaisā zem pakavotām kājām,

Dun, salā stingušas, visnotaļ zemienes.

Drīz īsai dienai gals, laiks atgriezties uz mājām.

Un veco kamīnu tur iekurinu es —

Gan uguns žirgti gail, gan tikko plēnē blāvi —

Es lasu grāmatu vai sēžu, domām ļāvies.

X

Man pagaist apkārtne — tik patīkami šķiet

Šai saldā klusumā slīgt saldā sapņošanā,

Un krūtīs iedvesmu drīz pamostamies vied:

Kļūst saviļņojumam šim liriskajam manam

Par šauru dvēselē, tas palo, šalko, dzied,

Alkst izlīt atskaņās, ko saklausu jau skanam, —

Tad sērst nāk viesu pulks, ko redzēt nevar acs,

Kam tikai iztēlē es dzīvot lieku pats.

XI

Dzimst domas drosmīgas, un atskaņās tās kļaujas,

Kas nepiespiestas rit un kārtojas tūlīt,

Alkst roka spalvu tvert, alkst rakstīt spalva straujā,

Vēl acumirklis viens — sāks vārsmas lltin līt.

Tā līcī mierīgā dižs kuģis snaudai ļaujas,

Te — matroži jau klāt, skrien buras atraisīt,

Tās piepūš varens vējš — drīz zilā ūdens klaidā

Šķeļ viļņus milzenis un dodas tālā gaitā.

XII

Tas peld. Kurp vedīs ceļš?………………………………..

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

RIETUMSLĀVU DZIESMAS

PRIEKŠVĀRDS

Lielāko daļu šo dziesmu esmu ņēmis no 1827. gada beigās Parīzē iznākušās grāmatas, kas saucas La Guzla, ou choix de Poesies Ulyriques, recueillies dans la Dalmatie, la Bosnie, la Croatie et 1'HercēgovineK Nepazīstamais izdevējs savā priekšvārdā pastāstīja, ka, vākdams kādreiz pusmežonīgās tautas vienkāršās dziesmas, viņš neesot domājis tās publicēt, bet vēlāk, ievērojis aizvien vairāk un vairāk pieaugošo interesi par cittautu dzejdarbiem, it īpaši par tādiem, kas formas ziņā novirzās no klasiskajiem paraugiem, atcerējies šo savu krājumu un, paklausīdams draugu padomam, dažas no šīm poēmām pārtulkojis, utt. Sis nepazīstamais dziesmu vācējs nebija neviens cits kā Merimē, dzēlīgais un oriģinālais rakstnieks, Klāras Gazulas teātra, Kārla IX laikmeta hronikas, Divkāršās kļūdas un citu visai izcilu darbu autors pašreizējās franču literatūras dziļajā un nožēlojamajā pagrimuma laikā. Dzejnieks Mickevičs, vērīgais, smalkais kritiķis un slāvu dzejas labs pazinējs, neapšaubīja šo dziesmu pareizumu, un kāds vācu zinātnieks uzrakstīja par tām plašu disertāciju. Man ļoti gribējās zināt, kāds pamats bijis šo dīvaino dziesmu sacerēšanai; pēc mana lūguma S. Soboļevskis aizrakstīja par to Merimē, ar kuru viņš bija tuvu pazīstams, un kā atbildi saņēma šādu vēstuli: