ALEKSANDRS PUŠKINS - PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

1 Guzla jeb Dalmācijā, Bosriijā, Horvātijā un Hercegovinā savākto ilīriešu dzejoļu krājums (franču val.j.

«Parīzē, 1835. gada 18. janvāri

Cienītais kungs, es domāju, ka Guzlai bijuši tikai septiņi lasītāji, ieskaitot Jūs, mani un korektoru; ļoti priecājos, uzzinādams, ka šiem lasītājiem varu pieskaitīt klāt vēl divus, kas gala iznākumā dod jauku devītnieku un apstiprina parunu, ka pravietis savā zemē netiek cienīts. Uz Jūsu jautājumiem atbildēšu vaļsirdīgi. Guzlu es sarakstīju aiz diviem iemesliem, no kuriem pirmais iemesls bija — pazoboties par «vietējo kolorītu», kurā pa galvu pa kaklu mēs metāmies 1827. gada vasarā pēc Kristus dzimšanas.

Lai paskaidrotu otro iemeslu, man Jums kaut kas jāpastāsta. Tai pašā 1827. gadā kopā ar kādu draugu mēs sadomājām apceļot Itāliju. Ar zīmuli uzmetuši uz kartes savu maršrutu, mēs nonācām Venēcijā, — protams, uz kartes, — kur mums tā apnika sastaptie angļi un vācieši, ka es ierosināju braukt uz Triestu un pēc tam no turienes uz Ragūzu. Priekšlikums tika pieņemts, bet mēs bijām galīgi tukši no naudas, un šīs «nepārspējamās bēdas», kā mēdza teikt Rablē, apturēja mūs pusceļā. Tad es ierosināju mūsu ceļojumu papriekšu aprakstīt, aprakstu pārdot grāmattirgotājam un saņemto naudu izlietot, lai pārliecinātos, vai bijām ļoti maldījušies. Es apņēmos savākt tautas dziesmas un tās pārtulkot; man gan tika izteikta neuzticība, taču nākamajā dienā es atnesu savam ceļabiedram piecus vai sešus tulkojumus. Rudeni es pavadīju uz laukiem. Brokastis mēs ēdām dienas vidū, bet es cēlos augšā pulksten desmitos: izpīpēju vienu vai divus cigārus un, nezinādams, ko sadarīt, kamēr viesistabā ieradīsies dāmas, rakstīju balādi. No tām man sanāca vesels krājumiņš, ko izdevu lielā slepenībā un ar ko mistificēju divas trīs personas. Avoti, no kuriem smēlos tik ļoti saslavēto «vietējo kolorītu», bija šādi: pirmkārt, maza brošūriņa, ko sarakstījis kāds franču konsuls Banalukā. Tās nosaukumu gan esmu aizmirsis, bet izklāstīt tās saturu nav grūti. Autors cenšas pierādīt, ka bosnieši ir briesmīgi cūkas, un min diezgan pārliecinošus argumentus. Šur tur autors lieto vienu otru ilīriešu vārdu, gribēdams izrādīt savas zināšanas (kaut gan īstenībā šos vārdus varbūt zināja tikpat daudz, cik es). Visus šos vārdus es rūpīgi savācu un ievietoju savās piezīmēs. Pēc tam no Fortisa ceļojuma apraksta pa Dalmāciju izlasīju vienu nodaļu ar virsrakstu Dei costumi dei MorlachiK Šai nodaļā Fortiss ir sniedzis Hasana Agas sievas īstu ilīriešu raudu dziesmu un tās tulkojumu; bet šis tulkojums bija dzejā. Man vajadzēja pielikt ļoti lielas pūles, lai iegūtu burtisku tulkojumu, salīdzinot oriģināltekstā atkārtotos vārdus ar abata Fortisa interpretējumu. Pacietīgi strādādams, pārtulkoju visu dziesmu vārds vārdā, taču dažas vietas vēl joprojām radīja grūtības. Griezos pie kāda sava drauga, kas prata krievu valodu.

Nolasīju viņam oriģināltekstu, izrunādams to ar itāliešu akcentu, un viņš gandrīz visu saprata. Visjocīgākais bija tas, ka Nodjē,uzgājis Fortisu un Hasana Agas balādi un pārtulkojis abata dzejisko tulkojumu vēl dzejiskākā prozā, ņēmās kladzināt, ka es viņu esot aplaupījis. Pirmo vārsmu ilīriešu tekstā Scto se bieli u gorje zelenoi2 Fortiss bija pārtulkojis Che mai biancheggia nel verde boscoi. Vārdu bosco Nodjē pārtulkoja zaļojošs līdzenums-, tas ir aplams tulkojums, jo man paskaidroja, ka goije nozīmē kalns. Ar to tad arī mans stāsts ir galā, Atvainojieties manā vietā Puškina kungam. Jūtos lepns un reizē nokaunējies, ka arī viņš pievīlās, utt.»

' Par morlaku paražām (itāl. vai.).

2 Kas balto zaļajā kalnā (serbu).

3 Kas gan balto zaļajā birzi (itāl.).

!3* 195

Šonakt karalis ar lieliem soļiem staigā

Šurp un turp pa savām telpām,

Ļaudis guļ, vien karalim nav miera.

Turku ielenkts viņš, un sultāns

Draud, ka nocirtīšot viņam galvu

Un uz Stambulu to nosūtīšot.

Brīžam karalis pie loga pieiet,

Klausās, vai nav ārā viežams troksnis?

Dzird — kāds putns tumsā klaigā,

It kā tuvo nedienu tas jaustu.

Drīz tam saviem bērniem grūtdienīšiem

Nāksies jaunu patvērumu meklēt.

Ne jau pūču klaigas Kļučgorodu biedē,

Ne jau mēness Kļučgorodai pāri mirgo,

Dieva namā grandoši rīb bungas,

Dieva nams viss laistās sveču gaismā.

Bet nevienas ausis bungu rību nedzird,

Bet nevienas acis sveču gaismu neredz,

Tikai karalis dzird bungas un redz gaismu,

Savas klusās istabas viņš atstāj

Un viens pats uz dieva namu dodas.

Nostājies uz sliekšņa, ver viņš durvis,

Šausmās sirds tam krūtīs pamirst,

Taču garu lūgšanu viņš skaita

Un tad mierīgi iet dieva namā iekšā.

Tur viņš baismu parādību skata:

Kaudzēm vāļājas uz grīdas līķi,

Un starp viņiem asins strauti viļņo

Tā kā ūdens straumes rudens lietos.

Iet viņš tālāk, kāpdams pāri līķiem

Un pa asinīm līdz lieliem brizdams . ..

Šausmas! Pilns ar tatāriem un turkiem

Un ar nodevējiem bogumiliem 2 .

Kancelē pats bezdievīgais sultāns;

Rokā viņam mirgo zobens,

Un pa zobenu no roktura līdz smailei

Tek uz leju siltas asins strūklas.

Pēkšņi karalim kļūst nelabi ap sirdi:

Ienaidnieku vidū tēvs un brālis,

Vārgais sirmgalvis no sultāna pa labi,

Nokritis kā dievlūdzējs uz ceļiem,

Savu kroni sniedz tam pazemīgi;

Bet pa kreisi arīdzan uz ceļiem

Karalis redz brāli Radivoju.

(Galvu sedz tam basurmanu čalma,

Novīta no virves tās, ar kuru

Nožņaudza viņš nelaimīgo tēvu.)

Un kā kalps, ar falangu 3 kas sodīts,

Sultānam viņš svārku malu skūpsta.

Bezdievīgais sultāns pasmiedamies

Kroni zemē met, ar kājām samin

Un, uz Radivoju rādot, saka:

«Savā Bosnijā tev valdīt ļauju,

Esi beglerbejs 4 pār gjauriem kristīgajiem.»

Atkritējs, līdz zemei klanīdamies,

Trīsreiz asiņaino tērpa malu skūpsta.

Un tad sultāns saviem kalpiem pavēl:

«Dodiet kaftānu 5 jūs Radivojam,

Ne no samta, ne no brokātdrēbes,

Bet šim kaftānam jūs nodīrājiet

Viņa miesīgajam brālim ādu.»

Karalim nu basurmani uzklūp

Un pavisam pliku viņu izģērbj,

Tad ar liku dunci ādu pāršķeļ,

Sāk ar rokām un ar zobiem dīrāt,

Atkailina muskuļus un dzīslas,

Plēšus ņoplēš līdz pat pašiem kauliem,

Ādu Radivojam plecos uzsedz,

Moceklis cik spēdams dievu piesauc:

«Dievs es taisnīgi nu sodīts tieku,

Manu miesu mocītājiem atdod,

Tikai dvēseli vien paglāb, Jēzu!»

Dievu minot, nodrebēja dievnams,

Piepeši viss apklusa un dzisa,

It kā nebijis — viss pēkšņi zuda.

Karalis, pa tumsu taustīdamies,

Lēnām aizvilkās līdz durvīm,

Dievu lūgdams, izgrīļojās ārā.

Apkārt klusums. Vien no augstās debess,

Mēness baltos namus apspīdēja.

Un no tumsas bumba augšup šāvās,

Basurmani sāka uzbrukumu.

Atdzejojusi Ārija Elhsne

Kam vienmēr ceļa bejs Janko Marnavičs?

.Kam viņam miera nav mājās?

Kādēļ vairāk par nakti

Zem viena jumta viņš neapstājas?

Vai viņa nedraugiem vara pieder?

Vai viņu asinsatriebe biedē?

Nebīstas bejs Janko Marnavičs

Ne asinsatriebes, ne ienaidnieku savu,